Jēdzieni “lokālā ēšana”, “lokavori” radās pirms četriem gadiem Sanfrancisko, kad Pasaules vides aizsardzības dienā vairāku cilvēku grupa nolēma mēnesi dzīvot tikai no tādas pārtikas, kas izaudzēta ne vairāk kā 150 kilometru rādiusā ap pilsētu. Sākumā – vienu mēnesi, vēlāk – jau gada garumā. Pamazām lokavoru skaits pieauga, izplatījās dažādos ASV štatos un arī citos kontinentos. Īpašu uzmanību lokavoru kustība ieguva pēc tam, kad divi ASV iedzīvotāji – Alise Smita (Alisa Smith) un Džeimss Makkinons (James MacKinnon) – regulāri rakstīja blogus par saviem pūliņiem gada garumā ēst tikai tādu pārtiku, kas izaudzēta un saražota 160 kilometru rādiusā no viņu mājām Vankūverā.
"Ikvienam, kurš mēnesi vai ilgāk vēlas iesaistīties lokavoru kustībā, iespējams no jebkuras pasaules vietas reģistrēties lokavoru mājaslapā – www.locavores.com –un dalīties gūtajā pieredzē."
Galvenie iemesli, kāpēc šāda kustība aizsākās, bija ne tikai vēlēšanās uzturā lietot svaigu, veselīgu un garšīgu pārtiku, bet arī rūpes par vidi, jo līdz brīdim, kad pārtika nonāk pusdienu šķīvī, tā dažkārt ceļo pat vairākus tūkstošus kilometru. Turklāt, iegādājoties pārtiku tikai no vietējiem ražotājiem un zemniekiem, nauda paliek uz vietas un netieši tiek ieguldīta reģiona attīstībā.
Pašlaik ikvienam, kurš mēnesi vai ilgāk vēlas iesaistīties lokavoru kustībā, iespējams no jebkuras pasaules vietas reģistrēties lokavoru mājaslapā – www.locavores.com – un dalīties gūtajā pieredzē.
Lai “ēstu lokāli”, nav obligāti jārīkojas pilnīgi radikāli un jāēd tikai vietējā pārtika. Kopumā lokavori iedalās trīs kategorijās:
1) ultrastriktie – izvēlas tikai un vienīgi vietējo pārtiku,
2) markopolieši – izmanto arī sausās garšvielas, kas no citiem kontinentiem transportētas ar kuģi,
3) mazāk striktie – ikdienā lieto arī tādus produktus, kas nav saražoti lokāli un bez kuriem lokavori nespēj iedomāties savu ēdienkarti, piemēram, kafiju, banānus, šokolādi u.c.
Kā lokavori sevi nodrošina ar pārtiku?
Ēst lokāli nenozīmē katru dienu patērēt vienveidīgu pārtiku. Apzinot pēc iespējas vairāk saimniecību, vietējos ražotājus, iespējams garšīgi un dažādi paēst visa gada garumā.
Vispopulārākā lokavoru iepirkšanās vieta ir vietējo zemnieku tirdziņi. Arī iespēja – iegādāties pārtiku tieši no saimniecībām. Dažkārt lokavori saimniecībās investē finanšu līdzekļus, katru nedēļu pretī saņemot grozu ar lauku labumiem. Atsevišķas saimniecības piedāvā iespēju reizi nedēļā iesaistīties vairāku stundu darbā, dodot iespēju nopelnīt pārtiku ar roku darbu.
Ne visu pārtiku – augļus, dārzeņus – var iegādāties visu gadu, tāpēc lokavori, lai uzglabātu pārtiku ilgākam laikam, to saldē, konservē, marinē un kaltē.
"Lokavori saimniecībās investē finanšu līdzekļus, katru nedēļu pretī saņemot grozu ar lauku labumiem. Atsevišķas saimniecības piedāvā iespēju reizi nedēļā iesaistīties vairāku stundu darbā, dodot iespēju nopelnīt pārtiku ar roku darbu."
Lokālā ēšana ir populāra, piemēram, Francijā. Tiesa, kopumā franči visai stipri slimo ar lielveikala sindromu. Piemēram, ķirši, vīģes vai hurmas piemājas kokos tā arī paliek putniem, jo lielākā daļa francūžu joprojām visu nepieciešamo iegādājas lielveikalā. Francija visā Eiropā patērē visvairāk medikamentu, un, iespējams, tāpēc daļa iedzīvotāju arvien vairāk novērtē ekoloģisku un vietējās saimniecībās saražoto pārtiku – sieru, gaļu, eļļu, maizi, vīnogu etiķi u.c., kuru tirgo vietējos tirdziņos, mazās, franču šarmam atbilstošās bodītēs.
Kā Latvijā kļūt par lokavoru?
Pozitīvi būtu, ja katrs kaut nedaudz pievērstu uzmanību savam pārtikas grozam un produktu izcelsmei. Pašlaik jau izveidojusies absurda situācija, ka lielveikalā pērkam Itālijā audzētus burkānus un kartupeļus, lai gan tos iespējams audzēt uz vietas.
