Saka – viena no Latvijas lauksaimniecības problēmām ir tās sadrumstalotība.
Jā, lauksaimnieciskā ražošana, varbūt izņemot vienīgi graudkopību, mums tiešām ir ļoti sadrumstalota. Tātad - saimniecību ir daudz, tās ir mazas, un liela daļa no tām nemaz netiek tirgū. Jo šodien tirgus, kurā dominē lielveikalu ķēdes, pieprasa trīs lietas - apmēru, kvalitāti un regulāru produkcijas piegādi visa gada garumā. Mazajiem ražotājiem tas nav pa spēkam. Viņi nevar garantēt nevienu no šīm prasībām. Tāpēc palielinās koncentrācija, tomēr tas nenotiek tik strauji, lai ievērojami pieaugtu atsevišķu sektoru konkurētspēja.
Kā tas izskatās realitātē, ja runājam par konkrētām lauksaimniecības nozarēm?
Salīdzinot ar 2003. gadu, graudus ražojošo saimniecību skaits samazinājies par 36%, piena lopkopībā par 37%, liellopu gaļas ražošanā par 31%, cūkkopībā gandrīz par 50 procentiem. Līdz ar to pašlaik ar graudkopību nodarbojas apmēram 38 000 saimniecību, ar piena ražošanu ap 24 700, ar liellopu audzēšanu ap 45 000 un ar cūkkopību 24 700 saimniecību.
Lielo saimniecību skaits savukārt ir palielinājies. Piemēram, laukkopībā beigušas pastāvēt daudzas no tām, kuru platība nepārsniedza 15 ha, bet liellopu audzēšanā tās, kurās bija mazāk par 10 liellopiem. Tajā pašā laikā palielinās to saimniecību skaits, kurās ir 20 un vairāk liellopu. Tādas ir 60% no visām, bet 30% saimniecību ir, sākot no piecdesmit. Līdzīgi arī cūkkopībā, kur 0,1% saimniecību ir pāri par 50% no visu cūku skaita. Tendence ir acīm redzama - mazo saimniecību skaits sarūk un notiek ražošanas koncentrācija.
"Mums ir jaunas perspektīvas ābolu šķirnes, bet mēs veikalos pērkam bezgaršīgus poļu ābolus, kas patiesībā paredzēti sulai."
Kāda šī struktūra ir citur Eiropā? Vispārzināms, ka Polijā, piemēram, ir ļoti daudz mazu saimniecību. Piensaimnieki apgalvo, ka arī Austrijā ganāmpulki ir salīdzinoši mazi. Vai mēs nepārspīlējam šo koncentrācijas nozīmi?
Polija ir liela, viņu ir daudz, un tur, tāpat kā Austrijā, ir labi attīstīta kooperācija. Ne velti poļi ir vieni no lielākajiem ābolu audzētājiem un eksportētājiem Eiropā. Vecajās dalībvalstīs fermu vidējais lielums svārstās no 40 līdz 70 hektāriem. Bet neaizmirsīsim, ka tur ir daudz lielāki platību maksājumi un valsts atbalsts lauksaimniecībai. Arī Lietuvā ir salīdzinoši mazas saimniecības – vidēji ap 10 ha, Igaunijā – 12 ha, Latvijā – 19 ha. Piensaimniecībā mums ir labāka situācijā nekā Lietuvā, tomēr sliktāka nekā Igaunijā, kur fermas ir lielākas. Tomēr ne vienmēr visam obligāti jābūt lielam, arī mazās platībās var konkurēt ar augstu ražību un kvalitāti.
Kā tas viss ietekmē mūsu lauksaimniecības konkurētspēju?
Konkurence nav vispārīgs jēdziens. Par konkurenci jēga runāt vienīgi produktu un tirgus kontekstā. Piemēram, kartupeļiem ir augsta konkurētspēja vietējā tirgu, bet eksporta tirgū tā ir tuvu nullei. Savukārt, teiksim, rapšu sēklām pieprasījums vietējā tirgū ir niecīgs, bet eksporta tirgū tās ir ļoti pieprasītas. Ir produkti, kuri mazumtirdzniecībā nonāk nepārstrādāti, ir tādi, ko pārsvarā izmanto kā izejvielas pārtikas ražošanai.
