Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Patstāvīgo iestāžu neatkarība ir trausla, pie šāda secinājuma, vērtējot pēdējā laika tendences politikā, nonāca vairākums tiesībsarga un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes rīkotās diskusijas “Patstāvīgo iestāžu neatkarība v. politiskā griba Satversmes 58. panta kontekstā” dalībnieku. Atskatoties uz tajā dzirdēto, LV portāls sniedz ieskatu, kādas ir patstāvīgās iestādes Latvijā, kāpēc tādas ir nepieciešamas demokrātiskā valsts pārvaldē un kādi ir iespējamie riski, ja to autonomija netiek ievērota.
“Šķēršļi neatkarīgo iestāžu ceļā tiek likti gadu no gada, taču tik nopietna politiskā iejaukšanās to darbā, kāda pieredzēta pēdējos mēnešos, līdz šim nav bijusi,” atklājot diskusiju, uzsvēra tiesībsargs Juris Jansons.
Iezīmējot diskusijas kontekstu, tās dalībnieki vairākkārt atsaucās uz Centrālās vēlēšanu komisijas ilggadējā vadītāja nomaiņu “5 minūtes pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām” un situāciju, kas izveidojusies par un ap Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP). Tāpat daudz tika spriests par Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa pieteikto “finanšu sektora kapitālo remontu”, kas ietver izmaiņas autonomās iestādes – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) – darbā. Daudzuprāt, ne mazāk satraucoši ir politiski paziņojumi par atsevišķu patstāvīgo iestāžu reputāciju un to vadītāju nomaiņu pirms amata termiņa beigām. Tas viss – pēdējo mēnešu laikā.
“Situācija ir skumja,” atskatoties uz nesenām un plānotajām izmaiņām patstāvīgo iestāžu darbībā, secina administratīvo tiesību eksperts Dr.iur. Artis Stucka, kas cita starpā papildus vērsa uzmanību arī notiekošajam pašvaldībās, piemēram, saistībā ar mēģinājumu aizliegt rīkot vietējo iedzīvotāju aptaujas.
Šobrīd Latvijā ir izveidotas septiņas valsts pārvaldes institūcijas, kuras vieno īpašs juridiskais statuss. “Šīs iestādes veic noteiktas izpildvaras funkcijas, tām ir ar likumu noteikta autonoma kompetence un tās nav padotas nedz Ministru kabinetam, nedz kādai citai institūcijai. Proti, šīm institūcijām nav augstākas iestādes,” skaidro LU Juridiskās fakultātes docents Dr.iur. Edvīns Danovskis.
Latvijas tiesību sistēmā šīs institūcijas ir:
Pie patstāvīgām iestādēm netiek pieskaitītas valsts institūcijas, piemēram, Valsts kontrole, kuras neatkarība ir nostiprināta Satversmē. Tomēr šīs diskusijas kontekstā tās dalībniekiem ne mazāk svarīgi bija pieminēt arī neatkarīgai tiesu varai piederošo Ģenerālprokuratūru, kas saskaras ar līdzīgām problēmām kā citas patstāvīgās iestādes (plašāk LV portāla publikācijā "Ģenerālprokurora liktenis Augstākās tiesas un Saeimas rokās").
“Lai gan Latvijas Republikas Satversmes 58. pants noteic, ka valsts pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam, patstāvīgo iestāžu esība Latvijas tiesību sistēmā ir mūsdienās vispāratzīts izņēmums no valsts pārvaldes vienotības principa,” norāda E. Danovskis.
Piemēram, Satversmes tiesa jau 2006. gadā, izvērtējot Nacionālās radio un televīzijas padomes autonomā statusa atbilstību Satversmes 58. pantam secināja1, ka, lai gan valsts pārvaldei pamatā jābūt padotai Ministru kabinetam, Saeima īpašos gadījumos tomēr var veidot patstāvīgu valsts iestādi, lai nodrošinātu citu konstitucionālo normu īstenošanu, ko ierastajā izpildvaras modelī demokrātiskā un tiesiskā valstī citādi nevarētu nodrošināt.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, izveidojot patstāvīgu iestādi, Saeima atbrīvo Ministru kabinetu no politiskās atbildības par patstāvīgajai valsts iestādei nodoto kompetenci. Par tās īstenošanu ir atbildīga šo iestāžu vadība, kā arī pati Saeima, kurai, šādu iestādi veidojot, likumā ir jāiestrādā precīzs iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas modelis, kas iestādei ļauj saglabāt savu patstāvību tai piešķirto funkciju īstenošanā.
