Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam (izmeklētājam un prokuroram), bet tiesā – apsūdzības uzturētājam.
FOTO: Paula Čurkste, LETA
Liecība, eksperta vai revidenta atzinums, kompetentās institūcijas atzinums, lietiskais pierādījums, dokuments, elektroniskie pierādījumi, izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas: viss minētais ir pierādījumu veidi kriminālprocesā. Vienlaikus, lai arī kādā procesuālā formā ziņas būtu iekļautas, tām jāatbilst pierādījumu pazīmēm jeb īpašībām, t.i., attiecināmībai, pieļaujamībai un ticamībai. Savukārt, ja netiek ievērotas Kriminālprocesa likuma prasības un pamatprincipi, iegūtie pierādījumi atzīstami par nepieļaujamiem un pierādīšanā neizmantojamiem.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma (KPL) 123. pantam pierādīšana ir kriminālprocesā iesaistītās personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus. “Par pierādīšanu atzīstama tāda uz pamatošanu vērsta darbība, kuras gaitā kā pamatošanas līdzekļi tiek izmantoti kriminālprocesuālie pierādījumi. Ja pamatošana notiek, neizmantojot procesuālos pierādījumus, piemēram, uz sadzīvisku novērojumu u. tml. pamata, šāda darbība nav atzīstama par pierādīšanu minētā panta izpratnē.”1
Saskaņā ar KPL 126. pantu par pierādīšanas subjektiem uzskatāmas visas kriminālprocesā iesaistītās personas, kurām ar KPL uzlikts pienākums vai piešķirtas tiesības veikt pierādīšanu.
Pierādīšanas pienākums:
Savukārt, kā skaidrots KPL komentāros, tiesības veikt pierādīšanu, piemēram, piedaloties tiesu debatēs, paredzētas gan cietušajiem, gan aizskartās mantas īpašniekiem, kā arī personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību vai aizstāvjiem.2
Vienlaikus KPL 126. pantā noteikts, ka uz apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, piemēram, nepieciešamā aizstāvēšanās, galējā nepieciešamība, kā arī uz alibi jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību saistībā ar šā nodarījuma izmeklēšanu, ja vien šādas ziņas jau nav iegūtas izmeklēšanā. Proti, ja persona uz šādiem apstākļiem vai alibi nenorāda, apsūdzībai nav pienākuma pierādīt to neesamību, tiesai nav jādod to vērtējums spriedumā, bet personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies, nepamatoti turot to aizdomās, ja kriminālprocesa izbeigšana vai personas attaisnošana saistīta ar minēto apstākļu noskaidrošanu.
KPL 127. panta pirmajā daļā noteikts, ka pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. “Pierādījumu veidi KPL norādīti un raksturoti no 131. līdz 137. pantam, un tie ietver:
Kā skaidrots KPL komentāros “kamēr ir tikai kāda noderīga ziņa, bet tā nav ietērpta nepieciešamajā procesuālajā formā (liecība, atzinums u. tml.) vai arī šai formai ir būtiski defekti, nav pierādījuma, jo nav “pierādīšanas līdzekļa” kā pierādījuma ārējās procesuālās formas”.4
KPL 127. panta otrā daļa paredz, ka kriminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Kā norādīts KPL komentāros, lai arī kādā procesuālā formā ziņas būtu iekļautas, tām jāatbilst pierādījumu pazīmēm jeb īpašībām, t.i., attiecināmībai, pieļaujamībai un ticamībai.5
KPL 129. pants paredz, ka pierādījumi ir attiecināmi uz konkrēto kriminālprocesu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši apstiprina kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību. Kā skaidrots KPL komentāros, pieradījumu attiecināmība attiecināma uz pierādījuma saturu un loģiskā pierādījumu pazīmju izvērtēšanas secībā tiek izvērtēta pirmā.6
“Par attiecināmiem pierādījumiem uzskatāmi tādi pierādījumi, kam ir tiesiska nozīme. Tieši tiesiskās attiecināmības noteikšana ir svarīga, lai no procesa izslēgtu visu, kas uz to juridiski neattiecas.”7
Saskaņā ar KPL 130. panta pirmo daļu kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas KPL noteiktajā kārtībā. “Pierādījumu pieļaujamība ir viena no pierādījumu pazīmēm, kura to izvērtēšanas loģiskajā secībā izvērtējama kā otrā – pēc attiecināmības un pirms ticamības. Par pieļaujamiem atzīstami pierādījumi, kuru saturā ietilpstošās ziņas:
KPL 130. panta otrajā daļā noteikts, ka par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas:
“Ja ziņu ieguves vai procesuālās nostiprināšanas gaitā KPL prasības nav ievērotas, rodas pamats šīs ziņas izmantošanas pierādīšanā pieļaujamības apšaubīšanai.” Vienlaikus 130. panta otrajā daļā minētie nosacījumi ir absolūtās nepieļaujamības gadījumi.9
Atbilstoši KPL 128. pantam pierādījuma ticamība ir kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe. To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Turklāt nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem.
