Ar kādām domām un sajūtām beidzāt 33 gadus garo tiesneša karjeru?
Man nav apmierinājuma un gandarījuma sajūtas. Biju cerējis vēl gadu strādāt - pēc pusgada pabeigt piecu gadu termiņu apgabaltiesas priekšsēdētāja amatā, otra puse ierindas tiesneša darbā būtu kā starpposms starp aktīvu ikdienu un pensionāra dzīves ritmu. Taču ir tā, kā ir, un nu jau pāris nedēļas rītos uz darbu vairs neeju.
Vai vajadzīgs maksimālā vecuma ierobežojums tiesneša darbā? Ja ir spēks un interese - varbūt būtu jāļauj turpināt strādāt?
Situācija ir interesanta. Satversme nosaka, ka tiesneši ir neatceļami no amata, tajā pašā laikā pieļauj iespēju noteikt vecumu, ar kura sasniegšanu tiesneši savu amatu atstāj. Arī likums „Par tiesu varu” paredz, ka tiesnesi amatā apstiprina Saeima bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, taču citā pantā nosaka, kādā vecumā šīs pilnvaras beidzas. Tāpēc sacīt, ka tiesnesi ieceļ amatā uz mūžu, nav pareizi. Man tiesneša darbs bija jābeidz, bet mans mūžs vēl turpinās.
Turklāt tiesu sistēmā pastāv divas vecuma robežas: rajona (pilsētas) un apgabaltiesas tiesnesim maksimālā robeža ir 65 gadi, Augstākās tiesas tiesnesim – 70 gadu. Bet, piemēram, visas administratīvās lietas, arī vissarežģītākās, sākas rajona tiesā. Tas nozīmē, ka pirmās instances tiesas tiesnesim jābūt tikpat zinošam un gudram, cik Augstākās tiesas senatoram. Manuprāt, visiem tiesnešiem maksimālajam vecumam, ja tādu nosaka, vajadzētu būt vienādam - 65 gadiem. Tad Tieslietu padome varētu lemt, dot vai nedot tiesnesim iespēju strādāt vēl piecus gadus. Ja neļaut, tad motivēt, kāpēc, un paredzēt iespēju pārsūdzēt Tieslietu padomes lēmumu. Taču šādas padomes Latvijā joprojām nav, un nav iespējama arī šāda kārtība.
Pēdējā laikā liela uzmanība pievērsta tiesnešu karjeras virzībai, diskutējot, kam un kā būtu jālemj par tiesnešu iecelšanu un apstiprināšanu amatā. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
Pirmo reizi tiesnesi amatā jāieceļ ar Saeimas balsojumu. Pēc tam par tiesneša virzību būtu jālemj Tieslietu padomei - gan par horizontālo pāriešanu no vienas tiesas uz tādas pašas instances citu tiesu, gan par karjeras virzību uz augstākas instances tiesu. Manuprāt, pozitīvi un demokrātiski būtu, ja uz visām vakantajām tiesnešu amata vietām tiesnešus nevis uzaicinātu, bet izsludinātu konkursus, kā tas šobrīd ir pirmā un otrā līmeņa tiesās. Tieslietu padome varētu lemt arī par tiesnešu sodīšanu, piemēram, samazinot algu, ja tiesnesis pieļāvis acīm redzamas kļūdas.
Tiesneša amats esot jurista karjeras augstākā virsotne. Vai piekrītat?
Ir valstis, kur juristi karjeru sāk kā advokāti, tad kļūst par prokuroriem un visbeidzot - par tiesnešiem. Tur tiesneša karjera ir augstākā virsotne. Latvijā ir interesanta un, manuprāt, pozitīva tendence, ka par tiesnešiem strādā zinātnieki, piemēram, Augstākās tiesas senatori Kalvis Torgāns un Jautrīte Briede. Advokāti un prokurori tiesneša amatā pāriet reti.
"Pirmās instances tiesas tiesnesim jābūt tikpat zinošam un gudram, cik Augstākās tiesas senatoram."
Tiesnesim ir jābūt ļoti profesionālam juristam, jo tiesai pieder galavārds un tā var atklāt un labot citu posmu kļūdas. Tādēļ sabiedrība tiesnešu darbu vērtē visstingrāk un ļoti asi reaģē uz tiesu pārkāpumiem. Tas ir saprotami.
Pēdējos gados vairāki tiesneši atstādināti no amatiem un saukti pie atbildības, izveidota Tiesnešu ētikas komisija, taču sabiedrības uzticēšanās tiesām Latvijā joprojām ir trešā zemākā starp Eiropas Savienības valstīm. Kāpēc tā?