“Līdz ar to Satversmes tiesa ir norādījusi, ka mūsdienu demokrātiskā un tiesiskā valstī nav iespējama visu izpildvaras funkciju nodošana Ministru kabinetam un tam padotajām valsts pārvaldes iestādēm,” uzsvērts diskusijas pieteikumā. Demokrātijas būtiska sastāvdaļa ir ievērot t.s. check and balances principu, nodrošinot līdzsvaru starp dažādām varas institūcijām.
“Turklāt patstāvīgo iestāžu esība izriet ne tikai no lietderības apsvērumiem, bet arī no Latvijai saistošām starptautiskām saistībām un vispārpieņemtas prakses demokrātiskās valstīs,” norāda E. Danovskis.
Minētajā Satversmes tiesas spriedumā paustās atziņas ir īpaši aktuālas, runājot par NEPLP – Nacionālās radio un televīzijas padomes tiesību un saistību pārņēmēju kopš 2010. gada.
Piemēram, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka gadījumā “ja padome būtu veidota kā Ministru kabinetam padota valsts pārvaldes iestāde, pastāvētu risks, ka nebūtu iespējams pilnībā nodrošināt Satversmes 100. panta2 īstenošanu elektronisko saziņas līdzekļu darbībā. Tāpat tas apgrūtinātu vienlīdzīgu vēlēšanu norisi, jo Ministru kabinetam padota valsts pārvaldes iestāde varētu tikt izmantota valdošo politisko partiju interesēs, kā arī opozīcijā esošo politisko partiju aģitācijas iespēju ierobežošanai. Administratīvo resursu izmantošana priekšvēlēšanu aģitācijā ir raksturīga jauno demokrātisko valstu pazīme. Tādēļ valsts pārvaldība apraides sektorā veidojama tā, lai pēc iespējas vairāk samazinātu politiķu ietekmi uz apraides sektora regulatoru”.
Latvijas darba tirgū šo talantīgo, profesionālo cilvēku ir maz. Viņi ir jāmeklē un jāuzrunā. Tā vietā dažkārt tiek rīkoti vairāki atlases konkursi, kuros no vāju kandidātu vidus tiek atlasīts kāds, kam tiek uzticēta milzīga profesionāla atbildība vadīt valstij nozīmīgu institūciju.
“Lai gan šie vārdi ir rakstīti pirms 13 gadiem, tie joprojām ir ļoti aktuāli. Plašsaziņas līdzekļu regulatora neatkarība arvien ir problēma, un tas ir labi redzams arī no malas,” norādīja NEPLP Stratēģiskās attīstības un uzraudzības departamenta vadītājs Uldis Lielpēters. To apliecina arī EDSO novērošanas misijas ziņojums par Latvijas parlamenta vēlēšanām 2018. gada rudenī, kurā sniegta rekomendācija parlamenta locekļiem atturēties no iejaukšanās plašsaziņas līdzekļu regulatora darbā, lai nodrošinātu tā neatkarību un sabiedrības uzticību.
U. Lielpēters vērsa uzmanību arī uz Eiropas Savienības regulējuma attīstību. Piemēram, pērn 14. novembrī tika pieņemti grozījumi Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā, nosakot, ka šīs nozares regulatoram ir jānodrošina funkcionāla un faktiska neatkarība no valdības un no jebkuras citas publiskās pārvaldes vai ekonomiskās struktūras, cita starpā piešķirot pietiekamus resursus precīzi uzskaitītu funkciju izpildei. Atbilstoši šim Latvijai saistošajam normatīvajam aktam regulators var tikt pakļauts tikai neatkarīgas tiesas kontrolei.
Kopumā diskusijas laikā paustie viedokļi ļāva secināt, ka ar politisko spiedienu – cita vairāk, cita mazāk – ir saskārušās teju visas patstāvīgās iestādes, turklāt, politikā ienākot jauniem spēkiem, tai ir tendence pastiprināties.
