Pierādījumu veidu raksturojums kriminālprocesā (III) – dokuments, e-pierādījumi, izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas

Gan dokuments, gan elektroniskie pierādījumi, gan izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas kriminālprocesa izpratnē ir personiski, nevis lietiski pierādījumi.

Pierādījuma veids – dokuments

Kriminālprocesa likuma (KPL) 135. pantā noteikts, ka pierādījums kriminālprocesā var būt dokuments, ja tas pierādīšanā izmantojams tikai sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju. Proti, dokuments var saturēt ziņas par faktiem rakstveida vai citā formā. Par dokumentiem pierādījuma nozīmē kriminālprocesā uzskatāmi arī datorizētās informācijas nesēji, ar skaņu un attēlu fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem izdarīti ieraksti, kuros saturiski fiksēto informāciju var izmantot kā pierādījumus.

Atkarībā no apstākļiem dokuments kā pierādījuma veids kriminālprocesā var būt gan sākotnējs, gan atvasināts, gan tiešs, gan netiešs, gan apsūdzošs, gan attaisnojošs.

Svarīga saturiskā informācija

Kā norādīts KPL skaidrojumos, “dokuments kā pierādījums kriminālprocesā tiek izmantots saturiskās informācijas dēļ”. Proti, dokumenta forma, kādā ietverta informācija, nav izšķirīga, jo par pierādījumu “dokuments” var tikt atzīta arī ķermeniska lieta, kā arī informācija, kas fiksēta ar skaņas vai attēla ieraksta palīdzību. Tādējādi dokuments kā pierādījums kriminālprocesā nav tas pats, kas dokuments Dokumentu juridiskā spēka likuma izpratnē.1

Saturisku informāciju par notikumu var saturēt ne tikai dokuments, bet arī citi pierādījumu veidi, kas noteikti KPL, piemēram eksperta/revidenta atzinums, elektroniskie pierādījumi, izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas, liecības, taču minētos pierādījuma veidus no dokumenta nošķir specifiskas iezīmes:

• eksperta/revidenta atzinums ir procesa laikā uz kompetentas amatpersonas pamata veikts profesionāla pētījuma rezultāts, tādējādi tikai gadījumā, ja tas veikts ārpus procesa pēc citu procesa dalībnieku lūguma, tas būs uzskatāms par dokumentu, nevis eksperta/revidenta atzinumu;
• elektroniskos pierādījumus raksturo fakts, ka ziņas, kuras tiek izmantotas pierādīšanā, ir elektroniskā formā, kuru raksturo īpašs apstrādes, uzglabāšanas vai pārraidīšanas fakts (ar automatizētām datu apstrādes sistēmām vai ierīcēm);
• izmeklēšanas darbībās fiksētas ziņas ir īpašas ar to, ka tās ir fiksējis izmeklēšanas darbību veicējs, veicot speciālas darbības procesa laikā;
• liecības, neskatoties uz to, ka procesā ir noderīgas tieši saturiski, nav dokuments, jo tajās saskatāma tieši šī pierādījuma specifika jeb konkrētas personas liecinājums par faktiem, kuram raksturīga mainība, īpaša iegūšanas un pārbaudes kārtība.2

Piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2006. gada 30. maija lēmumā lietā SKK – 01-345/06 tiesa atzinusi, ka saskaņā ar KPL normām pierādījumi ir iegūstami un nostiprināmi arī tiesas izmeklēšanā, un norādījusi: apelācijas instances tiesa lēmumā pareizi interpretējusi, ka “speciālista konsultatīvais atzinums” nav vērtējams kā eksperta atzinums, taču konkrētajā gadījumā, kad radušās pamatotas šaubas par apsūdzētās personas vainu, tiesai arī šāds atzinums bija jāvērtē kā dokuments, kas atbilstoši KPL 135. panta prasībām ir pierādījums.

Dokumentam kā pierādījuma veidam kriminālprocesā nevar sniegt vispārinātu raksturojumu, jo tas kā pierādījuma avots var būt visdažādākais. Vienlaikus dokuments kā pierādījuma veids ir ietilpināms KPL 449. panta trešajā daļā lietotajā jēdzienā – rakstveida pierādījums.3

Pierādījuma veids – elektroniskie pierādījumi

KPL 136. pantā noteikts, ka pierādījums kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem elektroniskas informācijas formā, kas apstrādāta, uzglabāta vai pārraidīta ar automatizētas datu apstrādes ierīcēm vai sistēmām. Kā norādīts KPL skaidrojumos, “elektroniskie pierādījumi ir likumā paredzētajā kārtībā iegūti un procesuālā formā nostiprināti dati, kas sagatavoti un uzglabāti automatizētā datu apstrādes sistēmā vai ierīcē un kam ir saistība ar konkrēto kriminālprocesu”.

