"Šeit mēs vakaros sanākam iedzert un patenkot, sēžam pītos niedru krēslos ap mazu krāsotu galdu un cauri krēslai dzirdam melodijas no kādas aizmirstas fūgas (..). Dīkas sarunas, kas nekur neved, varbūt vienīgi apstiprina laimes izjūtu, tik rāmu kā šis ēnainais dārzs ar ziedu, kafijas un tabakas dūmu spēcīgajām smaržām, sajauktām ar agra rīta saules gaismu."
Šādu visai idillisku ainu grāmatā par dzīvi Vidusjūras salās pagājušā gadsimta vidū uzbur britu rakstnieks Lorenss Darels. Jā, uzbur, jo daudziem no mums tā nav iedomājama kā pašu dzīves realitāte. Galvenais iemesls – mūžīgais laika trūkums, kas laupa iespēju piedzīvot cilvēciskās attiecības, ko savulaik Darela laikabiedrs un spalvasbrālis francūzis Antuāns Sent-Ekziperī raksturojis kā vienīgo patieso greznību pasaulē.
Toreiz un tagad
Nesteidzīgas sarunas draugu lokā un laiks attiecību kopšanai bija sen aizgājušu greznība, dzirdēts ne reizi vien, apspriežot cilvēka dzīves apstākļus Latvijā plēsoniskā kapitālisma apstākļos. Tagad visiem jāstrādā. Bet tiem, kas nestrādā, piemēram, pensionāriem, rocība bieži vien neļauj ne vien fiziski, bet arī garīgi pacelties pāri skarbo izdzīvošanas nosacījumu minimumam. Vai tiešām tā dēvētā cilvēka personīgā laika trūkums ir tik uzskatāms mūsdienu brīvā tirgus pasaules trūkums?
"Laiks ir cilvēku radīts jēdziens, un antropologi jau sen ir pamanījuši, cik atšķirīgi dažādas kultūras veido savu laiktelpu. Tā kalpo par pamatu, modeli, uz kura cilvēki veido savas dzīves," laikmeta paradigmas iespaidu raksturo sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
Mūsdienu laicīgajā rietumu sabiedrībā laiks tiek "ekonomizēts", padarīts par trūkstošu resursu, taču nevarētu teikt, ka laika kopš neatkarības atgūšanas kļuvis mazāk. Tas veido citu struktūru, uzskata A.Putniņa. Kopš Latvijas atgriešanās kapitālisma klēpī brīvais laiks ir kļuvis vairāk komercializēts.
"Laiks ir cilvēku radīts jēdziens, un antropologi jau sen ir pamanījuši, cik atšķirīgi dažādas kultūras veido savu laiktelpu."
"Cilvēki izmanto gatavas laika un telpas organizācijas un mazāk tās veido paši – pastaigas lielveikalā, ēstuvju, izklaides centru apmeklējumi, pat sēdēšana pie televizora tagad aizņem vairāk laika, mūsu ikdienas nianses ilustrē antropoloģe. Padomju gados laiktelpa bijusi atšķirīga – cilvēki, īpaši sievietes, vairāk laika pavadīja, stāvot rindās, publiskās izklaides iespējas bijušas ierobežotas, un tāpēc cilvēki organizējuši tās paši.
Arī padomju laikā cilvēki bija spiesti stāvēt garās rindās pēc ikdienas nepieciešamības precēm un strādāt vairākos darbos, lai ar tām spētu nodrošināt ģimeni, atgādina arī kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere. Tādējādi daudziem cilvēkiem tolaik, tāpat kā tagad, brīvs laiks draugiem un garām sarunām piederēja vien pie jaunības dienu burvības.
Ja mēs paskatītos vēl kādu gadsimtu atpakaļ, tad redzētu, ka prelūdija steigas laikam bija industrializācija un darba un brīva laika kategoriju rašanās, skaidro A.Putniņa. "Es atceros, kā studiju gados intervēju vecmāmiņas māsu, kura nekādi nevarēja saprast un piedzīvot brīvo laiku vai laiku sev. Saimniecībā viss laiks bija vienots - strādājot varēja padziedāt, parunāt, darīt darbu kopā ar citiem. Vecuma nespēja viņai bija biedējoša ar izraušanos no šā ritma."
Jā, pašlaik daudziem cilvēkiem nav laika izmantot Darba likumā paredzēto atvaļinājumu, taču baisāk būtu, ja šī laiktelpa sabruktu – pazustu darbs vai darba spēja, norāda sociālantropoloģe.
Tehnoloģiju paradokss
Telpai un laikam ir visciešākā saikne ar cilvēka esamību, runājot par modernās dzīves formām savā grāmatā "Eirodzīve", raksta filozofe Maija Kūle. Ātrlaika kultūra jeb ātruma kults – tā varētu saukt fenomenu, kas 21.gadsimta cilvēkam nolaupa laiku. Ātrlaika kultūra rada laiktelpu, kas arvien sašaurinās. Cilvēks dzīvo laikā, kam atbilst arvien mazāk garīgās telpas, kurā, kā senāk domāja, mīt dvēsele, uzskata filozofe.
"Apzīmējums "lēns" eirodzīvē ir ieguvis negatīvu pieskaņu – lēns autobuss, lēna domāšana, lēna apģērbšanās utt., bet "ātrs" ir piesavinājies sev pozitīvo veidolu – ātrs vilciens, ātra apkalpošana, ātra diagnoze," skaidro M.Kūle, vienlaikus atgādinot seno latviešu parunu: kur tie ātrie tikuši, kur tie lēnie palikuši...
"Tehnoloģijas ir rīki, kuri paplašina vajadzības. Augu vācēji un lasītāji darbam patērē krietni mazāk laika nekā vidējs eiropietis."
