Tiesnešu vidū krasi pretrunīgi vērtētā grāmata „Tiesāšanās kā ķēķis” radīja iespaidu par RAT civillietu galu kā šaura personu loka šeptēs sapītu institūciju. Kaut arī aizdomas, protams, nekad nav vērstas pret visiem tiesnešiem, pat minētajā civillietu galā. Ar mazāku troksni krimināllietu kolēģijas melnumiem piedēvēja, piemēram, bijušo tiesnesi Aivaru Kaparšmitu, kuru 2006. gadā pēc Tiesnešu disciplinārlietu kolēģijas ierosinājuma atcēla no amata. Juristu vidū ir populāri uzskatīt, ka ne jau tikai konkrētās disciplinārlietas ietvaros izskatītā rupjā nolaidība kalpoja par pamatu tik bargam slēdzienam.
Visticamāk, neviens nekad drošticami nepastāstīs, cik un kāda veida korupcija patiesībā norisinājusies un varbūt aizvien norisinās dažu Latvijas lielākās tiesas tiesnešu saimniecībā. Uz šo jautājumu nespēj un necentās atbildēt arī pētījums, kuru šajā tiesā ir veicis PROVIDUS. Pētnieki raudzījās uz korupcijas riskiem (objektīviem apstākļiem, kas atvieglotu negodīga tiesneša iespējas īstenot koruptīvu vai vismaz neētisku nodomu), turklāt darīja to visai neierasti.
Pētījumā daudz mazāka uzmanība pievērsta tiesiskā regulējuma un procedūru atbilstībai standartiem un ieteikumiem, bet visnozīmīgākā loma ierādīta jautājumiem par to, kā un kādēļ šie standarti iedzīvojas RAT ikdienā.1
Smagākās tiesas smagākās problēmas
Tiešu vai netiešu pieredzi saskarē ar tiesu cilvēki mēdz salīdzināt ar ideālo situāciju, kur ātrā un saprotamā tiesas procesā lietu izskata augsti kvalificēts, objektīvs un godprātīgs tiesnesis, kura likumīgiem, taisnīgiem un kvalitatīvi sastādītiem nolēmumiem var uzticēties un uz kuriem var balstīties, izvēloties, kā rīkoties citreiz līdzīgos apstākļos.
Kā zināms, resursu un tiesiskā regulējuma nepietiekamības, kā arī salīdzinoši neilgās pieredzes dēļ Latvijas tiesu sistēma bieži šo ideālu nesasniedz. Tiesnešu un izskatāmo lietu skaita ziņā Rīgas apgabaltiesa ir tiesu sistēmas smaguma centrs. Nav brīnums, ka arī problēmas tur izpaužas visspilgtāk.
"Tiesnešu un izskatāmo lietu skaita ziņā Rīgas apgabaltiesa ir tiesu sistēmas smaguma centrs."
Daļai no negatīvajiem priekšstatiem par RAT, nenoliedzami, ir tīri sistēmiski, nevis individuālā negodīgumā balstīti cēloņi. Priekšstati par negodprātīgu rīcību RAT bieži vispār nav saistīti ar konkrētu pieredzi tiesā, bet gan ar tiesībsargājošās sistēmas kopējo neefektivitāti – izmeklēšanas un juridiskās palīdzības kvalitāti, garajiem termiņiem. Tiesa šeit ir tikai viens, taču redzamākais no posmiem.
RAT gadījumā civillietās būtiska ir arī personāla lielāka slodze salīdzinājumā ar citām apgabaltiesām - 2009. gada pirmajā pusgadā uz vienu RAT Civillietu tiesas kolēģijas tiesnesi bija saņemts 1,6 reizes vairāk pirmās instances lietu nekā nākamajā noslogotākajā – Zemgales apgabaltiesā. Tas neizbēgami noved pie nesamērīgi ilga lietas izskatīšanas laika, kas arī ir būtiskākais korupcijas risks Rīgas apgabaltiesā.
Justice delayed is justice denied2, norādīja kāds advokāts, un situācijā, kad personas ieguvumus vai zaudējumus izšķir dienas, risks, ka kādam gribētos ar likumā neatļautiem paņēmieniem paātrināt lietas izskatīšanu, arī ir ļoti reāls, atzina intervējamie pētījuma gaitā.
