Pierādījumu veidu raksturojums kriminālprocesā (I) – liecības un eksperta/revidenta atzinums

LV portāls publikācijā “Pierādījumu veidi un pazīmes kriminālprocesā” jau rakstīja, ka pierādījumu veidi kriminālprocesā ir liecības, eksperta vai revidenta atzinums, kompetentās institūcijas atzinums, lietiskais pierādījums, dokuments, elektroniskie pierādījumi, kā arī izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas. Tāpat šajā publikācijā var sīkāk iepazīties ar to:

• kas ir pierādīšana Kriminālprocesa likuma (KPL) izpratnē;
• kam ir pierādīšanas pienākums, bet kam – tiesības veikt pierādīšanu;
• kāpēc ziņām obligāti jābūt iekļautām attiecīgā KPL procesuālajā formā un jāatbilst pierādījumu pazīmēm (attiecināmībai, pieļaujamībai un ticamībai);
• kas KPL izpratnē ir pierādījumu attiecināmība, pieļaujamība un ticamība;
• kādas ziņas par faktiem ir nepieļaujamas un nav izmantojamas pierādīšanā.

Pierādījumu veidi, ņemot vērā pierādījuma saturā iekļauto ziņu avotu, tiek iedalīti šādi:

• personiskie (ziņas par faktiem iegūtas no personām);
• lietiskie (ziņas par faktiem iegūtas no lietām).

Turpinājumā sīkāk aplūkojam tādus personiskos pierādījumu veidus kā liecības un eksperta vai revidenta atzinums.

Pierādījuma veids – liecības

KPL 131. pantā noteikts, ka pierādījums kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas (izmeklēšanas) laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. Vienlaikus liecība ir arī izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts ziņojums, iesniegums vai paskaidrojums par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem.

Liecības varētu būt viens no izplatītākajiem pierādījumu veidiem kriminālprocesā. KPL komentāros norādīts, ka liecības vienmēr ir personisks pierādījums. Šis pierādījumu veids no citiem atšķiras ar to, ka satur liecinošās personas pašas stāstījumu par pierādīšanas priekšmetā (visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti – skat. KPL 124. pantu) ietilpstošajiem faktiem. Turklāt liecībām nav raksturīgs nemainīgums, proti, tās kriminālprocesa laikā var iegūt vairākkārtīgi, kā arī tās var mainīties.1

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018. gada 22. augusta lēmumā lietā Nr. 11250014115, SKK-297/2018 sniegta atziņa: “Pierādījumu vērtēšana ir tiesas, nevis liecinieku kompetence. Par pierādījumiem atzīstamas likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, nevis liecinošās personas sniegtais šo ziņu vērtējums.”

Kas kriminālprocesā var sniegt liecības

Papildus KPL komentāros tiek vērsta uzmanība uz to, ka liecinošā persona nav tas pats, kas liecinieks. Proti, liecinieks ir tikai viena no iespējamajām liecinošajām personām.

Liecības kriminālprocesā var sniegt:

• liecinieks;
• cietušais;
• personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību;
• pārstāvji;
• aizskartās mantas īpašnieks;
• eksperti/revidenti.2

Atbilstoši veiktajiem KPL grozījumiem, kas stājās spēkā 2020. gada 6. jūlijā, par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu nu jau visām liecinošajām personām, ja viņas par to ir brīdinātas pirms liecību sniegšanas, paredzēta kriminālatbildība. Proti, līdz minētajam datumam kriminālatbildība par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu nevarēja iestāties personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību.

Tiesības atteikties sniegt liecību

Tāpat KPL 131. pantā noteikts: ja personai KPL noteiktajos gadījumos bija tiesības atteikties sniegt liecību un persona par to bija informēta, bet šo liecību tomēr sniedza, tad šī liecība vērtējama kā pierādījums, pat ja vēlāk persona no liecināšanas atsakās.

“Tiesības atteikties sniegt liecības vispār ir personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, bet tiesības neliecināt pret sevi vai saviem tuviniekiem – visām pārējām liecinošajām personām.”

Kā skaidrots KPL komentāros, personai ir jāizskaidro viņas tiesības neliecināt vispār vai neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem. Šī darbība ir obligāts liecību procesuālās formas elements. Ja personai attiecīgās tiesības nav izskaidrotas, tas ir procesuālais pārkāpums, kura ietekme uz liecību pieļaujamību ir rūpīgi jāizvērtē.3

No kurām personām liecības nav iegūstamas vispār

KPL ir paredzēts tāds tiesību institūts kā kriminālprocesuālā imunitāte (skat KPL 8. nodaļu). KPL 117. panta pirmās daļas 5. punktā noteikts, ka kriminālprocesuālā imunitāte dod personai dažāda līmeņa priekšrocības kriminālprocesuālā pienākuma pildīšanā un viena no tām ir personas atbrīvošana no liecību sniegšanas pilnībā vai kādā daļā.

