TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Santa Blumberga
LV portāls
14. martā, 2022
Lasīšanai: 14 minūtes
7
7

Par Saeimas lomu tiesnešu apstiprināšanas vai iecelšanas amatā jautājumā

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts tiesas neatkarības princips, kas noteic – tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Tāpat Satversme paredz, ka tiesnešus apstiprina Saeima ar balsojumu un valstij ir pienākums garantēt tiesas neatkarību.

īsumā
  • Tiesnešu neatkarība ir nepieciešama demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai.
  • Saeima, lemjot par tiesneša apstiprināšanu vai iecelšanu, pieņem politisku lēmumu, bet nedrīkst pieļaut diskrimināciju.
  • Noraidītu tiesneša amata kandidātu apstiprināšanai Saeimā var virzīt atkārtoti.

Satversmes 83. pants paredz, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi padoti likumam. Savukārt Satversmes 84. pants noteic, ka tiesnešus apstiprina Saeima. Nesen sabiedrībā plaši izskanējusī ziņa, ka Saeima noraidījusi Sanitas Osipovas kandidatūru tiesneses amatam, izraisīja diskusijas ne tikai deputātu vidū, pieņemot šo lēmumu, bet arī Latvijas juristu sabiedrībā. Piemēram, Augstākās tiesas plēnums, reaģējot uz Saeimas rīcību, aicināja Saeimu attiecībās ar tiesu varu ievērot Satversmi, tajā nostiprināto varas dalīšanas un tiesneša neatkarības principus, kā arī izvairīties no rīcības, kura var novest valsti konstitucionālā krīzē. Valsts prezidents Egils Levits pauda: “Saeimai ir tiesības lemt par tiesnešu apstiprināšanu. To paredz Satversme. Vienlaikus tiesu varai jābūt neatkarīgai. Tādēļ tiesnešu izvēle nedrīkst tikt politizēta. Līdz šim mēs no tā izvairījāmies. Šī tiesiskai valstij atbilstošā tradīcija ir jāturpina.” Savukārt Eiropas Savienības Tiesas tiesnese prof. Ineta Ziemele norādīja: “Saeimai ir pienākums īstenot savu kompetenci atbilstoši 83. panta noteikumam, proti, respektējot tiesneša neatkarību.” 1

Minētā reakcija, Saeimai neapstiprinot izvirzīto tiesneša amata kandidāti, kuras profesionālā kvalifikācija likumā noteiktā kārtībā bija izvērtēta un pozitīvi novērtēta, rada jautājumu, kā ir saprotama tiesnešu neatkarība kopsakarā ar politiskiem lēmumiem un Saeimas pilnvarām tiesneša apstiprināšanā.

Kas ir tiesas neatkarība, un kādēļ tā ir nepieciešama?

Tiesas un tiesnešu neatkarība nozīmē neatkarību no citiem varas atzariem, kā arī neatkarību no procesa dalībniekiem.2 Ievērojot tēmas virzienu, jautājums par tiesnešu personisko neatkarību no procesa dalībniekiem šīs publikācijas ietvaros tuvāk netiks apskatīts.

Vēsturiski līdzās likumdošanas un izpilvarai ir pastāvējusi neatkarīga tiesu vara, piemēram, tiesu varas simbolam – sengrieķu taisnības dievietei Temīdai – ir aizsietas acis, kas simbolizē objektivitāti tiesas spriešanā.3 18. gadsimtā franču filozofs Šarls Luijs Monteskjē lika pamatus varas dalīšanas principam – valsts varu sadalot starp izpildvaru, likumdevēja varu un tiesu varu, pamatojot to ar nepieciešamību varai uzraudzīt varu, lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu.4 Latvijā varas dalīšanas princips ir nostiprināts Satversmes 1. pantā, savukārt tiesu neatkarības princips ir nostiprināts jau minētajā Satversmes 83. pantā, kā arī likuma “Par tiesu varu” 1. pantā. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnoteikums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.5

Likuma “Par tiesu varu” 11. pants noteic, ka valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskām un fiziskām personām ir pienākums respektēt un ievērot tiesu neatkarību un tiesnešu neaizskaramību. Turklāt nav pieļaujama nekāda tiesas spriešanas ierobežošana, iespaidošana, ietekmēšana, tieši vai netieši draudi, citāda prettiesiska iejaukšanās tiesas spriešanā neatkarīgi no tā, kādā nolūkā un ar kādu ieganstu tas tiktu darīts.

