Ne visi kriminālprocesi, kas nonāk prokuratūrā, tiek nosūtīti lietas izskatīšanai tiesā. Šobrīd prokuratūra ir kļuvusi par nozīmīgu atbalstu tiesu sistēmai – vairāk nekā 40% kriminālprocesu tiek pabeigti prokuratūrā, tostarp ar prokurora priekšrakstu par sodu, raidieraksta “Kā likums!” sarunā stāsta Rīgas Austrumu prokuratūras virsprokurora vietnieks EDIJS PASTARS.
Pēc prokurora sagatavotās apsūdzības izvirzīšanas apsūdzētā persona ar to iepazīstas un tiek lemts par turpmāko rīcību:
Prokuroram Krimināllikuma 421. pantā ir dotas tiesības noteiktos apstākļos pabeigt lietu bez iesniegšanas tiesā un sodīt apsūdzēto personu ar sodu, kas fiziskajai personai nav saistīts ar brīvības atņemšanu: “Ja prokurors ir konstatējis, ka var pabeigt kriminālprocesu, nosakot personai sodu, tad viņš sastāda prokurora priekšrakstu par sodu. Prokurors priekšrakstā par sodu apsūdzētajai personai var piemērot sabiedrisko darbu, naudas sodu vai probācijas uzraudzību, kā arī papildsodus – sabiedrisko darbu, naudas sodu vai tiesību ierobežošanu.”
“Prokuroram ir tiesības piemērot šādu priekšrakstu par sodu, ja izdarīts kriminālpārkāpums un mazāk smags noziegums, bet juridiskajai personai – arī smags noziegums, kuram piemērojams brīvības atņemšanas sods ne vairāk kā pieci gadi. Savukārt radītais kaitējums nevar būt lielāks par trim minimālajām mēnešalgām.
Lai prokurors varētu piemērot priekšrakstu par sodu, personai ir pilnībā jāatzīst vaina.
Prokurora priekšraksts par sodu ir analogs tiesas spriedumam. Proti, nav atšķirības, vai apsūdzētajam piemēro sabiedrisko darbu ar prokurora priekšrakstu par sodu vai ar tiesas spriedumu. Vienošanās, ko noslēdz starp prokuroru un apsūdzēto par noteikto sodu, pēc tam tiek nosūtīta apstiprināšanai tiesā. Tiesas kompetencē ir vērtēt izvirzītās apsūdzības un piespriestā soda atbilstību,” raidierakstā stāsta prokurors E. Pastars.
Krimināllikuma 7. pants noteic, ka “atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam noziedzīgi nodarījumi iedalāmi kriminālpārkāpumos un noziegumos. Noziegumi iedalāmi šādi: mazāk smagi noziegumi, smagi noziegumi un sevišķi smagi noziegumi.
Kriminālpārkāpums ir nodarījums, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no piecpadsmit dienām, bet ne ilgāku par trim mēnešiem (īslaicīga brīvības atņemšana), vai vieglāka soda veids.
Mazāk smags noziegums ir tīšs nodarījums, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par trim mēnešiem, bet ne ilgāku par trim gadiem, kā arī nodarījums, kurš izdarīts aiz neuzmanības un par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par astoņiem gadiem.
Smags noziegums ir tīšs nodarījums, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par astoņiem gadiem, kā arī nodarījums, kurš izdarīts aiz neuzmanības un par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par astoņiem gadiem.
Sevišķi smags noziegums ir tīšs nodarījums, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par astoņiem gadiem, vai mūža ieslodzījums”.
E. Pastars skaidro, ka noziedzīga nodarījuma kvalifikācija ir izmeklētāja vai prokurora izteikts apgalvojums par personas pastrādātā noziedzīga nodarījuma atbilstību KL noteiktajām noziedzīgu nodarījumu grupām. Viņš norāda, ka izmeklēšanas un apsūdzības noteikšanas laikā noziedzīga nodarījuma kvalifikācija var gan atšķirties, gan mainīties. Proti, policijas izvirzītā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija var būt atšķirīga no prokurora izvirzītās apsūdzības. Līdzīgi ir tiesvedības stadijā – arī tiesas ieskatā tā var tikt mainīta.
Prokurors situāciju komentē, ņemot vērā savu pieredzi: “Tā kā daudzi noziedzīgie nodarījumi ir līdzīgi, pastāv šaubas par kvalifikāciju. Piemēram, persona ar nazi pārgrieza interneta kabeli. Viena no iespējamajām šāda noziedzīga nodarījuma kvalifikācijām ir tīša mantas bojāšana. Otra – zādzības mēģinājums. Ir veiktas vienas un tās pašas darbības, taču ir svarīgs personas nodoms, kas izmeklēšanas gaitā jānoskaidro.”
Plašāk par tēmu LV portālā >>
Sarunā ar prokuroru skaidrojām, vai pastāv sodāmība, ja persona ir nosacīti atbrīvota no soda.
“Ja prokuroram ir pārliecība, ka apsūdzētais turpmākajā dzīvē neveiks nekādu noziedzīgu nodarījumu un pastrādātais noziegums nav smags, proti, atbilst statusam kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums, kā arī persona ir pilnībā atzinusi savu vainu, iepriekš nav bijusi sodīta vai sodāmība ir dzēsta, tad prokurors var piedāvāt apsūdzētajam izbeigt lietu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības,” norāda E. Pastars.
Tādā gadījumā prokurors pieņem lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, tajā norādot noteiktu pārbaudes laiku un uzliekot pārbaudes noteikumus. Ja pārbaudes laikā persona nepastrādā jaunu noziedzīgu nodarījumu un ievēro uzliktos pienākumus, tad lieta tiek pilnībā izbeigta un persona uzskatāma par nesodītu. Ja persona pārkāpj prokurora lēmumu, tad tas tiek atcelts, lietu atjauno un virza vispārējā kārtībā. Persona tiek sodīta atbilstoši Krimināllikumam.
Sarunas noslēgumā E. Pastars uzsver, ka mūsdienās izplatītos latentos noziegumus – vardarbību ģimenē un vardarbību pret bērniem – var novērst tikai tad, ja persona, pret ko tiek īstenota vardarbība, vēršas policijā. Taču nereti cietušos no šāda soļa attur bailes, ka varmāka var nodarīt vēl lielāku postu.
“Izmeklēšanā bieži tieši no cietušajiem lielā mērā ir atkarīgs tas, vai viņi tiks aizsargāti un vainīgās personas tiks notiesātas. Pirmais solis – nekavējoties vērsties policijā – ir jāsper cietušajam. Nav jābaidās, ka pēc vēršanās policijā varmāka kļūs vēl agresīvāks un varmācība turpināsies. Mana divpadsmit gadu pieredze darbā gan policijā, gan prokuratūrā apliecina, ka tā nenotiek.”
Raidierakstā klausieties arī par apsūdzētās personas tiesībām un pienākumiem, iespēju noslēgt vienošanos un izlīgumu, kriminālvajāšanas termiņiem un lietas izskatīšanas noilguma iestāšanās nosacījumiem.