“Pierādījumu ticamība ir viena no pierādījumu pazīmēm (īpašībām), tā attiecas uz pierādījuma saturu un atbilstoši loģiskai pierādījumu pazīmju izvērtējuma secībai izvērtējama kā trešā – pēdējā. (..) Savukārt iepriekš noteiktas augstākas ticamības pakāpes nenoteikšana nevienam no pierādījumiem nozīmē, ka visi pierādījumi sākotnēji vērtējami kā vienādi ticami, – neviens no pierādījumu veidiem nav pārāks ticamības ziņā.” Proti, arī eksperta atzinums ir pakļauts ticamības izvērtēšanai un tam nevar būt augstāka ticamība kā citiem pierādījumiem, piemēram, liecinieka liecībai.10
Atbilstoši KPL 127. panta trešajai daļai arī operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem un ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu, taču tikai tādā gadījumā, ja tās iespējams pārbaudīt KPL noteiktajā procesuālajā kārtībā.
Proti, ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, lietai jāpievieno uzziņa par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu. Uzziņu procesa virzītājam izsniedz operatīvās darbības pasākuma veikšanu akceptējušās iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona.
Kā norādīts KPL komentāros, jēdziens “pārbaude KPL noteiktajā kārtībā” nozīmē nepieciešamību pārliecināties par ziņu attiecināmību, pieļaujamību un ticamību, noteiktos gadījumos ievērojot arī šīs pārbaudes formu. Tāpat nepieciešams izvērtēt, vai ziņu izmantošana atbilst KPL nostādnēm, jo īpaši KPL 130. pantā minētos nosacījumus par to, kādas ziņas par faktiem ir nepieļaujamas un pierādīšanā neizmantojamas, kā arī to, vai konkrētajā lietā apsūdzētā vainīguma pierādījumā nav pieļauts, piemēram, KPL 12. pantā noteiktais cilvēktiesību garantēšanas principa pārkāpums.11
LV portāls norāda, ka 2020. gada 10. novembrī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments krimināllietā par neatļautām darbībām ar narkotisko vielu pieņēma blakus lēmumu, vēršot attiecīgo amatpersonu uzmanību uz KPL normu neievērošanu krimināllietā, kas novedis pie lietā izšķirošu pierādījumu atzīšanas par nepieļaujamiem un pierādīšanā neizmantojamiem.
Kā ziņo Augstākās tiesas preses sekretāre Baiba Kataja, konkrētajā lietā KPL pārkāpumi izpaudušies izmeklēšanas darbību veikšanas procesā, kad atbildīgā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbiniece nav nodrošinājusi aizdomās turētajam tiesības uz aizstāvja klātbūtni. Proti, KPL normas paredz, ka gadījumā, ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, bija izteikusi lūgumu par aizstāvja piedalīšanos, atteikšanās no aizstāvja var notikt vienīgi aizstāvja klātbūtnē.
Pieņemot aizdomās turētā atteikšanos no aizstāvja, neuzaicinot aizstāvi un nopratinot viņu bez aizstāvja piedalīšanās, tika pārkāpti kriminālprocesa pamatprincipi par tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz taisnīgu tiesu, līdz ar to arī iegūtie pierādījumi atzīstami par nepieļaujamiem un pierādīšanā neizmantojamiem.
Izmeklētājam (šajā gadījumā VID amatpersonai) pārkāpjot kriminālprocesa principus, apsūdzētais tika atzīts par nevainīgu un tika attaisnots apsūdzībā par narkotisko vielu neatļautu iegādāšanos un glabāšanu realizācijas nolūkā lielā apmērā (par šo noziedzīgo nodarījumu paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no 5 līdz 15 gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz 3 gadiem), kā arī par to, ka viņš organizētā grupā nelikumīgā veidā pārvietoja pāri Latvijas Republikas valsts robežai narkotiskās vielas lielā apmērā (par šo noziedzīgo nodarījumu paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz 12 gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz 3 gadiem, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu veidu komercdarbību vai uz noteiktu nodarbošanos, vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz 5 gadiem).
Proti, apsūdzētais tika sodīts tikai ar naudas sodu piecu minimālo mēnešalgu jeb 2150 eiro apmērā par narkotisko vielu neatļautu iegādāšanos un glabāšanu bez nolūka tās realizēt.
Turpinājumā LV portāla publikācijā tiks sīkāk aplūkoti pierādījumu veidi kriminālprocesā, kā arī tas, ka pierādījumus var iegūt tikai KPL paredzētajā kārtībā un noteiktā procesuālajā formā, piemēram, veicot tādas izmeklēšanas darbības kā pratināšanu, tostarp aptauju un konfrontēšanu.
1 Kriminālprocesa likuma komentāri: A daļa / Aut. kol. M. Čentoricka, P. Gruziņš, S. Kaija u.c. Rīga: Latvijas Vēstnesis. 2019, 413. lpp.
2 Turpat, 425. lpp.
3 Turpat, 431. lpp.
4 Turpat, 430. lpp.
5 Turpat, 432. lpp.
6 Turpat, 438. lpp.
7 Turpat, 438. lpp.
8 Turpat, 439.–440. lpp.
9 Turpat, 442. lpp.
10 Turpat, 436. lpp.
11 Turpat, 431.–432. lpp.