Elektroniskos pierādījumus dēvē par e-pierādījumiem, savukārt, lai tos iegūtu, procesa virzītājam ir jāievēro šādi principi:

• “datu integritāte – datiem jābūt saglabātiem nemainīgā stāvoklī neatkarīgi no to iegūšanas veida un stadijas;
• procesa auditēšana – procesa virzītājam ir jādokumentē datu nemainīguma nodrošināšanas process, sākot no pierādījumu iegūšanas līdz brīdim, kad tie tiek atzīti un pievienoti kā pierādījums lietā;
• speciālista atbalsts – lai atrisinātu tehnikas problēmas, kas var rasties e-pierādījumu izņemšanas procesā”.4

Ko neuzskata par e-pierādījumiem

Dati tiek iedalīti abonenta datos, atrašanās vietas datos, noslodzes datos, satura datos un metadatos. Turklāt, ņemot vērā, ka visi datu veidi kriminālprocesā tiek izmantoti, lai identificētu abonentu vai lietotāju, vai arī to izmantotās galaiekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu (adresi), vai pieslēguma punkta adresi, tad, ciktāl šie dati ir saistāmi ar fizisko personu, tos kontrolējot un atklājot, jāievēro Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības.

Savukārt par e-pierādījumiem netiek atzīti fiziski priekšmeti, piemēram, datori un viedierīces, kā arī automatizētā datu apstrādes procesā apstrādātu datu izdrukas.5

Pierādījuma veids – izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas

Atbilstoši KPL 137. pantam pierādījums kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, kuras nostiprinātas izmeklēšanas darbību protokolos vai fiksētas citās šajā likumā noteiktajās formās.

Kā norādīts KPL skaidrojumos, izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas kā pierādījuma veids kriminālprocesā ir nošķirams no citiem pierādījumu veidiem, kurus arī var iegūt izmeklēšanas darbību laikā. Proti, praktiski visi pierādījumi tiek iegūti izmeklēšanas darbību laikā, taču izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas kā atsevišķs pierādījumu veids kriminālprocesā no citiem atšķiras ar to, ka tās ir ziņas, ko uztvēris vai analizējis pats izmeklēšanas darbības veicējs, neskaitot ekspertu/revidentu un kompetentu institūciju.

Izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas jānošķir:

• no liecības, jo tā ir liecinošās personas stāstījums par ziņām, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem apstākļiem, ko procesuālā formā fiksē izmeklēšanas darbības veicējs, piemēram, protokolā vai skaņu/attēlu ierakstā, vai arī pati liecību sniedzošā persona, piemēram, iesniegumā vai paskaidrojumā;
• no eksperta/revidenta un kompetentas institūcijas atzinuma, jo ekspertīzi un revīziju izdara personas ar speciālām zināšanām, patstāvīgi procesa dalībnieki, savukārt kompetentas institūcijas atzinumu attiecīgi sniedz kompetenta institūcija;
• no objektiem, ko var iegūt izmeklēšanas darbībās iegūto ziņu laikā un kam var būt patstāvīgs pierādījuma veida statuss, – dokumentiem, lietiskajiem pierādījumiem un e-pierādījumiem, jo visi minētie pierādījumu veidi ir iegūstami tiem atbilstošu izmeklēšanas darbību veikšanas laikā un tiem ir patstāvīgs raksturs (tādējādi izmeklēšanas darbībās iegūtas ziņas būs, piemēram, kāda objekta atrašanas fakts pie kādas personas, kamēr pats šis objekts, iespējams, būs patstāvīgs pierādījuma veids, piemēram, lietiskais pierādījums vai dokuments).6

Arī izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas kā pierādījuma veids kriminālprocesā ietilpst KPL 449. panta trešajā daļā lietotajā jēdzienā – rakstveida pierādījums.

Sīkāk ar izmeklēšanas darbību veikšanas un nostiprināšanas procesuālo kārtību var iepazīties KPL 10.–12. nodaļā.

1 Strada-Rozenberga, K. Kriminālprocesa likuma komentāri: A daļa. Rīga. Latvijas Vēstnesis. 2019, 457. lpp.

2 Turpat, 457. lpp.

3 Turpat, 458. lpp.

4 Turpat, 459. lpp.

5 Turpat, 459.–460. lpp.

6 Turpat, 461. lpp.