Tiesnešu apstiprināšanas regulējums

Lai gan Satversmes pieņemšanas un vēlāk grozīšanas procesā tika diskutēts tiesnešu apstiprināšanu īstenot tautas vēlēšanās vai nodot to valsts prezidenta pārziņā, tomēr Satversmes 84. pants, kas noteic, ka tiesnešus apstiprina vai ieceļ likumdevējs, tika atzīts kā labākais variants, turklāt regulējums nav grozīts. Vēlāk arī Satversmes tiesa, izvērtējot izpildvaras lomu tiesnešu iecelšanas un apstiprināšanas jautājumā, ir norādījusi, ka Satversmes sapulces izvēlētais variants par likumdevēja kompetenci tiesnešu apstiprināšanā ir labāks nekā, ja tā būtu nodota izpildvarai.6

Satversmes 84. pants nosaka tiesnešu apstiprināšanas veidu – par to lemj Saeima, bet likums “Par tiesu varu” un Ministru kabineta noteikumi regulē jautājumus par tiesnešu kandidātu atlasi, virzīšanu apstiprināšanai un arī karjeras virzību, paredzot dažādu kārtību atkarībā no tiesas līmeņa. Piemēram, rajona (pilsētas) tiesas tiesneša vai apgabaltiesas tiesneša kanidātus apstiprināšanai Saeimā izvirza tieslietu ministrs, Augstākās tiesas tiesnešus izvirza Augstākās tiesas priekšsēdētājs, turklāt visos gadījumos tiesneša kandidatūras virzīšana notiek, pamatojoties uz Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumiem.

Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija ir tiesnešu pašpārvaldes institūcija, kura veic tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanu un sastāv no deviņiem tiesnešiem. Tās sastāvā ir trīs Augstākās tiesas tiesneši (pa vienam no civillietu, krimināllietu un administratīvo lietu tiesnešiem), trīs apgabaltiesu tiesneši (pa vienam no civillietu un krimināllietu tiesas kolēģijām un Administratīvās apgabaltiesas) un trīs rajonu (pilsētas) tiesu tiesneši.

Kandidāta atlases procedūras ietvaros Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija vērtē tiesneša amata kandidāta atbilstību tiesneša amatam, pieņem kvalifikācijas eksāmenu un sniedz atzinumu. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments savulaik ir norādījis, ka Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinums nav lēmums, bet gan viedoklis par tiesneša atbilstību amatam, bet Saeimas lēmums ir politisks.7 Savukārt, sadalot tiesnešu izraudzīšanās procesu kandidāta izvirzīšanas un amata iecelšanas stadijās un katrā no šīm stadijām nosakot atbildību kādai citai institūcijai vai varas atzaram, ir iespējams samazināt politiskās ietekmes risku.8

Līdz ar to ir secināms, ka nav iespējams izvairīties no tā, ka Saeima pieņem politiskus lēmumus, bet, kā Augstākās tiesas plēnums norādīja, tad varas dalīšanas principa ietvarā likumdevējam ir tiesības nepiekrist tiesu varas viedoklim. Tomēr likumdevējam tas ir jāuzklausa un jāizturas pret to ar cieņu un patiesu izpratni. Tas nozīmē, ka arī likumdevējam ir pienākums argumentēt tiesu varas priekšlikuma noraidīšanu ar saprotamiem un tiesiskiem apsvērumiem, bet iepriekš minētajā Sanitas Osipovas neapstiprināšanas gadījumā likumdevējs, pamatojot Augstākās tiesas virzītā kandidāta neapstiprināšanu, tiesiskus apsvērumus nav norādījis.

