Kā zināms, jūlija sākumā Valsts prezidents nāca klajā ar ierosinājumu depolitizēt Latvijas augstāko ierēdniecību, nosakot zināmus ierobežojumus viņu dalībai politiskajās partijās. Šķiet, prezidenta tolerances vadzis bija lūzis teju vienlaikus ar valdības vadītāja pacietības mēru, jo, lai arī šo iniciatīvu var saukt par visnotaļ radikālu, to nekavējoties atbalstīja arī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Premjers uzskata – politiskā neitralitāte civildienestā ir viens no jautājumiem, kas nekavējoties jāsakārto, izslēdzot jebkādu politiskās angažētības iespēju civildienestā.
Publiskais pēdējais piliens
Politiskajos kuluāros tiek lēsts, ka “pēdējais piliens” bijusi Izglītības ministrijas valsts sekretāra Mareka Gruškevica un ministres Tatjanas Koķes nesenā saķeršanās. Kā zināms, T. Koķe, kas pārstāv Zaļo un zemnieku savienību, paziņoja, ka neuzticas “tautpartijiešu” M. Gruškevicam, jo valsts sekretārs bija publiski atzinis, ka rudenī darbu var zaudēt ap 10 000 skolotāju, un šāds viedoklis nesakrita ar pašas ministres nostāju, ka droši varot runāt tikai par 2000 skolotāju atlaišanu.
Kā otrs “politizētās ierēdniecības” paraugs nereti tiek minēts Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, kurš gan nekad nav slēpis savu saikni ar Tautas partiju.
"Prezidenta iniciatīva ir apsveicama, taču nevajadzētu cerēt, ka plānotās izmaiņas viesīs ātras un radikālas izmaiņas Latvijas politiskajā kultūrā."
Pats Finanšu ministrijas valsts sekretārs M. Bičevskis ir paudis viedokli, ka valsts ierēdņu depolitizāciju būšot grūti īstenot, jo šī iniciatīva varot nonākt pretrunā ar Satversmē paredzētajām katra indivīda tiesībām atbalstīt kādas sev tīkamas vērtības. M. Bičevskis arī atgādina, ka savulaik viņš ir strādājis ar ministriem no piecām dažādām partijām un darbs ar ministriem no citām partijām, viņaprāt, bijis pat daudz uzticamāks nekā sastrādāšanās ar partijas biedriem, jo iekšējās kontroles dēļ politiķiem esot grūtāk “pa kluso” virzīt apšaubāmas iniciatīvas.
Plaši izplatīta parādība
Taisnības labad gan jāsaka, ka par savām politiskajām simpātijām pēdējo gadu laikā nav kautrējušies daudzi augstākā ranga ierēdņi. Šajā sarakstā var minēt gan kādreizējo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieku, kādreizējo Rīgas domes deputātu “tēvzemieti” Eināru Cilinski, kurš šobrīd ir Vides ministrijas valsts sekretāra vietnieks un partijas "Visu Latvijai" biedrs. Tāpat savu politisko nostāju nekad nav slēpis arī kādreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, vēlāk ekonomikas un tagad satiksmes ministrs Kasparu Gerhards. Arī šā brīža Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Nils Freivalds ir partijas LPP/LC biedrs, bet Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Dace Lucaua ir ZZS biedre.
Līdztekus tam gadu no gada, katrās pašvaldību un Saeimas vēlēšanās daudzi politiskajām partijām piederīgi vai simpatizējoši ierēdņi kandidē partiju sarakstos un kļūst par deputātiem. Tiesa, no šobrīd spēkā esošās likumdošanas viedokļa, ierēdņu dalība partijās, kā arī viņu kandidēšana vēlēšanās nav aizliegta. Tiesa, likumā par valsts civildienesta pārvaldi teikts, ka ierēdnim vai ierēdņa kandidātam nav atļauts ieņemt vēlētus amatus politiskajās organizācijās un to apvienībās, kā arī vēlēšanu apvienībās. Tāpat ierēdnim vai ierēdņa kandidātam nav atļauts izmantot savu dienesta stāvokli, lai pildītu politisko organizāciju un to apvienību, kā arī vēlēšanu apvienību uzdevumus.
Profesionālie, nevis ideoloģiskie kritēriji
Valda Zatlera iniciatīvas mērķis ir ieviest labu pārvaldību, kas balstītos uz profesionālu, godīgu, kompetentu un politiski neitrālu civildienestu. Lai nodrošinātu šo ieceri, Valsts prezidents ierosinājis veikt grozījumus piecos normatīvajos aktos: Valsts pārvaldes iekārtas likumā, Valsts civildienesta likumā, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā, Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā un Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likumā, kā arī izvērtēt nepieciešamību grozīt likumu “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.