Mēs patērējam tikai pusi no saražotā piena, tāpēc nozare lielā mērā atkarīga gan no svaigpiena, gan piena izstrādājumu eksporta. Arī graudus 2008. gadā saražoja par 30% vairāk nekā nepieciešams pašnodrošinājumam. Tajā pašā laikā cūkgaļas patēriņš valstī ir ievērojami lielāks, nekā spējam saražot. Līdz ar to ir liels importa īpatsvars, jo nevar runāt par eksportu un konkurētspēju, ja nespējam nodrošināt vietējo tirgu. Ir lauksaimnieciskās ražošanas sektori, kuros mēs gan iekšējā, gan ārējā tirgū varētu sekmīgi konkurēt ar citām valstīm. Piemēram, ābolu ražošanā. Mums ir jaunas perspektīvas šķirnes, bet mēs veikalos pērkam bezgaršīgus poļu ābolus, kas patiesībā paredzēti sulai.
Bet dārzkopība, kaut arī neprasa milzu platības, prasa lielas investīcijas. Stādi, agrotehnisko prasību nodrošināšana, tehnika, uzglabāšana...
Tur jau ir tā problēma. Šobrīd es nezinu, kā būs nākotnē, bet līdz šim augļkopjiem bija valsts subsīdijas. Un tā bija ļoti pareiza, uz pieprasījumu un vietējo tirgu orientēta politika. Bet tajā pašā laikā katrs dārza īpašnieks nevar un nevarēs atļauties savu augļu glabātuvi, jo tad mēs nevarēsim atļauties pirkt viņa ābolus. Tāpēc ražotājiem ir jākooperējas. Visur pasaulē ar uzglabāšanu, saiņošanu, fasēšanu un realizāciju nodarbojas kooperatīvās sabiedrības. Arī pie mums, piemēram, graudkopība, kur ir divi lieli un spēcīgi kooperatīvi, attīstās ļoti dinamiski un, neskatoties uz graudu cenu svārstībām pasaules tirgū, 2008. gadā Latvija bija piektā lielākā kviešu eksportētājvalsts ES.
"Vispār nekad neko nevajag iznīcināt! Vajag uz esošās bāzes radīt kaut ko jaunu, labāku."
Tad kāpēc mums arī citās nozarēs nav šādu līdzvērtīgu kooperatīvo sabiedrību?
ASV un Eiropā kooperatīvu lielais īpatsvars izskaidrojams ar loģiski secīgu visas nozares attīstību. Atsevišķi ražotāji, ražotāju grupas, kopīga realizācija, ienākumu palielināšanās, investīcijas pirmapstrādē, pārstrādē un peļņas sadale. Mums šāda pieredze nebija. Tāpēc daudzas kooperatīvās sabiedrības deviņdesmitajos gados piedzīvoja neveiksmi. Citi darbojās atsevišķu cilvēku, nevis lauksaimnieku – kooperatīvās sabiedrības biedru – interesēs. Zemnieki tika apkrāpti, kooperatīvi viņiem palika parādā... un nelāgā atmiņā daudziem vēl šodien.
Varbūt nevajadzēja iznīcināt kolhozus?
Vispār nekad neko nevajag iznīcināt! Vajag uz esošās bāzes radīt kaut ko jaunu, labāku. Bet mums bija jāiziet cauri šai īpašumu pārdalīšanas stadijai. Vēsturiski tam nebija precedentu. Savukārt praksē pierādījās, ka īpašums vien vēl neko negarantē. Ir jāzina, ko ar īpašumu darīt un jāmāk to apsaimniekot. Lielākā daļa to neprata. Par laimi, izejot cauri šim procesam, zeme un citi īpašumi pamazām nonāca un turpina nonākt to cilvēku rokās, kas tos spēj apsaimniekot.
Kas no tā visa ieguva, un kas zaudēja?
Daļēji zaudējām mēs visi, jo tika iznīcinātas daudzas vērtības, kas jau bija radītas, un mēs bijām spiesti sākt atkal no nulles. Valsts kļuva nabadzīgāka.
Kā atjaunot uzticību kooperatīviem?