Bijušā Satversmes tiesas priekšsēdētāja profesora Aivara Endziņa ieskatā, pieaugošajai tendencei politiķiem ietekmēt patstāvīgo iestāžu darbu, rosinot izmaiņas to darbībā vai priekšlaicīgi atstādinot vadību, iespējams, būtu jāpieliek punkts, nostiprinot patstāvīgo iestāžu statusu Satversmē. Viņaprāt, nav pieļaujams, ka šādas izmaiņas ir iespējams panākt ar vienkāršu balsu vairākumu Saeimā, tāpēc aicināja paraudzīties, kāda ir kaimiņvalstu pieredze, kur šādu iestāžu neatkarīgais statuss ir nostiprināts valsts konstitūcijā vai ar konstitucionālo likumu palīdzību, kuros veikt izmaiņas ir krietni sarežģītāk.
Vienlaikus vairums diskusijas dalībnieku sliecās piekrist vienīgajam klātesošajam politiķim Eiropas Parlamenta deputātam Robertam Zīlem, kurš neslēpa domas, ka, viņaprāt, no politikas ietekmīgu patstāvīgo iestāžu vadības izvēlē nav iespējams izvairīties pat Eiropas Savienības līmenī, tāpēc ir būtiski pilnveidot regulējumu, kas maksimāli ierobežotu interešu konflikta iespējamību un ietekmi uz amatpersonu tās pilnvaru termiņa laikā.
Tikmēr Latvijas Bankas padomes loceklis Edvards Kušners uzsvēra komunikācijas ar sabiedrību nozīmi. Viņaprāt, Latvijas Bankai līdz šim politisko spiedienu palīdzējusi pārvarēt atklāta, tieša komunikācija, gatavība skaidrot centrālās bankas funkcijas sabiedrībai. “Dažkārt patiešām pārmetumi izskan skaļāk nekā profesionāli, saprotami skaidrojumi par konkrētās iestādes darbību un pieņemto lēmumu pareizību,” piekrīt E. Danovskis.
Tāpat Latvijas Bankas pārstāvis norādīja uz sasāpējušo amatpersonu atlases un līdz ar to kompetences problemātiku. “Amatpersonas iecelšanu nereti saista ar iestādes autonomiju, lai gan iecelšanas kārtības mērķis ir atlasīt kompetentāko personu. Iespējams, tieši kompetences trūkums ir izraisījis atsevišķu patstāvīgo iestāžu problēmas,” secina E. Kušners. Viņaprāt, pašreizējā kārtība, izsludinot atklātu konkursu, negarantē labu rezultātu. “Latvijas darba tirgū šo talantīgo, profesionālo cilvēku ir maz. Viņi ir jāmeklē un jāuzrunā. Tā vietā dažkārt tiek rīkoti vairāki atlases konkursi, kuros no vāju kandidātu vidus jāatlasa kāds, kam tiks uzticēta milzīga profesionāla atbildība vadīt valstij nozīmīgu institūciju,” secina E. Kušners. Nav šaubu, ka amatpersonu iecelšanas procesam ir jābūt caurspīdīgam, taču iestādes neatkarību raksturo tieši amatpersonas atcelšanas no amata kārtība. “Tai jābūt stingri reglamentētai un absolūti caurspīdīgai,” uzskata E. Kušners.
“Patstāvīgo iestāžu vadības nomaiņa ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā, pastāvot skaidriem un nepārprotamiem juridiskiem kritērijiem. Iestāžu vadītāju priekšlaicīga atcelšana no amata pret gribu ir pieļaujama tikai kā galējs līdzeklis smagu pārkāpumu gadījumā. Tiesiskās paļāvības principam neatbilst tādu likumu grozījumu pieņemšana, kas samazina jau esošās vadības pilnvaru termiņu vai paredz jaunas kvalifikācijas prasības, kas tiek attiecinātas uz jau ievēlēties padomes locekļiem,” diskusijas noslēgumā rezumēja E. Danovskis.
1 Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. 2006-05-01 “Par Radio un televīzijas likuma 46. panta sestās, septītās, astotās un devītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 58. un 91. pantam”.
2 Satversmes 100. pants: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