Valsts prezidents rosina noteikt aizliegumu valsts sekretāriem un pārējo tiešās pārvaldes iestāžu vadītājiem ieņemt amatus politiskajās partijās. Taču partiju ierindas biedri viņi drīkstētu būt. Pēc prezidenta domām, minētajām amatpersonām ir nozīmīga loma valsts pārvaldes iestāžu funkciju pildīšanā un to administratīvā darba vadīšanā. Tādējādi šo amatpersonu aktīva darbība politiskajās partijās var radīt pamatotas šaubas par amatpersonu neitralitāti un darbības objektivitāti. Tāpat ir būtiski, lai amati ierēdniecībā tiktu dalīti pēc profesionālajiem kritērijiem, nevis pēc “pareizām politiskajām simpātijām”.
"Konkrētus amatus partijās ieņem tikai retais ierēdnis. Visbiežāk saistība ir latenta vai arī ierēdnis ir parasts partijas ierindas biedrs, kas nebūt nemazina šī ierēdņa ciešās saites ar politiķiem."
V. Zatlers arī rosina liegt valsts sekretāriem un pārējo tiešās pārvaldes iestāžu vadītājiem tiesības apvienot amata pienākumu pildīšanu ar deputāta kandidāta statusu, paredzot, ka, kandidējot vēlēšanās, valsts sekretāriem un pārējo tiešās pārvaldes iestāžu vadītājiem ir pienākums doties atvaļinājumā bez mēnešalgas saglabāšanas. Šādas izmaiņas garantētu, ka deputātu kandidātiem, kas pārstāv dažādus politiskos spēkus, priekšvēlēšanu aģitācijas procesā ir vienādas ietekmes iespējas, jo augstos valsts amatos strādājošajiem pie noteiktiem apstākļiem var būt netaisnīgas priekšrocības attiecībā pret citiem kandidātiem.
Tāpat V. Zatlers uzskata, ka būtu jāpapildina vēlēšanu norisi regulējošie likumi, paredzot, ka tiešās pārvaldes iestāžu vadītāji, tostarp valsts sekretāri, ievēlēšanas gadījumā automātiski zaudē ieņemamo amatu. Prezidents arī ierosina papildināt Valsts civildienesta ierēdņu atbildības likumu ar jaunu pantu, paredzot disciplināratbildību par politiskās neitralitātes pārkāpšanu.
Simbolisks solis
Eksperti ir vienisprātis – Valsts prezidenta iniciatīva ir apsveicama, taču nevajadzētu cerēt, ka plānotās izmaiņas viesīs ātras un radikālas izmaiņas Latvijas politiskajā kultūrā.
Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētniece Iveta Kažoka norāda: “Prezidenta vēlme aktualizēt šo jautājumu vairāk ir simbolisks solis, kas vērsts uz jaunu vērtību, jaunu standartu ieviešanu Latvijas politiskajā vidē. Man nav ticības, ka augstākā ešelona ierēdņi turpmāk tiešām vairs nesadarbosies ar politiskajām partijām, taču par to ir jāsāk runāt, lai mainītos gan sabiedrības, gan pašu politiķu un ierēdņu attieksme pret šo parādību.”
Šim viedoklim piekrīt arī politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docents Ivars Ijabs. “Nedomāju, ka likumdošanas izmaiņām būs kādi vērā ņemami rezultāti, taču pēc būtības Valsts prezidenta ierosme ir visnotaļ saprotama. Šobrīd daudzi Latvijas ierēdņi ir kādas partijas biedri, jo tāda līdz šim bijusi mūsu valsts politiskās vides tradīcija. Politiskās partijas dažādas ministrijas un valsts pārvaldes institūcijas vienmēr ir uzskatījušas par savām smilšukastēm, kur ierēdņu iecelšana un atlaišana notiek pēc partiju iegribām. Tādēļ principiāli svarīgākais, kas jāpanāk ar plānotajām likumdošanas izmaiņām, ir ierēdņu rekrutēšanas principu maiņa. Beidzot ir skaidri jāpasaka, ka civildienests nav politisko rotaļu laukums un augstākā ranga ierēdņi jāizvēlas pēc profesionāliem, ne ideoloģiskiem principiem. Civildienestu būtu jāpārtrauc uztvert vienīgi kā iespēju labi apmaksātā amatā iebīdīt ministriem un partijām tuvus cilvēkus. Ierēdņa statusam ir jāpiešķir profesionālās kvalitātes zīme, jo atbildīgs amats nevar būt kā balva par lojalitāti partijai,” komentē politologs.
"Lielbritānijā ierēdņiem vispār ir aizliegts darboties politiskajās partijās, jo Anglija postulē, ka tieši ierēdņi ir tie, kuri uztur valsts pārvaldes nepārtrauktības principu."