Pirmkārt, ikviens var ieviest dažas izmaiņas pārtikas iegādē. Piemēram, no jauna atklāt tirgu, kur daudz vairāk nekā veikalu plauktos iespējams iegādāties vietējo produkciju, turklāt tieši no zemniekiem. Pēdējā laikā aktuāla kļuvusi zemnieku tirgošanās māju pagalmos un speciāli atvēlētos laukumos pilsētās visā Latvijā. Aktīvi savu produkciju – pienu, krējumu, sieru, sviestu, jogurtu u.c. – piedāvā tieši piensaimnieki. Par oficiālām šādām tirgošanās vietām var uzzināt savā pašvaldībā, namu pārvaldē, arī mājaslapā www.zemnieks.info.
Otrkārt, lai iegādātos vietējo zemnieku pārtikas produktus, der pasērfot interneta sludinājumos. Daļa zemnieku izmanto mūsdienu komunikācijas iespējas un par savu produkciju informē virtuālajā vidē. Tuvāk Rīgai pārtiku bieži vien piegādā par brīvu.
Treškārt, ja ar mašīnu jādodas ārpus Rīgas, brauciens saplānojams tā, lai pa ceļam varētu iebraukt pāris saimniecībās un nopirkt svaigus vietējos produktus, piemēram, zemenes tikko no dobes vai no rīta slauktu pienu. Produktu cenas uz vietas saimniecībās ir pat divreiz lētākas, nekā pērkot tirgū. Izdevīgi, ja izdodas atrast domubiedrus un apvienoties. Piemēram, vienam nepieciešams braukt uz Latgali, otram – uz Kurzemi, un katru reizi viņi iegādājas pārtiku arī pārējiem. Arī zemniekam izdevīgi, ja uzreiz pērk lielāku produktu daudzumu.
Ceturtkārt, lai vēl vairāk ekonomētu, var sameklēt saimniecības, kur ražu piedāvā novākt savām rokām, maksājot par katru kilogramu mazāk, nekā pērkot jau salasītu ražu. Šāda iespēja, piemēram, ir “Zemeņu Krastiņos” Latgalē, kur atliek tikai līdzi paņemt groziņu un doties zemeņu vagās.
"Var ielūkoties asociācijas “Lauku ceļotājs” mājaslapā, kur sadaļā “Lauku labumi” reģistrējušās vairāk nekā 300 dažādas saimniecības."
Piektkārt, atvaļinājumu iespējams izmantot, lai strādātu kādā no lauku saimniecībām, pretī saņemot pārtiku, ko ilgākam laikam saldēt, konservēt vai citādi saglabāt.
Sestkārt, ja laukos dzīvo radi, draugi, iespējams palūgt pāris vagas un ar produktu audzēšanu nodarboties pašiem. Par simbolisku samaksu iespējams atrast arī saimniecības, kas labprāt izīrē zemi mazdārziņu ierīkošanai.
Pēdējos gados Latvijā katrs centās piemājas zemē atbrīvoties no kartupeļu un diļļu vagām un ierīkot tajā glītu mauriņu, taču tagad mazdārziņa tendence atgriežas. Līdz ar vēlmi ēst veselīgi iedzīvotāji arvien vairāk novērtē pašu dobēs audzētus ķiplokus, lokus vai salātus. Arī pasaulē sakņu dārzu ierīkošana kļuvusi par tendenci, kuru popularizēt palīdz valstī slavenas personas. Piemēram, Anglijas karaliene Elizabete II pie Bekingemas pils likusi ierīkot mazdārziņu, bet ASV prezidenta Baraka Obamas sieva Mišela lepojas ar sakņu dobēm pie Baltā nama.
Vai ēst lokāli nozīmē ēst lētāk?
Jā un nē. Lētāk, jo ieguldām veselībā un mazāk jātērē nauda zālēm, ārstiem. Dārgāk – jo zemnieks nespēj saražot un izaudzēt tik lielos daudzumos kā lielražotājs, tāpēc pat bez veikala starpniecības pārtiku nevar pārdot lētāk nekā no pārtikas lielvalstīm – Francijas, Vācijas, Itālijas, Nīderlandes – eksportētajām precēm. Lētāk iznāk, ja pārtikas iegādē tiek meklētas alternatīvas un izmantota kāda no iepriekš minētajām iespējam, piemēram, ieguldot paša roku darbu vai arī apzinot vietējās saimniecības un dodoties uz tām personiski.
Ja ir bažas, ka saimniecībās Latvijā diez vai īsti kaut ko piedāvā, var ielūkoties asociācijas “Lauku ceļotājs” mājaslapā, kur sadaļā “Lauku labumi” reģistrējušās vairāk nekā 300 dažādas saimniecības. Un atrast var gan Latvijā audzētus arbūzus un melones, gan īstu, uz vietas gatavotu franču sieru.
