Darba devējs regulāri 2–3 reizes mēnesī uz vienu dienu nosūta mani komandējumos no Rīgas uz Liepāju. Ja braucu ar savu automašīnu, darba devējs sedz tikai degvielu un par darba dienu samaksā tikai par nostrādātajām astoņām stundām darbavietā. Savukārt, ja izmantoju sabiedrisko transportu, tiek atmaksāti tikai biļešu izdevumi, bet arī šajā gadījumā man tiek samaksāts tikai par astoņām nostrādātajām stundām. Vai darba devējam šādā situācijā nav pienākuma samaksāt arī par laiku, kas tiek pavadīts ceļā? Kā tas tiek vērtēts darba tiesību kontekstā, ja man, lai nokļūtu darbavietā, jāiznāk no mājām ļoti agri, jābrauc vairākas stundas un atpakaļ es atgriežos vēlu vakarā? Vai šis laiks arī jāiekļauj darba stundās un atbilstoši jāatlīdzina?
Komandējums pēc būtības ir specifisks darba pienākumu izpildes veids, kas tiek veikts ārpus pastāvīgās darbavietas. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 2. punktu par komandējumu uzskatāms ar institūcijas vadītāja rakstveida rīkojumu apstiprināts darbinieka brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai ārvalstī, lai pildītu darba vai dienesta uzdevumus vai papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju.
Termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras, proti, jēdziens “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, kas savukārt var ietvert kā darba, tā atpūtas laiku. Praksē nav viennozīmīgas atbildes par to, vai darbinieka ceļā uz komandējuma vietu pavadītais laiks ir kvalificējams par darba vai atpūtas laiku, jo katrs konkrētais gadījums, ievērojot faktisko situāciju un ņemot vērā darba un atpūtas laikam noteiktos kritērijus un pazīmes, jāvērtē individuāli. Respektīvi, arī komandējuma laikā jānošķir Darba likumā noteiktās darba un atpūtas laika robežas, kas izriet no attiecīgo jēdzienu definīcijām.
Saskaņā ar Darba likuma 130. panta pirmo daļu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Atbilstoši Darba likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajam atpūtas laiks ir laikposms, kurā darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata.
Valsts darba inspekcijas ieskatā komandējumā laikā ceļā pavadītais laiks būtu uzskatāms par darba laiku, ja šis laiks ceļā pavadīts, pildot darba pienākumus vai darba devēja uzdevumus (piemēram, attālināti jāpiedalās sanāksmē, jāgatavo prezentācija darba vajadzībām, jāveic darbs ar darba devēja informatīvajām sistēmām, jāvada darba devēja automašīna, kurā uz komandējuma vietu tiek nogādāts darbam nepieciešamais aprīkojums, materiāli), vai arī šīs laiks pavadīts, atrodoties darba devēja rīcībā (piemēram, jābūt darba devējam sasniedzamam, jāpilda darba devēja norādes).
Tomēr, kā jau tika uzsvērts, katrs konkrētais gadījums darba devējam jāvērtē individuāli, aptverot visu apstākļu kopumu, lai varētu secināt, vai attiecīgais laikposms komandējuma laikā, t. sk. ceļā pavadītais laiks, atzīstams par darba vai atpūtas laiku (starpkategorijas nav).
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