Vienīgais šīs problēmas risinājums ir slodzes izlīdzināšana un nepieciešamās kapacitātes nodrošināšana apgabaltiesās, tomēr korupcijas riskiem un risinājumiem Rīgas apgabaltiesā ir arī daudz cilvēcīgāka seja.
Ētikas noklusēšanas klusais kaitējums
Vispārīgi runājot, korupcijas riski Rīgas apgabaltiesā (un tiesu sistēmā plašāk) pārsvarā netiek saistīti ar iespēju nopirkt spriedumu. Drīzāk izskan bažas par centieniem izmantot nemantiskus līdzekļus – draudzību, radniecību u.tml., lai ietekmētu tiesneša objektīvo viedokli. Šo sajūtu ar visu tai piemītošo nenoteiktību labi raksturo kāda tiesneša teiktais par tiesas spriešanu gadījumā, ja vienas puses pārstāvim ir ciešas saites ar citu RAT tiesnesi: „Ja advokāts ir kolēģa vīrs, nav citādāka attieksme, tiesiskā ziņā nav. Ja [likumā] ir kāds robs, varētu tā vai citādi, tad varbūt...”
Ja problēma ir vairāk personīgas saites, nevis, teiksim, kukuļošana, daudz lielāku nozīmi iegūst diskusija par tiesnešu profesionālo ētiku, īpaši par kolēģu un kolektīva lomu ētikas principu un normu iedzīvināšanā. Domājams, ka ne tikai RAT, bet arī citu tiesu organizāciju kultūra šim uzdevumam nav labvēlīga.
"Drīzāk izskan bažas par centieniem izmantot nemantiskus līdzekļus – draudzību, radniecību u.tml., lai ietekmētu tiesneša objektīvo viedokli."
Tiesnešu vidū bieži nosaukts princips ir nejaukšanās cita kolēģa darīšanās, ko kodolīgi izsaka kāda tiesneša teiktais: „Lai ko es redzētu, es nekad kolēģim neteikšu, ka viņam ar advokātu nevajadzētu runāt.” Savukārt, lai izrunātu kādu jautājumu, ir nepieciešami neapgāžami pierādījumi tam, ka fakts ir patiess. Gluži kā tiesas procesā. Citos gadījumos diskusiju par ētiku bieži interpretē kā kolēģa neatkarības pārkāpumu.
Vienlaikus kolēģi ir vienoti un gatavi, klusējot vai pat publiski izsakoties, atbalstīt citus situācijās, kad izskan ārēja kritika par tiesas vai konkrēta tiesneša darbību. Šādā situācijā negodprātīgs tiesnesis ar ilgstošu un noturīgu šaubīgas amatpersonas reputāciju var turpināt karjeru, atrodoties visai komfortablā psiholoģiskā vidē.
Velns nekonsekvencē
Nenoliedzot to, cik ļoti svarīgi konkrētos gadījumos ir ņemt vērā visas konkrētā jautājuma nianses, sistēmiskie riski pārsvarā tomēr ir saistīti ar secīguma trūkumu un neskaidrībām institūcijas darbībā. Tas attiecas arī uz tiesnešu ētikas jautājumiem, kur, atkal citējot tiesnesi, ir gadījumi, kad „nav vienotas izpratnes par ētikas jautājumiem tiesnešu vidū, nav tāda kā pārrunāta konsensa”.
Tā, piemēram, tiesneši pieturas pie būtiski atšķirīgiem uzskatiem jautājumos, vai šaubu gadījumā par nepieciešamību sevi atstatīt no lietas izskatīšanas vajadzētu par šo šaubu pamatā esošajiem apstākļiem puses informēt. Būtiski atšķīrās arī tiesnešu uzskati par to, vai tiesnesim vajadzētu komentēt nolēmumus vai kādas citas savas profesionālās darbības.