Lielā mērā tas ir masu informācijas līdzekļu „nopelns”. Mediji ļoti centušies veidot negatīvu tiesu tēlu. Zināms taču, ka vislabākā mediju prece ir negatīva informācija un katrs pārdevējs cenšas pārdot preci, kas ir pieprasīta.
Nupat avīzēs bija stāsts par to, kā sliktā tiesa atņēmusi Latvijas pilsonību cienījamam zinātniekam. Bet neviens neminēja, ka tiesa pildījusi likumus, ko pieņēmusi nevis tiesa, bet Saeima.
Bieži vien žurnālisti ierodas tiesā jau ar konkrētu nostāju un konkrētu attieksmi pret tiesas procesu. Piemēram, ir avīze, kuras redakcijai jau ir pilnīgi skaidrs, cik labs ir Lemberga kungs un cik slikti ir prokurori, kas cēluši apsūdzības pret viņu. Lasītāji bieži vien neatšķir prokuratūras un tiesas funkcijas un visus līdzina pēc vienas mērauklas – sliktā tiesa.
Negatīvu informāciju par tiesām izplata arī personas, kas piedalās tiesu procesos. Ļoti retos gadījumos no tiesas apmierinātas aiziet abas puses. Tie, kas zaudējuši, gadiem ilgi neaizmirst stāstīt savu negatīvo pieredzi. Tie, kam spriedums bijis labvēlīgs, tiesu publiski neslavē. Sabiedriskās domas aptaujas noskaidro iedzīvotāju vispārējo attieksmi pret tiesām, taču nepasaka, kas šādu attieksmi veidojis – paša pieredze, no citiem dzirdētais vai pakļaušanās vispārpieņemtai idejai.
Iespējams, sabiedrība neizprot tiesas spriedumus un lēmumus, jo informācija un skaidrojumi ir nepietiekami. Latgales apgabaltiesas vienā no pirmajām tiesām Latvijā jau 1998. gadā bija preses sekretārs. Vai jau toreiz sapratāt, ka tiesai jārunā ar presi un sabiedrību?
Ja trūkst informācijas, rodas šaubas un pieņēmumi, tādēļ mums bija šāds darbinieks, savā darbā ieinteresēts cilvēks, tiesa gan, tikai uz pusslodzi. Diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ bijām spiesti atteikties arī no šīs pusslodzes. Tagad ar presi runā tiesneši paši. Viņiem to darīt nav aizliegts, bet tas arī nav viņu pienākums. Tiesneši paši izvēlas, kā rīkoties. Vienīgā prasība ir komentēt spriedumu tikai pēc tā pasludināšanas. Manuprāt, tiesneša komentārs par sprieduma motīviem nekādu ļaunumu nenodara, bet nāk par labu attieksmei pret tiesu.
Kāds ir jūsu viedoklis par tiesu piesēdētāju institūta likvidēšanu?
Tas bija diskutējams jautājums. Daudzās valstīs - Francijā, Anglijā, ASV un citur - ir saglabājies un sekmīgi darbojas zvērināto institūts. Tur tiesnesim ir aktīva loma lietas noskaidrošanā, bet prokurori un advokāti sacenšas par zvērināto uzmanību un labvēlību. Mūsu sistēmā ar tiesu piesēdētāju institūtu bija nodrošināta tautas līdzdalība tiesas procesā. No tā, ka piesēdētāju tiesas zālēs vairs nav, tiesas spriešanas kvalitāte nav mazinājusies, taču ir mazinājusies tautas līdzdalība.
"No tā, ka piesēdētāju tiesas zālēs vairs nav, tiesas spriešanas kvalitāte nav mazinājusies, taču ir mazinājusies tautas līdzdalība."
Reizēm piesēdētāja profesionālās nejuridiskās zināšanas bija pat ļoti noderīgas. Piemēram, ja lietā, kur izskata finansiālas krāpšanas shēmas, piesēdētājs bija grāmatvedis, vai arī autoavāriju lietās – šoferis ar pieredzi. Kādreiz tiesnesis piesēdētājus varēja izvēlēties pēc šādiem kritērijiem, pēdējos gados tas vairs nebija iespējams.
Vai jūsu tiesneša praksē bijuši gadījumi, kad, pieņemot spriedumu, palikāt mazākumā pret divu tiesas piesēdētāju domām?
