Saeima jau otrajā lasījumā ir izskatījusi un akceptējusi Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavoto likumprojektu „Grozījumi Ģenētiski modificēto organismu aprites likumā”, kurā noteiktas pašvaldību iespējas ierosināt un noteikt aizliegumu ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanai savā teritorijā vai tās daļā. Līdztekus noteiktas arī lauksaimnieku tiesības pret to iebilst. Izrādās, ka pēdējās vismaz formāli dominē pār pirmajām.
Ar vienu roku aicina, ar otru atvaira
Likumprojekta 22. pantā par ĢMO kultūraugu audzēšanas ierobežojumiem noteikts, ka pašvaldība pēc savas iniciatīvas vai uz personas priekšlikuma pamata ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem var noteikt aizliegumu ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanai attiecīgajā administratīvajā teritorijā vai tās daļā. „Ja šo iespēju izmantos pilnīgi visas Latvijas pašvaldības, tad visa Latvijas teritorija iegūs ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanas aizlieguma zonas statusu,” skaidro ZM Pārtikas departamenta direktore Arlita Sedmale. Dabiskus pārtikas produktus arvien vairāk pieprasošā sabiedrība te varētu atviegloti uzelpot. Taču nekā – reti kad dzīvē gadās tā, ka no gaisa nokritušā medus mucā nebūs sava karote darvas. Turpat – jau minētajā pantā – likumprojektā paredzēts: „Ja lauksaimnieks izsaka iebildumus par platības, kurā viņš veic saimniecisko darbību, pilnīgu vai daļēju iekļaušanu teritorijā, kurā paredzēts ieviest aizliegumu ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanai, pašvaldība attiecīgo platību pilnībā vai lauksaimnieka norādītājā daļā neiekļauj teritorijā, kurā paredzēts ieviest aizliegumu ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanai.”
Tātad, ja lauksaimnieks nenogulēs iebildumu iesniegšanu pašvaldības noteiktajā termiņā, principā viņš varēs nodarboties ar ĢMO lauksaimniecību. Principā tāpēc, ka Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti pilnīgu un totālu ģenētiski pārveidotu kultūraugu audzēšanas aizliegumu dalībvalstīs neparedz. Taču, lai saņemtu atļauju nodarboties ar ĢMO lauksaimniecību Latvijā, jāpārvar virkne birokrātisku šķēršļu – pretendentam ir jābūt ar attiecīgu lauksaimniecības izglītību, savi plāni jāsaskaņo ar kaimiņiem, jāievēro noteiktas buferzonas ap ĢMO kultūraugu platībām. „Es neapskaustu cilvēku, kas ar to vēlētos nodarboties, prasības ir drakoniskas,” rezumē ZM Biotehnoloģijas un jaunās pārtikas nodaļas vadītāja Inese Aleksejeva, atzīstot, ka Latvija šajā ziņā cenšas īstenot konservatīvu politiku, ņemot vērā lielas sabiedrības daļas negatīvo attieksmi pret ĢMO, kā arī potenciālās izredzes nākotnē pozicionēties kā bioloģiski tīrai valstij. Turklāt Ministru kabinets, kā paredz likumprojekts, var noteikt aizliegumus un ierobežojumus ģenētiski modificēto organismu izplatīšanai tirgū Latvijā vai atsevišķā tās teritorijā, ja šādu organismu izplatīšana var nodarīt „būtiskus zaudējumus Latvijas vai atsevišķas tās teritorijas ekonomikai vai kavēt ekonomikas attīstību, vai nodarīt kaitējumu cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi”.
"Vienīgais kultūraugs, kura ģenētiski modificētas versijas audzēšana atļauta ES, ir kukurūza."
Piedevām, kā informē I. Aleksejeva, vienīgais kultūraugs, kura ģenētiski modificētas versijas audzēšana atļauta ES, ir kukurūza, kurai šie pārveidojumi izdarīti, lai izsargātos no kāda Latvijā neesoša lauksaimniecības kaitēkļa. Tātad, ja arī Latvijā audzētu cilvēka pārtikā lietojamu kukurūzu, nebūtu nekādas vajadzības izmantot tās ģenētiski modificēto paveidu.
Tas, kas varētu satraukt Latvijas iedzīvotājus, ir iespēja, ka ES pēc kāda laika pakļautos pastāvīgajam ĢMO lobijam un akceptētu prasību pēc citu kultūraugu, piemēram, ar gēnu pārveidošanas metodēm radītu kartupeļu un rapša, audzēšanas. Tiesa, kā informē ZM pārstāve, pašlaik neviens šāds lēmuma projekts ES atbildīgajām institūcijām nav iesniegs. Bet, ja parādītos, paietu ilgs un diskusijām pilns laiks, kamēr tas „izmaltos” caur Savienības birokrātiskajiem labirintiem.
Taču nevar teikt, ka arī ĢMO kultūraugus noraidošajām pašvaldībām trūks birokrātisku sarežģījumu, ko paredz minētais likumprojekts. Pašvaldībai, kura nolēmusi savā teritorijā noteikt aizliegumu ģenētiski pārveidotiem kultūraugiem, būs par to jāinformē citas pašvaldības, kuru administratīvā teritorija ar šo teritoriju robežojas. Būs jāinformē arī Zemkopības ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Valsts vides dienesta attiecīgā reģionālā vides pārvalde, kā arī Valsts augu aizsardzības dienests, kurš minēto informāciju iekļauj ģenētiski modificēto kultūraugu audzētāju reģistrā.
No ĢMO gandrīz neiespējami izvairīties
Lai gan ģenētiski modificētu kultūraugu masveida audzēšana Latvijā pārskatāmā nākotnē nav paredzama, no ĢMO uzturā mūsu valsts iedzīvotājiem izvairīties ir gandrīz neiespējami. Tos satur daudzi populāri pārtikas izstrādājumi, sevišķi tādi, kuru sastāvā ir soja: konditorijas izstrādājumi, šokolāde, saldējums, pārtikas piedevas, gaļas izstrādājumi. ĢMO satur arī Latvijā nopērkami milti, eļļa, margarīns; pat alus un kokvilnas izstrādājumi. Likumdošana paredz, ka ĢMO klātbūtne uz marķējuma ir jānorāda tikai tiem pārtikas produktiem, kuros šie nedabīgie komponenti pārsniedz 0,9% satura. Turklāt, neafišējot to marķējumā, šo sastāvdaļu var būt arī vairāk, ja to klātbūtni produktā ražotājs var pamatot ar tehniski nenovēršamiem apstākļiem ražošanas procesā. Tiesa, kā norāda I. Aleksejeva, šis papildu daudzums ir neliels, jo galvenokārt saistīts ar ĢMO palieku atrašanos uz ražošanas iekārtām.
Taču patērētāju brīvu izvēli apdraudošāka problēma ir iespēja gūt informāciju par izvēlētā produkta saturu – ĢMO klātbūtne tajā bieži vien ir norādīta mikroskopiskiem burtiņiem un sliktā kvalitātē. Pašlaik, kā skaidro ZM pārstāve, vienīgais, ko šajā jomā paredz ES normatīvi, ir prasība pēc informācijas norādes uz kontrastējoša fona. Burtu lielums paliek ražotāja ziņā. Ņemot vērā, ka Latvijā pircējiem lielākoties ir skeptiska attieksme, ražotājam, protams, ir izdevīgāk ĢMO klātbūtni lieki nenorādīt.
Saistībā ar šo faktu pašlaik publiskajā telpā figurē ideja likumdošanā iekļaut prasību – ĢMO saturošus produktus tirdzniecības vietās obligāti izvietot atsevišķos plauktos. ZM šo priekšlikumu neatbalsta. „Tas būtu diskriminējoši pret šiem produktiem, jo ar atļauju tos laist tirdzniecībā tie ir atzīti par drošiem,” skaidro I. Aleksejeva.