Tiesa, būtiski atšķiras arī ieskati par to, ko nozīmē komentārs par tiesas spriedumu (vai tiesnesim ir jāskaidro vairāk, kā rakstīts spriedumā, jātaisnojas?) un kādas ir tā pieļaujamās robežas.
"Daudzi no tradicionāli ieteiktiem mehānismiem korupcijas risku novēršanai tiesā ir ne tikai ieteikti, bet arī ieviesti."
Nekonsekvence, īpaši pie neskaidra tiesiskā regulējuma, vēl joprojām ir viens no nozīmīgākajiem neuzticības barotājiem. Tiesas prāvā zaudētājs būs grūti atrunājams no priekšstata par neobjektīvu tiesu, ja viņš pamatoti vai pat nepamatoti būs pārliecināts, ka būtiskajos apstākļos līdzīgā lietā tiesa sprieda citādi. Ar šo problēmu saskan arī ģenerālprokurora Jāņa Maizīša teiktais 27. februārī publicētajā intervijā, ka „sodu politika valstī vispār ir ārkārtīgi neskaidra”.
Līdzīgi cilvēkam, kurš savā vienīgajā tiesāšanās reizē ir sastapies ar rupju tiesnesi, no reālas vai šķietamas nekonsekvences cietis indivīds par slikto tiesu, visticamāk, pastāstīs desmitiem sarunu biedru vairāku gadu garumā.
No pašattīrīšanās pie jaunas kvalitātes
Pētījumā ir aplūkoti arī daudzi citi jautājumi, kurus šajā rakstā nav iespējams izvērst, – tiesas ārējā komunikācija, priekšsēdētāja un kolēģiju vadītāju loma, tiesnešu atlases un kvalifikācijas vērtēšanas sistēmas nozīme un citi.
Jau sākot darbu pie pētījuma, bija skaidrs, ka, normatīvi jeb atbilst- neatbilst izpratnē raugoties un īpaši korupcijas novēršanas kontekstā, RAT jau šobrīd atrodas labo piemēru vidū. Daudzi no tradicionāli ieteiktiem mehānismiem korupcijas risku novēršanai tiesā ir ne tikai ieteikti, bet arī ieviesti. Piemēram, lietu elektroniska sadale, tiesas sastāva rotācija, minimāla tiesnešu specializācija, iespējas iesniegt sūdzību par tiesas/tiesneša darbu, nepilnīgi, bet tomēr pieejami tiesas nolēmumi.
"Bumba, tēlaini runājot, ir tiesnešu rokās."
RAT, līdzīgi visai Latvijas tiesu sistēmai, atrodas pietiekami augstā attīstības pakāpē, lai vienkārši vai vienkāršoti risinājumi nespētu atšķetināt sarežģītas problēmas. Lielie pareizie soļi ir sperti, un risinājums nākotnē ir jāturpina meklēt pēc iespējas tuvāk tiesai, lūkojot noskaidrot, kādēļ tie nav devuši gaidītos rezultātus ikdienā, ieskaitot sabiedrības uzticību.
Arī pētījuma rezultāti visai uzskatāmi liecina - ja neskaita pilnveidojumus, kuri būtu jāveic visas sistēmas līmenī, piemēram, beidzot jānosaka, kādas prasmes un zināšanas ir nepieciešamas apgabaltiesas tiesnesim, un jāievieš konkursi uz amata vietām apgabaltiesās; bumba, tēlaini runājot, ir tiesnešu rokās, lai nesteidzīgi, bet pamatīgi izrisinātu visas problēmsituācijas un profesionālā ziņā nonāktu pie sev un plašākai sabiedrībai pieņemamiem un skaidriem standartiem.
No nosacītās pašattīrīšanās (ko, jāpiebilst, paši tiesneši dažādu apsvērumu dēļ un visai pamatoti sauc par neīstenojamu) ir jāpāriet pie jaunas kvalitātes radīšanas, kā to jau kopš 2008. gada iespēju robežās dara Tiesnešu ētikas komisija.
[1] Pētījuma gaitā intervējām desmit esošos RAT tiesnešus un vienu bijušo, sešus prokurorus un desmit advokātus.
[2] Brīvi tulkojot: Nokavēts tiesiskums ir liegts tiesiskums.
