Saskaņā ar darba aizsardzības vispārīgajiem principiem darba devējam ir pienākums organizēt darba aizsardzības sistēmu, kurā ietilpst arī darba vides iekšējā uzraudzība, tai skaitā darba vides riska novērtēšana. Darba vides risks jānovērtē darba aizsardzības speciālistam, kompetentam speciālistam vai kompetentai institūcijai.  

Proti, darba devējam, ņemot vērā uzņēmumā nodarbināto skaitu un darbības veidu, jānorīko vai jāpieņem darbā viens vai vairāki darba aizsardzības speciālisti. Tāpat darba devējs darba aizsardzības sistēmas izveidē un uzturēšanā var iesaistīt darba aizsardzības jautājumos kompetentu speciālistu vai kompetentu institūciju, noslēdzot līgumu. Kompetento institūciju un kompetento speciālistu kompetences novērtēšanu reglamentē Ministru kabineta noteikumi Nr. 723 “Noteikumi par prasībām kompetentām institūcijām un kompetentiem speciālistiem darba aizsardzības jautājumos un kompetences novērtēšanas kārtību”. 

Tādējādi, lai arī par nodarbināto drošību un veselību darbā ir atbildīgs darba devējs, tomēr praktiski uzņēmumā ar darba aizsardzību saistītos pasākumus veic darba aizsardzības speciālists vai ārpakalpojuma sniedzēji – kompetentā institūcija vai kompetentais speciālists darba aizsardzības jautājumos. Ar minēto arī vēršam uzmanību, ka Valsts darba inspekcija neveic uzņēmumu darba vides risku novērtēšanu. Valsts darba inspekcija savas kompetences ietvaros var uzraudzīt un kontrolēt darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu. 

Darba aizsardzības likuma izpratnē darba vide ir darba vieta ar tās fizikālajiem, ķīmiskajiem, psiholoģiskajiem, bioloģiskajiem, fizioloģiskajiem un citiem faktoriem, kuriem nodarbinātais pakļauts, veicot savu darbu. To, vai darba vide ir kaitīga, nosaka, novērtējot darba vides risku, proti, novērtēšanā jāpārliecinās, vai kāds riska faktors pārsniedz pieļaujamās normas un var kaitēt nodarbināto drošībai un veselībai. Ja darba vide rada risku nodarbināto drošībai un veselībai, tad nepieciešams veikt atbilstošus darba aizsardzības pasākumus, kuru mērķis ir izveidot drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi, kā arī novērst nelaimes gadījumus darbā un arodslimības. Attiecīgi, ja šādi pasākumi netiek nodrošināti, tad darba vietas faktori var kaitēt nodarbināto drošībai un veselībai. 

Tādējādi paskaidrojams, ka kaitīga darba vide pati par sevi ne vienmēr dod īpašas nodarbināto tiesības. Par nodarbināto tiesībām kaitīgas darba vides kontekstā kopsakarā ar iepriekšminēto jāsaprot, ka darba devējam jānodrošina atbilstoši darba aizsardzības pasākumi, lai darba vidē pastāvošo faktoru ietekme uz nodarbināto veselību tiek novērsta vai samazināta līdz minimumam, kā arī jānodrošina nodarbināto regulāra nosūtīšana uz obligāto veselības pārbaudi. Obligātās veselības pārbaudes mērķis ir nodarbinātā veselības aizsardzība, lai arodslimību ārsts pēc iespējas agrāk atklātu veselības traucējumus, ko rada darba vides ietekme, un varētu laikus uzsākt to ārstēšanu.  

Vienlaikus jāpaskaidro, ka normatīvajā regulējumā tiek lietots termins “darbs, kas saistīts ar īpašu risku”. Darba aizsardzības likuma 1. panta 19. punktā, Darba likuma 66. panta pirmajā daļā ir ietverts minētā termina skaidrojums: tas ir darbs, kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu ir saistīts ar tik lielā mērā paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai risku darbinieka drošībai un veselībai, ka to nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamajam līmenim ar darba aizsardzības pasākumiem.  

Līdz ar to darbs, kas saistīts ar īpašu risku, ir tāds darbs, kurā darbinieks ir pakļauts ļoti augstai fiziskai vai psiholoģiskai slodzei, ko pat pēc visu aizsardzības pasākumu veikšanas nevar samazināt līdz drošam līmenim. Konkrēta normatīvā akta, kur attiecībā uz privātā sektorā nodarbinātajiem būtu uzskaitīti darbi ar īpašu risku, nav, jo risks vērtējams katrā darbavietā individuāli. Tādējādi to, kuri darbinieki konkrētā uzņēmuma darba vidē ir pakļauti īpašam riskam, nosaka darba aizsardzības speciālists (kompetentā institūcija vai kompetentais speciālists), balstoties uz darba vides riska novērtējuma rezultātiem. 

Ja, novērtējot darba vides risku, tiek konstatēts, ka atsevišķās darbavietās darbs ir saistīts ar īpašu risku, tad darba devējam ir vairāki pienākumi, kas pildāmi attiecībā uz darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku. Tā, piemēram, Darba likuma 131. panta trešajā daļā noteikts, ka darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku, normālais darba laiks nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā, ja viņi šajā darbā ir nodarbināti ne mazāk kā 50 procentus no normālā dienas vai nedēļas darba laika. Papildus tam īpašā riska gadījumā darba devējam jānodrošina darbiniekiem šādi pasākumi: jāpiešķir papildu pārtraukums (Darba likuma 145. panta sestā daļa), jāpiešķir papildatvaļinājums (Darba likuma 151. panta pirmās daļas 2. punkts), jānosaka piemaksa par darbu, kas saistīts ar īpašu risku (Darba likuma 66. panta pirmā daļa). Piemaksas apmēru nosaka darba koplīgumā, darba kārtības noteikumos, darba līgumā vai ar darba devēja rīkojumu. 

Darba devējam ir pienākums informēt nodarbinātos par darba vides riskiem, tai skaitā par darba vides īpašo risku, un veicamajiem darba aizsardzības pasākumiem, lai novērstu vai mazinātu attiecīgo risku. 

Tādējādi, ja darba devējs nav informējis jūs par darba vides riska novērtēšanas rezultātiem, tad aicinām vērsties pie darba devēja, iesniedzot Darba likuma 94. pantā noteikto sūdzību. Sūdzībā ietveriet jautājumus, kurus vēlaties atrisināt.  

Tāpat situācijās, kad darba devējs, iespējams, pieļāvis darba tiesiskās attiecības vai darba aizsardzības regulējošo normatīvo aktu pārkāpumus, darbiniekam savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai ir tiesības vērsties Valsts darba inspekcijā ar iesniegumu, lai inspekcija veiktu uzņēmuma pārbaudi.