Man pašam tāds gadījums nav bijis, taču no kolēģiem esmu dzirdējis, ka ļoti reti, bet tā notika. Likums nosaka, ka nolēmums tiek pieņemts ar balsu vairākumu, turklāt to, kā tas pieņemts, sargā apspriežu istabas noslēpums, ko pārkāpt nedrīkstēja ne tiesnesis, ne piesēdētāji. Atcerieties Rubika atbrīvošanu no apcietinājuma par labu uzvedību. Tiesnese atklāja, ka viņa bijusi pret atbrīvošanu. Viņa saņēma nosodījumu par apspriežu istabas noslēpuma pārkāpumu. Vienīgā iespēja tiesnesim bija spriedumam pievienot savas atsevišķās domas. Arī piesēdētāji varēja rakstīt savas atsevišķās domas, padomju gados tas noteikti nozīmēja lietas pārskatīšanu augstākā instancē.
Tiesām tiek pārmesti mīksti un līdzīgās lietās dažādi spriedumi, arī tas mazina uzticēšanos tiesu godīgumam. Jūs vairākkārt esat uzsvēris, ka Latvijā nav vienotas sodu politikas un vadlīniju, un rosinājis veidot sodu noteikšanas tabulu, pēc kuras tiesneši varētu pieņemt vienveidīgākus sodus.
Kāda studente studiju darbā bija pētījusi sodu piemērošanas politiku Daugavpils tiesā, secinājumi bija interesanti. Piemēram, par atkārtotu automašīnas vadīšanu alkohola reibumā piemēroja mazāku sodu nekā tiem, kas dzērumā pie stūres bija aizturēti pirmo reizi.
Arī Augstākās tiesas veiktie pētījumi parāda, ka zemāku instanču tiesās pieņem pārāk mīkstus sodus. Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulcē sniegtas vērtīgas atziņas par vainu pastiprinošiem un vainu mīkstinošiem apstākļiem.
Daudzās valstīs ir vienotas sodu piemērošanas tabulas, un neviens tiesnesis tādēļ nav pārtapis par grāmatvedi. Vienota sodu noteikšana atvieglotu tiesneša darbu, arī prokurori un advokāti varētu prognozēt, kā rīkosies tiesa, un izlemt, kā rīkoties viņiem. Citur pasaulē sodu tabulas ir ne tikai krimināllietās, bet arī civillietās.
"Ja gribam ļoti ilgus sodus, tad ir jāremontē vai jābūvē jauni cietumi, kas atbilstu Eiropas cilvēktiesību prasībām."
Domāju, tuvākajā laikā ar šo ideju neviens nenodarbosies. Tieslietu ministrijā gan izstrādātas sodu piemērošanas vadlīnijas, kuras ieviešot sodu bardzība palielināsies. Taču, spriežot par brīvības atņemšanu, vajadzētu ņemt vērā, kādā stāvoklī ir Latvijas cietumi. Nupat kāds ieslodzītais Eiropas Cilvēktiesību tiesā panāca, ka viņam no valsts pienākas kompensācija par sliktiem apstākļiem cietumā. Tādos apstākļos dzīvo aptuveni 7000 ieslodzīto. Ja gribam ļoti ilgus sodus, tad ir jāremontē vai jābūvē jauni cietumi, kas atbilstu Eiropas cilvēktiesību prasībām.
Bet viena, manuprāt, pozitīva tendence ir tiesu nolēmumos izmantot juridisko zinātņu zinātnieku atziņas. Es to darīju un man tas likās pārliecinoši.
Cik tiesu lietas esat izspriedis? Kad bijis gandarījums par tiesas rezultātu?
Esmu skatījis tūkstošiem lietu. Ne vienmēr, precīzi piemērojot likumu, ir gandarījuma sajūta. Piemēram, bija laiks, kad par laupīšanu nelielā apmērā nevarēja būt mazāks sods kā astoņi gadi cietumā. Pret šo normu iestājās daudzi tiesneši, un to atcēla.
Vai arī - kāds gandarījums var būt, redzot, ka manta tiek aizsargāta vairāk nekā cilvēka dzīvība? Par sadzīves slepkavību paredzēts mazāks sods nekā par mobilā telefona nolaupīšanu grupā.
Vai tiesnešiem nevajadzētu aktīvāk piedalīties likumdošanas procesos, lai novērstu šādas ačgārnības?
Likumu izstrādāšanas darba grupās aicina Rīgas tiesnešus, līdz Latgales apgabaltiesai šādi aicinājumi atnākuši ļoti reti. Ja atsūtīja likumprojektu atzinuma sniegšanai, to labprāt darījām.
Vai atcelto un grozīto spriedumu skaits ir apelācijas tiesneša darba kvalitātes rādītājs?
Noteikti nē. Atcelti ir ne tikai apgabaltiesu, bet arī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas nolēmumi, bet vai tādēļ var teikt, ka tur strādā zemas kvalifikācijas tiesneši? Kādēļ Senāts atceļ vai groza apelācijas instances tiesu spriedumus? Pirmkārt, neatkarīgu apstākļu dēļ - kad notiek izmaiņas likumos. Otrkārt, diskutējamos jautājumos, kad nav izstrādāta tiesu prakse. Nesen profesore V. Liholaja rakstīja, ka arī pats Senāts nav ievērojis izveidoto tiesu praksi autoavāriju lietās. Tiesu prakses maiņa zemāku instanču tiesu tiesnešu darbu apgrūtina, tāpēc tai nevajadzētu būt biežai. Treškārt, spriedumus groza, ņemot vērā jaunatklātus apstākļus. Pēc pirmās instances tiesas apsūdzētais samaksā cietušajam par zaudējumiem - apelācijas instancē tas jau būs vainu mīkstinošs apstāklis. Pirmajā instancē apsūdzētais savu vainu neatzina, bet apelācijā - izdarīto nožēlo, un tas dod iespēju samazināt sodu. Tikai reizēm apelācijas tiesas spriedumu atceļ vai groza tiesnešu kļūdu dēļ, kad nepareizi piemērotas materiālās un procesuālās tiesību normas. Šie gadījumi ir jāanalizē un jāvērtē.
Jūsu darba rezultāts ir ne tikai izspriestu lietu kalni, bet arī Latgales apgabaltiesas izveidošana 1995. gadā. Apgabaltiesas priekšsēdētājs bijāt 14 gadus. Kādas ir spilgtākās atmiņas par šī Latvijas tiesu posma veidošanu?
Spilgtākā atmiņa ir tiesu lietu kalni darba sākumā. Latgales apgabaltiesas teritorija bija milzīga, arī Jēkabpils bija mūsu ziņā. Bija vajadzīgi 22 tiesneši, bijām tikai trīs. Situācija normalizējās tikai 2000. gadā. Otrā atmiņa - telpu trūkums. Pirmo gadu bijām lielā šaurībā Rēzeknes pilsētas tiesas ēkā. Priekšsēdētāja kabinetā strādāja arī desmit tehniskie darbinieki, jo citas telpas vienkārši nebija.
Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā Latgales apgabaltiesa atradās Daugavpilī, tagad - Rēzeknē. Jums bija stingra vēlme, lai tā būtu?
Tā bija ne tik daudz mūsu vēlme, cik pašvaldību risināts jautājums. Ja nostāsti, ko esmu dzirdējis, ir pareizi, tad cīņa starp Daugavpili un Rēzekni bija pamatīga. Latgales pašvaldības sadalījās divās nometnēs - vieni par vienu, otri par otru. Tā bija cīņa ne tikai par godu, kur atradīsies valstiski nozīmīgā tiesu institūcija, bet arī cīņa par nodokļiem, kas pašvaldības budžetā nāk no tiesnešu un tiesas darbinieku algām. Bijām gandarīti, ka jautājumu atrisināja iedzīvotāju interesēs - Rēzekne atrodas Latgales centrā, neviens pagasts nav tālāk par 100 kilometriem. Sākumposmā apgabaltiesām bija plaša kompetence, tā bija pirmās instances tiesa vairumā lietu, tādēļ iedzīvotājiem vajadzēja ērtu nokļūšanu uz to.
Lai rastu kompromisu, sākumā Daugavpilī strādāja divi atsevišķi apgabaltiesas tiesneši. Tagad visi strādā kopā Rēzeknē.
Intervijā „Jurista Vārdam” esat minējis pamatprincipus, ko ievērojat savā dzīvē: godīgi strādāt, neaizmirst mācīties un nenonākt līdz intrigām. Vai viegli dzīvot šādu dzīvi?
Nekā sarežģīta nav: vienkārši strādā un pildi savus pienākumus. Tiesu procesuālā kārtība un tiesneša darbība sīki aprakstīta likumos. Protams, vienmēr bijuši un būs strīdīgi jautājumi. Labāk būtu mācīties no citu kļūdām, bet ir nācies mācīties arī no savējām.
Latgalē jums ir cienījama cilvēka slava. Kā iespējams tik ilgus gadus nodzīvot vidē starp cieši saistītiem cilvēkiem un nenonākt intrigās un korporatīvās saitēs?
Oficiāli nerunāt vienu, bet neoficiālās sarunās citu - ir jābūt godīgam. Katram ir savs raksturs, intereses, radi, draugi, taču likumu un Tiesnešu ētikas kodeksu ir jāievēro vienmēr. Pamatnosacījums ir nerunāt ar lietā iesaistītajām pusēm ārpus tiesas zāles, prast nodalīt personiskās un profesionālās attiecības. Arī ikdienas dzīvē tiesnesim jāvērtē ik solis, lai nekas neradītu šaubas par objektivitāti.
"Par sadzīves slepkavību paredzēts mazāks sods nekā par mobilā telefona nolaupīšanu grupā."
Kādā laulības šķiršanas lietā man pieteica noraidījumu tādēļ, ka viena puse, t.i., sieva, bija redzējusi, ka es parkā runāju ar viņas vīru. Lai gan mūsu garāmejošā saruna bija par slikto laiku, sievai bija radušās šaubas. Vēl vienu mācību guvu agrā jaunībā. Kādu vakaru kopā ar draugiem aizgāju uz restorānu. Man blakus priecīgs piesēda kāds no cietuma atgriezies vīrs un sacīja: nu, tiesnesi, tad mani iesēdināji, tagad varam saskandināt. Kopš tās reizes uz restorānu centos neiet un sapratu, ka tiesnesim jāizvēlas dzīvot visai noslēgtu dzīvi.
Esat dzimis Sēlijā, bet gandrīz visu darba dzīvi nodzīvojis Latgalē, kur spēcīgas katoliskās tradīcijas. Vai ticība cilvēkos mazina ļaunumu?
Vienmēr cenšos uzsvērt, ka esmu sēlis. Protams, tik ilgus gadus dzīvojot Latgalē, esmu iepazinis šo tautas daļu. Bet ne jau katoļticība vien ir Latgalē. Arī pareizticīgie un vecticībnieki te ir lielā skaitā, pats esmu luterāņu draudzē. Neatkarīgi no tā, kādai konfesijai piederi, svarīgākais, lai cilvēks ievērotu 10 Dieva baušļus – tad nebūtu ne slepkavību, ne zādzību, ne citu noziegumu. Taču kāja paslīd arī ticīgam cilvēkam. Reizēm tiesa saņem vēstules no mācītājiem par tiem, kas izdarījuši noziegumu. Mācītājs raksta, ka cilvēks nožēlojis savus grēkus, lūdz nesodīt bargi. Tiesa izlasa šīs vēstules, taču to loma tiesas spriešanā ir tikpat informatīva kā pašvaldību vai darba devēju pozitīvajiem raksturojumiem. Labāk būtu, ja cilvēks būtu apdomājis un grēkus nožēlojis pirms, nevis pēc nozieguma.
Esat uzrakstījis iesniegumu Zvērinātu advokātu padomei, ka vēlaties kārtot advokāta eksāmenu. Pāriesiet advokātu rindās?
Iesniegumu uzrakstīju, bet šaubos, vai kārtošu eksāmenu un sākšu advokāta praksi. Provinces advokāta maizei diezgan rūgta garoza. Cilvēki nabadzīgi, advokāts nevar saņemt Rīgas advokātu taksēm līdzvērtīgu honorāru. Mani attur arī tas, ka klienti parasti gaida no advokāta brīnumus - attaisnošanu vai vieglāku sodu - arī tur, kur tas nav iespējams. Un advokāts saņem nepelnītu samazgu šalti par to, ka nav brīnumdaris. Godīgs advokāts ne vienmēr atbilst klientu interesēm.
Arī morāli man būtu smagi sēdēt tiesas gaitenī un zālē satikties ar bijušajiem kolēģiem. Mani tiesneši un darbinieki tā arī sacīja, ka negrib mani redzēt kā advokātu tiesas zālē. Viņi mudina, lai labāk stājos kādā partijā, tad viņi visi par mani balsošot. Par to šobrīd neesmu domājis, bet kas zina, kas un kā var kādreiz būt.
Lai nezaudētu pensiju, nācās atteikties arī no darba Rēzeknes Augstskolā. Taču ceru, ka tiesneša mūžā nopelnītā pensija ļaus izdzīvot un vadīt mierīgas vecumdienas.