Augstākās tiesas plēnuma ieskatā, ar nepatiku pamatots Saeimas lēmums liegt Satversmes tiesas tiesnesim turpmākas karjeras iespējas pārkāpj no Satversmes 83. panta izrietošo aizliegumu sodīt tiesnesi vai citādi radīt viņam nelabvēlīgas sekas viņa taisīto spriedumu dēļ.

Politiska lēmuma pieņemšana un sekas

Iepriekš minētais izskaidro juridiskās sabiedrības sašutumu par to, kādi argumenti tika izmantoti Sanitas Osipovas tiesneša amata kandidatūras noraidīšanā, proti, tiesneša amata kandidāte tika vērtēta pēc spriedumiem, kas tika pieņemti, viņai esot Satversmes tiesas tiesnesei, jo tie neatbilda pret balsojušo deputātu politiskajiem uzskatiem.

Piemēram, deputāts Viktors Valainis, aicinot noraidīt likumprojektu par tiesneses apstiprināšanu, norādīja: “Un tieši šis ģimenes jautājums ir tas jautājums, kur, mūsu ieskatā, varētu rasties konflikts starp Saeimu un Augstāko tiesu, iespējams, sniedzot kādas definīcijas vai vēl kaut ko. [..] Neskatoties uz visiem šiem pozitīvajiem atzinumiem, kas ir bijuši, mēs šo jautājumu skatām savā ziņā arī politiski, vērtējam līdzšinējo darbību un redzam to, ka šis konflikts ir ļoti iespējams. Mēs negribam, lai Augstākā tiesa [..] pārvēršas par savdabīgu laulības slēgšanas institūtu personu grupām, kam ir [..] Satversmei neatbilstošām.”

Savukārt deputāts Jānis Iesalnieks pauda: “Manuprāt, pēdējā aptuveni gada laikā tiesneses Sanitas Osipovas publiskie izteikumi vairāk liecina par tādām politiskām, ideoloģiskām, nevis tiesiskām atziņām.”

Savukārt deputāts Krišjānis Feldmanis aicināja kolēģus atbalstīt neatkarīgas tiesu varas sagatavotus ieteikumus par tiesneša profesionālo kvalifikāciju, norādot: “Šajā gadījumā es aicinu atbalstīt tiesu varas, neatkarīgas tiesu varas, sagatavoto ieteikumu Latvijas Republikas Saeimai un neizolēt vai, pareizāk sakot, marginālu, ideoloģisku vai homofobisku apsvērumu dēļ vai kāda izteikuma dēļ, kas nav paticis [..] kādas personas [..] netraumēt Latvijas Republikas konstitucionālo iekārtu [..] un lietu kārtību, kādā tai jānotiek.”

No debatēm izriet, ka Saeima, neapstiprinot tiesneša amata kanditātu, pieņēma politisku lēmumu, lai amatā neieceltu tiesnesi, kuras paustais viedoklis neatbilst atsevišķu Saeimas frakciju vai atsevišķu deputātu nostājai.

Eiropas Savienības Tiesas tiesnese prof. Ineta Ziemele, reaģējot uz šo gadījumu, ir norādījusi: “Tiesiskas valsts principa elementārākā patiesība ir tā, ka pret tiesnesi, kurš piedalās koleģiālā lemšanas procesā, netiek vērsti politiskas ietekmēšanas instrumenti. Nav pieļaujama politiska izrēķināšanās ar tiesnesi par viņa atsevišķajām domām, kas ir viens no tiesiskās domas un ideju ģeneratoriem.”9

Minētais izriet arī no starptautiskajiem dokumentiem un rekomendācijām, kas dalībvalstīm jāievēro tiesnešu kandidātu atlasē, proti, ANO Tiesu varas neatkarības pamatprincipu 10. punktā ir noteikts, ka tiesnešu atlasē nav pieļaujama diskriminācija uz rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģijas vai uzskatu, nacionālās vai sociālās izcelšanās, īpašuma, dzimumu vai statusu pamata, izņemot prasību, ka kandidātam jābūt attiecīgās valsts pavalstniekam, kas nav uzskatāms par diskriminējošu. Arī Eiropas Padomes Ministru Komitejas rekomendācijās ir nepārprotamas norādes, ka tiesnešu atlasei un karjerai ir jābalstās uz nopelniem, ņemot vērā kvalifikāciju, taisnīgumu, spējas un prasmes,10 kā arī neapstiprinātam kandidātam ir jābūt tiesībām apstrīdēt vai pārsūdzēt lēmumu vai vismaz lēmuma pieņemšanas procedūru.