Viena no galvenajām sākuma kļūdām – dibinot kooperatīvās sabiedrības – sanāca zemnieki un ievēlēja vienu par direktoru. Tātad sabiedrības dzīves organizatoru izvēlējās no sava vidus. Bet saprotiet - ja es esmu direktors, tad es arī visur tieku pirmais un man tiek drusku vairāk nekā citiem.
"Kooperatīvajā sabiedrībā jāstrādā algotiem menedžeriem - tā tas ir visā pasaulē, un tā ir arī mūsu labākajās sabiedrībās."
Otra kļūda – labs ražotājs vienlaikus ne vienmēr ir arī labs tirgotājs. Par kooperatīvo sabiedrību vadītājiem parasti kļuva ražotāji. Arī zemnieki, apvienojušies sabiedrībā, tomēr visu mēģināja darīt paši. Kooperatīvā jāstrādā algotiem menedžeriem. Tā tas ir visā pasaulē, un tā ir arī mūsu labākajās, lielākajās kooperatīvajās sabiedrībās. Piemēram, „Latraps”: zemnieki audzē un piegādā, menedžeri kārto ar pirmapstrādi saistītos jautājumus un produkciju realizē tālāk.
Kāds ir vietējās produkcijas īpatsvars tirgū atsevišķās produktu grupās?
Tas atkarīgs gan no objektīviem (klimata, izejvielām, ražošanas tradīcijām), gan subjektīviem (izmaksām, konkurētspējas, pārstrādes līmeņa) faktoriem. Gaļas sektorā atkarību no importa nosaka vietējās produkcijas zemā konkurētspēja. Graudkopībā tā ir neliela. Piena sektorā ar vietējiem produktiem konkurē lētāki importa produkti, bet dārzeņiem īpatsvaru tirgū nosaka sezonalitāte.
Visiem labi zināmā Latvijas produktu preču zīme „Zaļā karotīte”... Kāds liktenis to gaida nākotnē?
„Zaļo karotīti” ieviesa 2000. gadā. Pēc iestāšanās ES nosaukums „Kvalitatīvs Latvijas produkts” tika nomainīts uz „Kvalitatīvs produkts. Latvija”. Pašlaik ar „Zaļo karotīti” atbilstoši speciāliem Ministru kabineta noteikumiem atzīmē nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas produktus. Tas nozīmē: ja pirms tam tika pārbaudītas ražotnes, tad tagad pārbauda arī saimniecības, no kurām ražotne izejvielas saņem.
Iesākumā „Zaļā karotīte” piederēja biedrībai „Mārketinga padome”. Tagad tā ir valsts zīme. Ja valsts pašreizējos apstākļos nespēs uzturēt šo preču zīmi un nodrošināt produktu kontroli, iespējams, tā atkal tiks atdota sabiedriskai organizācijai. Kā liecina SKDS pērn veiktā aptauja, 68% uzskata, ka šādas preču zīmes ir nepieciešamas. Savukārt praktiski pašlaik šo nepieciešamību apliecina grupa uzņēmēju, kas grib atvērt Latvijas produktu veikalus. Pirmais no tiem iecerēts Zolitūdē.
Vai kopējā ES tirgū maz iespējams tāds jēdziens kā vietējais produkts? Vai ar laiku objektīvu iemeslu dēļ tas vispār nepazudīs no mūsu leksikas?
Visā pasaulē cilvēki priekšroku dod vietējiem produktiem. Tā ir diezgan stabila psiholoģiska īpatnība, kas vieno pircējus neatkarīgi no dzīvesvietas. Jautājums ir vienīgi par cenu, bet ES valstīs cena nevar pārāk atšķirties, jo tad vietējie ražotāji iznīcinās paši sevi. Turklāt pēc jauno dalībvalstu pievienošanās tirgus ES iekšienē ir stabilizējies un ievērojamas pārmaiņas eksporta vai importa plūsmās nav gaidāmas. Galvenais, lai mūsu ražotāji, kāpinot produkcijas kvalitāti un samazinot tās pašizmaksu, ražotu pēc iespējas konkurētspējīgāku produkciju un spētu palielināt savu tirgus daļu.