I. Ijabs arī uzsver: to, ka valsts civildienestā jau sen kā nepieciešamas kardinālas izmaiņas, apliecina arī nestandarta situācija, kādā pašam Valsts prezidentam nācās nākt klajā ar likumdošanas izmaiņu iniciatīvu. Politologs uzskata, ka gadījums ar M. Gruškevicu bijis pēdējais piliens samilzušo problēmu jūrā. “Šeit ir skaidri redzams, kā precedents ar viena valsts sekretāra un ministres konfliktsituāciju novedis pie milzīgām konsekvencēm, kas attieksies uz visu valsts pārvaldes sistēmu,” norāda eksperts. “Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tik augsta līmeņa ierēdnis kā, piemēram, valsts sekretārs nav tiesīgs publiski komentēt valdības darbu, slavināt kādu atsevišķu partiju vai politiķi, iesaistīties publiskā konfrontācijā ar savas ministrijas vadītāju, kuram ir cita partijiskā piederība.”
Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Elīna Egle viennozīmīgi norāda: Latvijai nepieciešami motivēti ierēdņi, kuri strādā valsts, nevis savu partiju interesēs. Tāpēc vadošās amatpersonas turpmāk būtu jānoliek izvēles priekšā, vai saglabāt politisko piederību un pamest amatu civildienestā, vai par prioritāti izvirzīt valsts intereses un saglabāt ierēdņu statusu.
Jāsāk ar pašām partijām
Sabiedrības par atklātību “Delna” padomes priekšsēdētāja Lolita Čigāne uzskata, ka diskusija par ierēdniecības depolitizāciju ir visnotaļ apsveicama, taču, viņasprāt, situācija neuzlabosies tik ilgi, kamēr paši politiķi nepārtrauks civildienestu uztvert kā “siltu ligzdu, kas piešķirama partijām pietuvinātiem cilvēkiem”. Viņa norāda: “Civildienesta veidošanas principi mainīsies tikai tad, ja partijas beigs valsti uztvert kā savu barotni.”
Nepieciešams radikāls risinājums
Lai gan konkrētas likumdošanas iniciatīvas, kas novērstu ierēdņu iesaistīšanos politiskajās partijās, vēl nav precīzi zināmas, eksperti prognozē, ka reglamentēt šo jomu nebūšot viegli.
Tā, piemēram, I. Ijabs norāda – lai ierēdnis būtu lojāls kādai partijai, viņa kabatā ne vienmēr jābūt partijas biedra kartei. “Arī šobrīd konkrētus amatus partijās ieņem tikai retais ierēdnis. Visbiežāk tomēr šī saistība ir latenta vai arī ierēdnis ir parasts partijas ierindas biedrs. Tiesa, tas nebūt nemazina šī ierēdņa ciešās saites ar politiķiem. Tādēļ iecere aizliegt ierēdņiem ieņemt atbildīgus amatus partijās, taču joprojām atļaut dalību politiskajās organizācijās kā tādās, radikālus uzlabojumus, manuprāt, neradīs,” prognozē politologs. Viņaprāt, vispareizāk tomēr būtu vispār aizliegt ierēdņu iesaistīšanos partijās, taču šī norma varētu nonākt pretrunās ar konstitucionālajām tiesībām.
Tikmēr I. Kažoka pauž kategoriskāku uzskatu: “Domāju, mums nav jābaidās no radikāliem soļiem, jo pasaulē ir šādi precedenti. Piemēram, Lielbritānijā ierēdņiem vispār ir aizliegts darboties politiskajās partijās, jo Anglija postulē, ka tieši ierēdņi ir tie, kuri uztur valsts pārvaldes nepārtrauktības principu. Politiskie ministri mainās, bet ierēdņi paliek un turpina strādāt neatkarīgi no valdošajiem spēkiem. Tātad ierēdņiem jābūt profesionāļiem, nevis politisko partiju biedriem, kas mainās līdz ar savu ministru aiziešanu. Otrkārt, ierēdņiem ir jāspēj sastrādāties ar ikvienas partijas ministru, kas nozīmē, ka viņiem nedrīkst būt savu politisko simpātiju vai saišu. Treškārt, ierēdņi ir instruments, kas palīdz īstenot pie varas esošo politiķu ieceres. Un šiem “instrumentiem” jābūt tīriem, lai tie ar savu subjektīvo attieksmi netraucētu realizēt valdības deklarāciju.
Turklāt būtu noderīgi paraudzīties arī uz piemēriem tepat, Latvijā. Aizliegumi par iesaistīšanos politikā jau sen kā attiecas, piemēram, uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, prokuratūras darbiniekiem. Tādēļ domāju, ka visa pamatā tomēr būs politiskā griba. Ja partijas spēs savā starpā vienoties, uz civildienestu varētu attiecināt arī pilnīgu sadarbošanās ar partijām aizliegumu,” rezumē eksperte.