Latvijā ir gadījumi, kad tiesa ir izskatījusi tiesneša amata kandidātu pieteikumus, ar kuriem lūgts atcelt nelabvēlīgos lēmumus, un minētā sakarā Augstākā tiesa ir nonākusi pie atziņas, ka ceļā no tiesneša amata kandidāta līdz tiesnesim, kurš stājas pie pienākumu izpildes, ir iesaistīti visi valsts varas atzari – valsts pārvalde, likumdevējs un arī tiesu vara. Procesā ir novērojams, ka izpildvara un likumdevējs piedalās pie tiesu varas atzara veidošanas, tādējādi līdzsvarojot varas dalījumu un nodrošinot varas atzaru mērenību.11 Tāpēc viens no tiesas neatkarības nodrošināšanas veidiem ir caurspīdīga tiesnešu atlases kārtība un karjeras virzība, kas ir balstīta uz objektīviem kritērijiem, gan lemjot par tiesneša iecelšanu vai apstiprināšanu amatā, gan arī lemjot par viņa atcelšanu.12

Tomēr jau starpkaru periodā tika secināts –, ja gadījumā Saeima vienreiz ir noraidījusi tiesneša apstiprināšanu, šo kandidātu var atkārtoti virzīt apstiprināšanai Saeimai. Arī šobrīd normatīvajos aktos nav paredzēti ierobežojumi to darīt.13

Kāds varētu būt potenciālais risinājums, lai mazinātu iespēju, ka tiesneša iecelšanu varētu ietekmēt kādi politiski apsvērumi, intervijā LTV raidījumā “1:1” minējis ģenerālprokurors Juris Stukāns, vēršot uzmanību aspektam, ka, atšķirībā no citām valstīm, Latvijā Satversmes tiesa ir atsevišķi pastāvoša institūcija no pārējās tiesu sistēmas. Tāpēc, lai bijušo Satversmes tiesnesi ieceltu par Augstākās tiesas tiesnesi, ir nepieciešams atsevišķs Saeimas balsojums. “Vispārējās jurisdikcijas tiesā šobrīd, lai rajona vai apgabala tiesas tiesnesis kļūtu par Augstākās tiesas tiesnesi, atkārtots Saeimas balsojums vairs nav nepieciešams, kaut arī iepriekš tā bija. Tagad šādu lēmumu pieņem Tieslietu padome. Līdz ar to uzskatu –, ja mēs gribam stiprināt tiesiskumu un novērst šaubas par tiesnešu ietekmēšanu, arī šādos gadījumos ir nepieciešams mainīt tiesneša iecelšanas procedūru, to nododot Tieslietu padomei. Tas nozīmētu, ka Saeima tiesnesi amatā ieceļ vienu reizi. Tālāk par tiesneša turpmāko karjeru var lemt Tieslietu padome. Tādējādi tiktu novērsta iespēja, ka Saeimas deputāti balso par tiesneša kandidātu, vadoties pēc savas subjektīvās izpratnes par viņa līdzšinējo darbu,” norādīja ģenerālprokurors.

1 Saeima noraida Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāti. Jurista Vārds, 22.02.2022., Nr. 8 (1222), 5.–7. lpp.

2 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa, 51. lpp.

3 Turpat, 52. lpp.

4 Turpat, 53. lpp.

5 Satversmes tiesas 18.01.2010. spriedums lietā Nr. 2009-11-01.

6 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa, 77. lpp.

7 Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 12.10.2010. lēmums lietā Nr. SKA-589/2010

8 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa, 90. lpp.

9 Saeima noraida Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāti. Jurista Vārds, 22.02.2022., Nr. 8 (1222), 5.–7. lpp.

10 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa, 92. lpp.

11 Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums Nr. SKA-528/2009            

12 Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums Nr. SKA-589/2010

13 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa, 94. lpp.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU