Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Tieslietu ministrija ir iesniegusi izskatīšanai Ministru kabineta sēdē informatīvo ziņojumu par iespējamu ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera neatbilstību ieņemamajam amatam. Saskaņā ar Prokuratūras likumu ir noteikta kārtība, kādā ģenerālprokuroru var atlaist no amata.
Koalīciju veidojošās partijas tieslietu ministra Jāņa Bordāna sagatavoto ziņojumu par ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera atbilstību amatam pārrunāja arī 20. maija Sadarbības sanāksmē, kurā nolēma pie šī jautājuma atgriezties pēc nedēļas, 27.maijā.
Prokuratūras likuma 38. pants noteic, ka ģenerālprokuroru pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma, kas saskaņots ar Tieslietu padomi, amatā ieceļ Saeima uz pieciem gadiem. Viena un tā pati persona var būt par ģenerālprokuroru ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas.
Latvijas Universitātes docents Jānis Pleps norādīja, ka “ģenerālprokurora atlaišana pirms pilnvaru termiņa notecējuma pēc likuma gara ir nopietns izņēmums. Likumdevējs ir uzskaitījis gan pamatus, kad ir iespējams rosināt ģenerālprokurora atlaišanu, t.i., 41.1 pants, gan paredzējis arī speciālu kvalificētu procedūru, kas nav tikai Saeimas balsojums vai kāda subjekta rosināta atlaišana”.
Prokuratūras likuma 41.1 pants paredz: ģenerālprokuroru var atlaist no amata, ja likumā noteiktajā kārtībā konstatēts, ka viņš neatbilst likumā noteiktajām prasībām (tostarp par nevainojamu reputāciju), ir partijas vai politiskas organizācijas biedrs, nav ievērojis kādu no likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" noteiktajiem ierobežojumiem un aizliegumiem; pildot dienesta pienākumus, pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību, kā rezultātā iestājušās būtiskas kaitīgas sekas; vai arī pieļāvis apkaunojošu rīcību, kas nav savienojama ar viņa amatu.
Saeima ģenerālprokuroru no amata var atlaist, ja Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis, veicot pārbaudi, konstatējis kādu no Prokuratūras likuma 41.1 pantā minētajiem atlaišanas pamatiem un par to atzinumu devis Augstākās tiesas plēnums, - noteic minētā likuma 41.3 pants.
Pārbaudi var ierosināt Augstākās tiesas priekšsēdētājs pēc savas iniciatīvas vai pēc vienas trešdaļas Saeimas deputātu pieprasījuma.
Prokuratūras likums arī paredz: Ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ierosinot pārbaudi, uzskata, ka ģenerālprokurora atrašanās amatā var traucēt jautājuma objektīvu izskatīšanu, viņš atstādina ģenerālprokuroru no amata līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, nosakot, kurš no Ģenerālprokuratūras departamentu virsprokuroriem šajā laikā pildīs ģenerālprokurora pienākumus.
Ja ir konstatēts šā likuma 41.1 pantā paredzētais atlaišanas pamats, Augstākās tiesas priekšsēdētājs pārbaudes materiālus kopā ar savu un Augstākās tiesas Plēnuma atzinumu nosūta izskatīšanai Saeimā.
J. Pleps: “Ģenerālprokurora atlaišanas procedūra ir sarežģīta, kas ir veidota līdzīgi kā citās valstīs zināmā impīčmenta procedūra. Ja Augstākās tiesas tiesnesis nekonstatē šādus pārkāpumus vai Augstākās tiesas plēnuma atzinums ir negatīvs, visdrīzāk, šī procedūra arī apstājas.”
2000. gadā pirms pilnvaru beigām no amata atkāpās ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš. Toreiz Saeimas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Jānis Ādamsons sāka vākt parakstus ģenerālprokurora darbības pārbaudes ierosināšanai. Viņu atbalstīja vairāk nekā 50 deputāti.
Jautāts, vai ģenerālprokurora atlaišanas kārtība ir optimāla, J. Pleps norādīja: “Ja prokuratūra ir neatkarīga tiesu varai piederoša valsts institūcija un Prokuratūras likuma mērķis ir nodrošināt prokuratūras neatkarību savu funkciju izpildē, tad ir jābūt šādām neatkarības garantijām. Un viena no neatkarības garantijām ir sarežģīta ģenerālprokurora atlaišanas procedūra, kas nosacīti ierobežo iespējas nomainīt amatpersonas pirms viņu termiņa beigām.”
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns 17. maija preses konferencē paziņoja, ka Tieslietu ministrija (TM) ģenerālprokurora darbībā ir konstatējusi pazīmes, kas liecina, ka šī augstā amatpersona neatbilst Prokuratūras likumā minētajam amatam izvirzītajai nevainojamas reputācijas prasībai. „Ģenerālprokurors nespēj nodrošināt efektīvu prokuratūras darbu, kvalitatīvu kontroli un uzraudzību pār padoto prokuroru darbu, kā arī nespēj to organizēt un vadīt tā, lai prokuratūra iespējami ātri varētu pārņemt savā darbā starptautiski atzīto labo praksi,” norāda ministrs.
TM iesaka vērtēt, vai Ē. Kalnmeiera līdzšinējā darbība nav sekmējusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku nemainīgumu (augsts risks) daudzu gadu garumā.
TM secinājusi, ka ģenerālprokurora līdzšinējā darbība varētu būt nodarījusi būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm un nav savienojama ar augstajām prasībām ģenerālprokurora amata ieņemšanai. „Līdz ar to nepieciešams steidzams un objektīvs novērtējums ģenerālprokurora atbilstībai ieņemamajam amatam un ir nepieciešams rosināt Prokuratūras likumā paredzēto pārbaudi,” teica J. Bordāns.
Respektējot tiesu varas neatkarību, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš atturas no komentāru sniegšanas par tieslietu ministra paziņojumu attiecībā uz ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, LV portālu informēja Ministru prezidenta preses sekretārs Sandris Sabajevs.
Arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs atturas no komentāriem par tieslietu ministra paziņojuma par ģenerālprokurora atbilstības amatam izvērtēšanu un norāda, ka šobrīd nepastāv neviens no Prokuratūras likuma 41.3 panta otrajā daļā paredzētajiem apstākļiem pārbaudes veikšanai, LV portālam teica Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece.
Savukārt Ēriks Kalnmeiers medijiem izteicies, ka nav pārsteigts par Bordāna lēmumu un cer, ka tieslietu ministrs viņu iepazīstinās ar pamatojumu saviem apgalvojumiem. Ģenerālprokuroram pēc gada beidzas otrais amata pilnvaru termiņš, uz vēl vienu termiņu pretendēt viņš vairs nevar. Ē. Kalnmeiers 2010. gadā tika apstiprināts ģenerālprokurora amatā, bet 2015. gadā Saeima viņu šajā amatā ievēlēja atkārtoti.