"To, ka ģenētiski pārveidoti produkti kaut kad nākotnē neizrādīsies kaitīgi, tikpat kā nav iespējams neapgāžami pierādīt."
Valsts līmenī ĢMO saturu pārtikā kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). Šogad pirmajā ceturksnī PVD, pārbaudot 24 pārtikas izstrādājumus, kuru marķējumā ģenētiski pārveidoti komponenti nebija norādīti, to klātbūtni ir atklājis divos gadījumos. Tiesa, ne vienā no tiem ĢMO nebija vairāk par 0,9%, informē PVD Riska vadības daļas vadītāja Dace Mieriņa. Kopš PVD veic ĢMO kontroli cilvēku un dzīvnieku pārtikas produktos, konstatēto pārkāpumu kļuvis arvien mazāk, skaidro dienesta pārstāve. Taču budžeta samazinājums par 40% kontroles iespējām par labu nav nācis.
Jāatzīmē, ka patērētājs no iespējamas ĢMO uzņemšanas organismā nebūtu pasargāts arī tad, ja ļoti konsekventi censtos izvairīties no to apēšanas. Proti, ģenētiski pārveidots augu valsts materiāls ir izplatīta sastāvdaļa produktīvo mājdzīvnieku pārtikā: cūku uzturā ap 10% , bet vistu – pat līdz 20%. Ja vien cilvēks nav veģetārietis, turklāt reizi pa reizei ieturas sabiedriskās ēdināšanas vietās, viņš, visticamāk, uzņem vairāk frankenšteina pārtikas, nekā pats domā. Diemžēl sevišķi to varētu attiecināt uz bērnu ēdināšanu, jo nav dzirdēts, ka izglītības iestādes – skolas un bērnudārzi –, slēdzot līgumus ar ēdināšanas vai pārtikas piegādes uzņēmumiem, izvirzītu prasības pēc tikai dabiskiem produktiem. Drīzāk jau pretēji, jo ĢMO pārveidotie produkti ir ievērojami lētāki.
Kas ir un kas nav pierādāms?
Pašlaik pasaulē attieksme pret ģenētiski pārveidotiem kultūraugiem un to saturošiem produktiem ir ļoti pretrunīga gan zinātnē, gan sabiedrībā.
Skeptiķi norāda: lai gan lauksaimniecības normatīvi nosaka buferzonas starp modificētu kultūraugu platībām un no tā brīvām teritorijām, nav izslēgti riski, ka, kukaiņu, vēja un ūdens pārnēsāts, cilvēka pārveidotais ģenētiskais materiāls neizraisa krustošanos ar dabiskajā vidē vai konvencionālajā lauksaimniecībā sastopamajiem augiem.
Uzskatu polarizācija īpaši vērojama viedokļos par ĢMO pārtikas (ne)kaitīgumu. Tās aizstāvji uzskata, ka mēs ikdienā tāpat apēdam neskaitāmi daudz dažādu gēnu vairākās kombinācijās. Savukārt skeptiķi raizējas, ka tā spēj neprognozējami iespaidot cilvēka šūnas un genomu, kā arī satur neizpētītas olbaltumvielas. Vienīgais, kas šajā ziņā ir neapstrīdams, ir fakts – viela skepsei būs vienmēr. Kā norāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes Socioloģijas fakultātes Filozofijas katedras doktors Gunārs Brāzma, to, ka ģenētiski pārveidoti produkti kaut kad nākotnē neizrādīsies kaitīgi, tikpat kā nav iespējams neapgāžami pierādīt. Savukārt savākt pierādījumus vai vismaz spēcīgus argumentus par šo produktu kaitīgumu ir daudz vieglāk.
Priekšlikumi grozījumiem Ģenētiski modificēto organismu aprites likumā pirms trešā lasījuma Saeimā tiks pieņemti līdz 22. maijam.
