Korupcijas pētījums atklāj virkni paradoksu

Korupcijas apmērs ir grūti nosakāms pat stabilos valsts sociālekonomiskos apstākļos. Tādēļ situācijā, kad iedzīvotājus skar vērienīgi budžeta samazinājumi, pirktspējas kritums un pieaugoša neskaidrība par nākotni, šis uzdevums ir vēl sarežģītāks, secināts pētījumā. Neraugoties uz to, tajā piedāvāts ne vien atskats uz aizvadītajiem gadiem korupcijas apkarošanas jomā, bet arī krīzes laika korupcijas risku, par kuriem ir pieejami dati, analīze. Pētījumā par krīzes un korupcijas mijiedarbību analizēti trīs sociālpolitiskie faktori – nabadzības riski, sociālā spriedze un sabiedrības neuzticība valsts rīcībspējai.

Korupciju nosoda, taču nerīkojas

Latvijas iedzīvotāji korupciju uzskata par amorālu un pat spiedīgos ekonomiskos apstākļus neuzskata par pietiekamu pamatu, lai to attaisnotu - pētījumā atklāj Sabiedrības par atklātību „Delna” politikas analītiķe Līga Stafecka. Samazinājusies arī iedzīvotāju gatavība dot kukuli. 2007. gadā, ja tas būtu nozīmīgi pašu vai tuvinieku interesēs, šādu soli spertu 39% aptaujāto, bet pērn – jau par 7% mazāk. Vienlaikus liela daļa sabiedrības ir gatava attaisnot savu izvairīšanos no pienākumu pildīšanas pret valsti – nodokļu maksāšanas. Daļēju nodokļu nemaksāšanu, atbilstoši socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS pērn martā apkopotajiem datiem, par attaisnojamu uzskata 48,4% respondentu. Turklāt iedzīvotāji ir arvien mazāk gatavi kaut ko darīt, lai korupciju mazinātu, piemēram, ziņojot par to tiesībsargājošām iestādēm. Sabiedrības gatavība iestāties pret korupciju ne vien pašu, bet arī kopienas interesēs ir zema, secināts L.Stafeckas pētījumā „Ar krīzi uz korupciju”.

Vai kas varētu mainīties nākotnē? Prognozes nav iepriecinošas: paradoksālā kārtā jaunieši, uz kuriem savulaik liktas cerības par jaunu vērtību ienešanu sabiedrībā un publiskajā pārvaldē, izrādās, ir korupcijai vislojālākā sabiedrības daļa. Krīzi kā attaisnojošu iemeslu korupcijai norādījis katrs ceturtais respondents vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem. „Delnas” pērnā gada rīkotajās diskusijās jauniešu auditorijās vairākums atbalstīja viedokli, ka kukuļdošana savu interešu nodrošināšanai ir attaisnojama.

„Kāpēc tā domā padomju sistēmas it kā nesabojātā paaudze? Visticamāk, neesam saskatījuši korupcijas patieso cēloni,” lēš sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. „Korupcija mūsdienu Latvijā, iespējams, nav padomju dzīves sekas, bet kāda dziļāka kultūras iezīme. Cilvēki saskata, ka nevis sistēma ir jāsakārto, bet ar elkoņiem jāizcīna savs labums. Tas arī izskaidro uzticēšanos oligarhiem – tos ceļ par paraugu.” Sabiedrības attieksmi pret korupciju lielā mērā veido valsts politiskās elites piemērs, norāda K.Sedlenieks. „Zatlera iecelšana amatā, noklusinot nodokļu nemaksāšanu, bija ļoti spēcīgs signāls visiem.”   

"Jaunieši, uz kuriem savulaik liktas cerības par jaunu vērtību ienešanu sabiedrībā un publiskajā pārvaldē, izrādās, ir korupcijai vislojālākā sabiedrības daļa."

Kā korupcijai lojāla sabiedrības grupa pētījumā minēti uzņēmēji – Pasaules Bankas dati liecina, ka 48,1 procents uzņēmumu Latvijā ir gatavi maksāt kukuļus, lai panāktu līguma noslēgšanu ar valdību. Savukārt Austrumeiropas un Vidusāzijas uzņēmumu vidū šis rādītājs ir teju divreiz mazāks – 26,4 procenti.

Apzināts vēl kāds paradokss: lai gan iedzīvotāji dziļi neuzticas politiskajām institūcijām un korupciju uzskata par vienu no galvenajiem krīzes cēloņiem, sabiedrība šīs problēmas ne sevišķi saista ar tā dēvētajiem oligarhiem. Pat gluži pretēji – ar korupcijas skandāliem saistītas personas, kā Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs, ir saglabājušas uzticamu tēlu ievērojamā sabiedrības daļā. Turklāt šiem politiķiem salīdzinoši vairāk uzticas arī ar valsts ekonomiskās attīstības prognozēm saistītos jautājumos. Par noziegumiem, kas saistīti ar dienesta stāvokļa izmantošanu, apsūdzētais A.Lembergs nemainīgi ir viens no populārākajiem iespējamajiem premjerministra amata kandidātiem.