Kā norādīts KPL komentāros, “vispār nav iegūstamas liecības no personām, kurām šādi ir noteikta kriminālprocesuālā imunitāte, piemēram, no advokātiem par viņu sniegto juridisko palīdzību, no garīdzniekiem par ziņām, uz kurām attiecas grēksūdzes noslēpums”4, no tulkiem, ko aizstāvības tiesību nodrošināšanai pieaicinājis procesa virzītājs. Proti, atbilstoši KPL 116. panta otrajai daļai personas kriminālprocesuālā imunitāte izriet no šīs personas:

• krimināltiesiskās imunitātes, kas noteikta Satversmē vai starptautiskajos līgumos;
• amata vai profesijas;
• statusa konkrētajā kriminālprocesā;
• radniecības.

Pierādījuma veids – eksperta vai revidenta atzinums

KPL 132. pantā noteikts, ka pierādījums kriminālprocesā var būt eksperta vai revidenta atzinums par faktiem un apstākļiem, kuru rakstveidā sniedz konkrētajā kriminālprocesā iesaistītais eksperts vai revidents. Savukārt eksperta vai revidenta sniegtie paskaidrojumi par atzinumu vai sniegtās ziņas par faktiem vai apstākļiem ir eksperta vai revidenta liecība.

Eksperts vai revidents ir persona ar speciālām zināšanām, kura aicināta veikt pētījumu, izmantojot šīs zināšanas.5

Kādi ir eksperta un revidenta pienākumi

Atbilstoši KPL 33. panta otrajai daļai eksperts procesa virzītāja uzdevumā:

• izdara ekspertīzi, ja pierādīšanai nepieciešamās informācijas iegūšanai jāveic izpēte, izmantojot speciālas zināšanas, ierīces un vielas;
• veic notikuma vai citas vietas, līķa, apvidus, priekšmetu apskati;
• izdara personu aplūkošanu;
• izņem paraugus salīdzinošajai izpētei;
• piedalās citu izmeklēšanas darbību veikšanā;
• izmanto speciālās zināšanas noziedzīga nodarījuma pēdu un citu lietu atrašanai un izņemšanai.

Savukārt saskaņā ar KPL 35. panta otro daļu revidents procesa virzītāja uzdevumā:

• veic inventarizāciju;
• veic dokumentu apskati un izņemšanu;
• apskata preces, produkciju un izejvielas revīzijas veikšanai nepieciešamajā apjomā;
• sniedz saimnieciskās un finansiālās darbības aprakstu revidenta pārskatā, ja to iespējams dot bez revīzijas veikšanas;
• aptaujā lieciniekus vai piedalās viņu nopratināšanā;
• izdara revīziju ar procesa virzītāju saskaņotā apjomā;
• iepazīstina ieinteresētās personas ar revīzijas materiāliem;
• sniedz revidenta vērtējumu par ieinteresēto personu iebildumiem.

Nošķirams no citiem pierādījumu veidiem

Tāpat kā liecības, arī eksperta vai revidenta atzinums kriminālprocesā vienmēr ir personisks pierādījums.

“Vienlaikus jāņem vērā, ka eksperta vai revidenta atzinums ir nošķirams no citiem pierādījumu veidiem, jo īpaši no izmeklēšanas darbībās iegūtajām ziņām, kompetentās institūcijas atzinuma un eksperta vai revidenta liecībām kā pierādījuma un dokumentiem, kuri satur uz speciālām zināšanām balstītus atzinumus. Eksperta vai revidenta atzinums ir uzskatāms par speciālu izmeklēšanas darbībās iegūto ziņu veidu, jo arī tas tiek iegūts noteiktu izmeklēšanas darbību gaitā, tomēr to raksturo speciāls šī pierādījuma veida avots – eksperts vai revidents.”6

Turpinājumā sīkāk tiks aplūkoti tādi KPL noteiktie pierādījumu veidi kā kompetentās institūcijas atzinums, lietiskais pierādījums un dokuments.

1 Kriminālprocesa likuma komentāri: A daļa / Aut. kol. M. Čentoricka, P. Gruziņš, S. Kaija u. c. Rīga. Latvijas Vēstnesis. 2019, 447. lpp.

2 Turpat, 447. lpp.

3 Turpat, 448. lpp.

4 Turpat, 448. lpp.

5 Turpat, 452. lpp.

6 Turpat, 452. lpp.