Jo vairāk tehnoloģiju, kas palīdz ietaupīt laiku – datoru, mobilo telefonu –, jo mazāk laika mums ir. Kā izskaidrot šo paradoksu? Pateicoties informācijas tehnoloģijām, mums ir arvien vairāk un vairāk apstrādājamās informācijas, bet laika tam ir arvien mazāk, skaidro norvēģu sociālantropologs, grāmatas "Mirkļa tirānija" autors Tomass Hillans Ēriksens. Rezultātā cilvēks tiek distancēts no iespējas pievērsties pašam sev.
"Tehnoloģijas ir rīki, kuri paplašina vajadzības. Augu vācēji un lasītāji darbam patērē krietni mazāk laika nekā vidējs eiropietis," skandināvu autoru papildina Latvijas kolēģe A.Putniņa, norādot: amerikāņu antropologs Maršals Sālins savulaik secināja, ka rietumnieku problēma nav tik daudz kaut kā trūkums (naudas vai laika), bet gan vēlmju saraksts. Jo vairāk cilvēks koncentrēsies uz savām vēlmēm un tās izkops, jo "aizņemtāks" paliks.
"Modernitāte ir laika tērēšanas kultūra, kas norit zem laika taupīšanas lozunga. Laiku nevar apstādināt. To var tikai labāk vai sliktāk izmantot," atgādina M.Kūle.
Jāspēj izvēlēties prioritātes
Vai laika zudums, pieaugot ātruma kultam un tehnoloģiju lomai cilvēka dzīvē, ir neizbēgams?
Aplūkojot laiktelpu, jāsecina, ka telpa pēdējā gadsimtā ir izpletusies un aktualizējies jautājums par telpas dalījumu, skaidro A.Putniņa. Steigties ikdienā iznāk, ja bērni ir jānogādā vienā pilsētas malā, darbs ir otrā, bet mājas – trešā. "Bērni no mazotnes tiek ielikti šajā laiktelpā, ceļojot uz pulciņiem, skolu, mājām. Ne visi cilvēki tā Latvijā dzīvo - jautājums, kā telpu iekārtojam un laiku plānojam," secina sociālantropoloģe.
Atrast brīžus sev un netraumētām cilvēciskām attiecībām iespējams tikai, fundamentāli mainot dzīvestelpas koordinātas. "Ir piemēri, kur cilvēki arī izraujas no laiktelpas spiediena. Ir pat tādi, kuri apzināti aizbrauc uz laukiem un cenšas veidot citas dzīves koordinātas. Ir cilvēki, kas savas koordinātas noenkuro ne savās vēlmēs, bet Dievā," skaidro A.Putniņa.
Lietas, kuru trūkst, vienmēr būs greznība; ja laiks ir trūkstoša vērtība, ar to, tāpat kā ar naudu, kvantificējot piesātināties nevarēs, un cilvēkam jāspēj izvēlēties prioritātes, pieturoties pie tām, norāda A.Putniņa. Visu laiku pilnībā neviens cilvēkam neesot atņēmis.
Līdzīgu viedokli pauž arī D.Beitnere: Laiku var atrast jebkam, ja cilvēks ir tam motivēts. Otrkārt, novērtējot sava laika vērtību, ir jāspēj pateikt citiem "nē!", jo bieži vien cilvēki, manipulējot viens ar otru un reizēm pat to nemanot, "deleģē" savu problēmu atrisināšanu līdzpilsoņiem. "Varu tikai atgādināt vissvarīgāko atziņu, ko esmu izlobījusi savā dzīvē - laiks ir mūsu vissvarīgākā bagātība. Ja kādam dodam savu laiku, tas nozīmē – lielāko dāvanu. Nav jāatnāk dzimšanas dienā ar dāvanu, ja cilvēks pats atradis laiku vizītei," uzsver kultūrsocioloģe.
"Vidusjūras reģionā attiecībām tiek piešķirta lielāka vērtība un tās netiek skatītas kā laika zaudējums, bet dzīves pamats."
Lai arī Dienvideiropas valstis pašreizējās ES finanšu krīzes apstākļos daudzējādā ziņā netiek uzlūkotas kā labākais dzīvesveida paraugs, Latvijā, ja sūdzamies par laika un attiecību trūkumu, no tām tomēr būtu ko pamācīties.
Vidusjūras kultūras nesteidzīgums atspoguļo attieksmi pret laiku, citu dzīves ritmu, atzīst D.Beitnere. Arī citas vērtības – tā A.Putniņa: "Ne velti reakcija uz ekonomikas krīzi krasi atšķiras. Salīdzinot ar šodienas ziemeļniekiem, Vidusjūras reģionā attiecībām tiek piešķirta lielāka vērtība, un tās netiek skatītas kā laika zaudējums, bet dzīves pamats. Pirms kādiem gadiem Gruzijā es piedzīvoju, kā vietējo telpu strukturē ne pēc ģeogrāfiskas kartes, bet attiecībām un laika - kur un kad katrs ir braucis un kādā nolūkā. Attiecības ir visa pamatā un tiek koptas."
Dzīve steigas varā ir ļoti bīstama, jo tā cilvēku attur no dzīves lēnajās laika struktūrās un pašu no sevis," īsi pēc "Mirkļa tirānijas" iznākšanas latviešu valodā 2005.gadā izdevumam "Kultūras Forums" saka T.H.Ēriksens. Kāda ir izeja?
"Mums būtu vairāk jādomā par kvalitāti, nevis tikai kvantitāti, būtu jārezervē laiks laipnībai citam pret citu un bērnu audzināšanai," uzskata skandināvu autors. Savukārt A.Putniņa, pārfrāzējot visiem zināmu teicienu "Ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu", iesaka: "Steidzamies dzīvot, nevis dzīvojam, lai steigtos."
