Termina „īpašs risks” definīcija ir sniegta Darba aizsardzības likuma 1.panta 19.punktā, kurš nosaka: „Īpašs risks – darba vides risks, kas saistīts ar tādu paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai tādu paaugstinātu risku nodarbinātā drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai līdz pieļaujamam līmenim samazināt ar citiem darba aizsardzības pasākumiem, kā vien saīsinot darba laiku, kurā nodarbinātais pakļauts šim riskam.”

Ja uzņēmumā ir veikts darba vides risku novērtējums un tiek konstatēts, ka atsevišķās darba vietās darbs saistīts ar paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai paaugstinātu risku darbinieka drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar citiem darba aizsardzības pasākumiem, darba devējam ir šādi pienākumi:

• jānosaka piemaksa par darbu, kas saistīts ar īpašu risku (Darba likuma 66.panta pirmā daļa). Konkrētajā gadījumā piemaksas apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr.595 „Noteikumi par zemāko mēnešalgu un speciālo piemaksu ārstniecības personālam”;
• jānosaka normāli saīsinātais darba laiks (Darba likuma 131.panta trešā daļa), proti, ne vairāk kā septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā, ja darbinieks šajā darbā ir nodarbināts ne mazāk kā 50% no normālā dienas vai nedēļas darba laika;
• jāpiešķir apmaksātais papildatvaļinājums ne mazāk kā trīs darba dienas (Darba likuma 151.panta pirmās daļas 2.punkts).

Tātad darba devējam ir  jāveic visi nosauktie pienākumi.

Darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam un kuriem normālais darba laiks ir septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.665 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” 4.punktu minimālā stundas tarifa likme ir 2,477 eiro (pārējiem darbiniekiem šī likme ir 2,166 eiro).

Visas šīs garantijas jāpiemēro vienlaicīgi, ja tiek atzīts, ka darbs ir saistīts ar īpašu risku.