Darba likuma 145.pants paredz  ikvienam darbiniekam pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Šāds pārtraukums piešķirams ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Minimālais pārtraukuma ilgums ir 30 minūtes, taču darba devējs var noteikt arī garāku pārtraukumu. Piemēram, vienu stundu.

Pārtraukuma laiks netiek ieskaitīts darba laikā, līdz ar to darba devējam nav pienākuma šo laiku apmaksāt. Pārtraukumu darbinieks drīkst izmantot pēc saviem ieskatiem, viņam ir tiesības atstāt savu darbavietu.

 Iepazīstoties ar vēstulē aprakstīto pirmo situāciju, secināms, ka darba devējs ir uzlabojis darbinieka stāvokli salīdzinājumā ar normatīvajos aktos paredzēto regulējumu, jo darbiniekam ir tiesības uz 30 minūšu ilgu pārtraukumu, kuru apmaksā darba devējs. 

 Lai izvērtētu jautājumu par Jūsu vīra darba laika apmaksu, nepieciešams noskaidrot nolīgto darba laiku, proti, normālais vai nepilnais darba laiks. Gadījumā ja vīram noteikts normālais darba laiks ar summētā darba laika organizāciju, tādā gadījumā pārskata periodā, t.i., trīs mēnešu periodā, piemēram, no 2015.gada janvāra līdz 2015.gada martam, darbiniekam ir jānostrādā 504 stundas. Ja darbinieks minētajā periodā būs nostrādājis vairāk nekā 504 stundas, tas būs uzskatāms par virsstundu darbu.

Ņemot vērā apstākli, ka darbiniekam noteikts summētais darba laiks, darbs tiek veikts atbilstoši darba grafikam. Līdz ar to darba laiks katru nedēļu var atšķirties.

Darba samaksa par nepilnu darba laiku var tikt veikta gadījumā, ja vīram darba līgumā nolīgts nepilnais darba laiks.