Ja noziedzīga nodarījuma izmeklēšanas procesā savākto pierādījumu kopums pret aizdomās turēto personu ir pietiekams, lai izvirzītu apsūdzību, tad izmeklēšanas iestāde lietu nodod prokuratūrā. Turpinot raidieraksta “Kā likums!” tematiskās sarunas par kriminālprocesa gaitu, kopā ar Rīgas Austrumu prokuratūras virsprokurora vietnieku EDIJU PASTARU skaidrosim, kādas ir prokuratūras un prokurora pilnvaras un pienākumi kriminālprocesa virzībā.
Saskaņā ar Prokuratūras likuma 1. un 2. pantu prokuratūra ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu, uzrauga pirmstiesas izmeklēšanas un operatīvās darbības, uzsāk un veic kriminālvajāšanu, uztur valsts apsūdzību, uzrauga sodu izpildi, likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses, likumā noteiktajos gadījumos iesniedz prasības pieteikumu vai iesniegumu tiesā un piedalās lietu izskatīšanā tiesā.
Latvijā darbojas centralizēta triju līmeņu prokuratūras struktūrvienību sistēma, kuru vada ģenerālprokurors.
Prokuratūras struktūras ir izvietotas visos valsts reģionos, un tajās strādā 422 prokurori.
Atbilstoši Prokuratūras likumam prokurors ir prokuratūras amatpersona, kas uzsāk un veic kriminālvajāšanu, piemēro kriminālsodu vai atbrīvo personu no kriminālatbildības, kā arī realizē citas Kriminālprocesa likumā vai Eiropas Padomes regulā (ES) 2017/1939 paredzētās prokurora pilnvaras.
Prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam. Prokurors lēmumus pieņem patstāvīgi un vienpersoniski, pamatojoties uz savu pārliecību un likumiem, ievērojot personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, nevainīguma prezumpciju, patiesību un likumību.
Kriminālvajāšana ir kriminālprocesa posms, par kura sākumu uzskatāms prokurora lēmums par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības. Kriminālprocesa likuma 402. pants noteic, ka “personu sauc pie kriminālatbildības, ja izmeklēšanā savāktie pierādījumi norāda uz šīs personas vainu izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā un prokurors ir pārliecināts, ka pierādījumi to apstiprina”.
E. Pastars raidieraksta sarunā apstiprina, ka ne visos gadījumos policijai vai citai izmeklēšanas iestādei izdodas izpildīt visus trīs kriminālvajāšanas uzsākšanai nepieciešamos kritērijus:
Tam ir objektīvi iemesli, atzīst E. Pastars: “Daudzos gadījumos nav iespējams noskaidrot noziedzīgo nodarījumu pastrādājušo personu, bieži ir tā, ka vainīgā persona tiek noskaidrota, taču nav iespējams iegūt pietiekamus pierādījumus, kas to apliecina, un tādēļ pastāv šaubas.”
Šī iemesla dēļ prokurors pēc saņemtajiem krimināllietas materiāliem un izmeklēšanas iestādes lūguma primāri izvērtē, vai ir pamats aizdomās turēto personu saukt pie kriminālatbildības.
Kriminālprocesa likums noteic, ka kriminālvajāšanu var uzsākt tikai prokurors.
“Ja pamats ir, tad prokurors pieņem lēmumu saukt personu pie kriminālatbildības jeb uzsākt kriminālvajāšanu. Šo prokurora lēmumu sauc arī par apsūdzību. Apsūdzība ir dokuments, kurā prokurors atbilstoši Krimināllikuma pantam un saņemtajiem pierādījumiem norāda personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Tālāk apsūdzība tiek izsniegta personai, pret kuru ir uzsākts kriminālprocess. Līdz ar kriminālvajāšanas uzsākšanu jeb apsūdzības izsniegšanu aizdomās turētā persona kļūst par apsūdzēto,” skaidro E. Pastars, piebilstot, ka prokurora lēmumu par kriminālvajāšanas uzsākšanu nav tiesību pārsūdzēt.
Ja prokurors to uzskata par nepieciešamu, tad viņam ir tiesības turpināt izmeklēšanu, vākt pierādījumus, tomēr absolūtajā vairākumā gadījumu prokurors pierādījumus nevāc. “Praksē tas nozīmēs pratināšanu, informācijas pieprasīšanu no dažādām iestādēm, ekspertīžu nozīmēšanu. Pierādījumi tiks vākti, ja, piemēram, aizdomās turamais pratināšanas laikā izteiks kādu iepriekš neminētu informāciju vai alibi,” prokurora darbu kriminālvajāšanas stadijā skaidro E. Pastars.
Viņš atzīst, ka ar kriminālprocesu saistītās personas melo bieži un daudz: “Ja liecinieks nav tieši iesaistīts un ieinteresēts lietā, tad viņam nav pamata melot. Parasti melo personas, kas ir tuvās attiecībās ar potenciālo vainīgo, radinieki.”
Prokuroram ir tiesības arī izbeigt lietu – Kriminālprocesa likums paredz vairākus gadījumus, kad lietu var pabeigt prokuratūrā, to nenosūtot uz tiesu. E. Pastars atzīst: tas, vai kriminālprocess tiks pabeigts prokuratūrā ar prokurora lēmumu, bieži ir atkarīgs no turpmākajām apsūdzētā liecībām un attieksmes, kā arī no pastrādātā nozieguma.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 411. pantam prokurors pirmstiesas kriminālprocesu var pabeigt:
1) pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai un nododot krimināllietu tiesai pēc piekritības;
2) pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai paātrinātā procesa kārtībā;
4) slēdzot vienošanos ar apsūdzēto un nododot krimināllietu tiesai;
5) piemērojot apsūdzētajam priekšrakstu par sodu;
6) izbeidzot kriminālprocesu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības;
7) pieņemot lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu;
8) pieņemot lēmumu un nododot krimināllietu tiesai medicīniska vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai.
Raidierakstā arī uzzināsiet:
Nākamajā raidierakstā “Kā likums!” turpināsim sarunu par kriminālvajāšanas uzsākšanu – plašāk skaidrosim, ko nozīmē vienošanās ar cietušo un soda piemērošana ar prokurora priekšrakstu.