"Korupcija mūsdienu Latvijā, iespējams, nav padomju dzīves sekas, bet kāda dziļāka kultūras iezīme. Cilvēki saskata, ka nevis sistēma ir jāsakārto, bet ar elkoņiem jāizcīna savs labums."

Kā pozitīva tendence L.Stafeckas pētījumā minēta krīzes radītā realitāte, kas sabiedrību piespiedusi aktīvāk izrādīt savu attieksmi, protestējot pret dažādiem valdības lēmumiem Rīgā, Bauskā, Līvānos, Daugavpilī, dažādās akcijās interneta vidē. Tomēr šajās aktivitātēs iesaistījušies salīdzinoši maz iedzīvotāju, pietrūcis savstarpējās solidaritātes, un sabiedrībā dominē pesimistisks vērtējums par savām iespējām politiskos procesus iespaidot.

Patlaban nekas neliecina par pietiekamu publisku spiedienu, kas spētu būtiski ierobežot ierēdņu vai politiķu korumpētās daļas darbību, taču situācija varētu mainīties, ja liela sabiedrības daļa piedzīvotu vēl krasāku sitienu pa kabatām, secināts pētījumā.

Prognozes nav iepriecinošas

Analizējot korupcijas lietu iztiesāšanu laikā no 2004. līdz 2008. gadam, secināts, ka šajā periodā „dati neuzrāda nozīmīgas attīstības tendences korupcijas apkarošanā un iztiesāšanā.” Tikai pavisam nedaudz lietu attiecas uz tā saukto valsts sagrābšanu, privātpersonām ar nelikumīgu maksājumu palīdzību ietekmējot likumu un tiesu nolēmumu pieņemšanu, secina korupcijas problēmu analītiķis no „Providus” Valts Kalniņš.

Pretkorupcijas aktivitātes galvenokārt skārušas neliela apjoma negodīgus darījumus. Ievērojams īpatsvars krimināllietu par kukuļošanu bijis saistīts ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. No 220 krimināllietām par kukuļdošanu tikai 53 gadījumos kukuļa apjoms pārsniedzis 1000 latu. Kopš 2006. gada ievērojami samazinājies Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) prokuratūrai nosūtīto lietu skaits ar lūgumu sākt kriminālvajāšanu. (41 lieta 2006. gadā, 18 lietas – 2007. gadā, 16 lietas 2008. gadā, pēc KNAB publisko pārskatu datiem konstatēts pētījumā.) „Būtu nepamatoti nākotnē gaidīt korupcijas lietu daudzuma strauju pieaugumu kaut vai tāpēc, ka šis apjoms nevar pārsniegt izmeklēšanas resursu ziņā iespējamo,” secina V.Kalniņš. „Tomēr ir skaidrs, ka, neraugoties uz korupcijas apkarotāju sasniegumiem, gan tiesas procesu lēnā gaita, gan arī objektīvās grūtības atklāt sarežģītas korupcijas afēras līdz šim relatīvi saudzējušas politisko korupciju.”

"Gan tiesas procesu lēnā gaita, gan arī objektīvās grūtības atklāt sarežģītas korupcijas afēras līdz šim relatīvi saudzējušas politisko korupciju. "

„Nekas neliecina, ka būtu notikuši būtiski pavērsieni politiskās korupcijas jomā,” secina arī L.Stafecka, pamatojot to ar sabiedrības zemo pašvērtējumu savās iespējās ietekmēt politiskos procesus. Politisko amatpersonu riski, iesaistoties korupcijā, nepalielinās. Gluži pretēji – pētniece, ņemot vērā pieaugošo nabadzību un iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību, tuvākajā laikā prognozē korupcijas pieaugumu. Tiesa, kā, atsaucoties uz minētajiem paradoksiem iedzīvotāju attieksmē pret korupciju, norāda K.Sedlenieks, „parasti prognozes ļauj izdarīt teorija, bet Latvijā notiek citādi. Tas kopumā ir raksturīgi postpadomju valstīm”.

Pētījumā, balstoties uz pērn novembrī veiktu sabiedriskās domas aptauju, konstatēts arī administratīvās korupcijas pieaugums. Tas fiksēts tādās jomās kā dienesta resursu izmantošana personiskām vajadzībām, ar iestādes priekšnieku saistītu cilvēku pieņemšana labi apmaksātā postenī, amatpersonu pienākumu nepildīšana. Vienīgi veselības aprūpē saskarsme ar korupciju mazinājusies – 2005. gadā ar to bija saskārušies 23 procenti respondentu, bet 2009. gadā – 13,6 procenti. L.Stafecka šo parādību gan skaidro nevis ar mediķu un pacientu attiecību normalizēšanos, bet gan ar atbildīgo institūciju pārbaudēm saistībā ar Valsts prezidenta Valda Zatlera savulaik pieņemtajām pateicībām no pacientiem, kā arī ar pacientu maksātspējas samazināšanos.

Notiesāto personu īpatsvars, kurām noteikts reālas brīvības atņemšanas sods 2005.-2009. gadā

Avots: Tiesu informatīvā sistēma