Saskaņā ar Darba likuma 137. panta pirmo daļu darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku. Darba samaksa, kas ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu, aprēķināma, ņemot vērā faktiski nostrādāto darba laiku (uzskaitītās stundas kopumā, virsstundas, darbu nakts laikā, svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku) un darba līgumā nolīgto darba samaksu.  

Tādējādi darba devējam ir pienākums aprēķināt un samaksāt darba samaksu par visu jūsu faktiski nostrādāto darba laiku. 

Ņemot vērā jūsu minēto par nolīgto darba laiku – piecas dienas nedēļā, astoņas stundas dienā, – ir secināms, ka jums nolīgts normālais darba laiks (Darba likuma 131. panta pirmajā daļā noteikts, ka darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas), tādējādi papildu dienās (vairāk par piecām dienām nedēļā, jūsu minētajā gadījumā – sestdienā, svētdienā) veiktais darbs veido virsstundu darbu. Proti, saskaņā ar Darba likuma 136. panta pirmo daļu virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika. Tādējādi darbiniekam ir aprēķināma gan darba alga, darbiniekam nolīgto stundas algas likmi reizinot ar faktiski nostrādāto stundu skaitu, gan piemaksa par virsstundām jeb tām stundām, kas pārsniedz noteikto normālo darba laiku. Piemaksu par virsstundu darbu aprēķina atbilstoši Darba likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktajam – ne mazāk kā 100 procentu apmērā no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 100 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Piemaksu par virsstundu darbu var aizstāt ar apmaksātu atpūtu citā laikā atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam, bet tas pieļaujams vien tad, ja darbinieks un darba devējs par to vienojas, ievērojot Darba likuma 136. panta devītajā, desmitajā un vienpadsmitajā daļā noteiktos šāda apmaksāta atpūtas laika piešķiršanas noteikumus. 

Par virsstundu darbu ņemams vērā, ka tas ir pieļaujams, ja darbinieks un darba devējs par to vienojušies rakstveidā (Darba likuma 136. panta otrā daļa). Tādējādi darba devējs nav tiesīgs vienpersoniski noteikt virsstundu darbu. Tāpat ņemams vērā, ka ikvienam darbiniekam ir nodrošināms nedēļas atpūtas laiks. Saskaņā ar Darba likuma 143. panta normām nedēļas atpūtas ilgums septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc kārtas. Ja noteikta piecu dienu darba nedēļa, tad darbiniekam piešķir divas nedēļas atpūtas dienas. Abas nedēļas atpūtas dienas parasti piešķir pēc kārtas. Vispārējā nedēļas atpūtas diena ir svētdiena. Ja nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, tad atļauts nodarbināt darbinieku svētdienā, piešķirot viņam atpūtu citā nedēļas dienā. 

Darba likumā noteikti izņēmuma gadījumi, kad darba devējam ir tiesības nodarbināt darbinieku virsstundu darbā vai iesaistīt darbā nedēļas atpūtas laikā bez viņa rakstveida piekrišanas. Saskaņā ar Darba likuma 136. panta trešo daļu un 143. panta ceturto daļu šādi izņēmuma gadījumi ir: 

1) ja to prasa sabiedrības visneatliekamākās vajadzības; 

2) lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā; 

3) steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanai noteiktā laikā. 

Ja darbinieku ar darba devēja rakstveida rīkojumu iesaista darbā nedēļas atpūtas laikā, tad darbiniekam piešķirama līdzvērtīga kompensējoša atpūta un jānodrošina ne mazāk kā divi Darba likuma 143. panta pirmajā daļā minētie nedēļas atpūtas periodi jebkurā 14 dienu laikā, proti, jānodrošina, lai jebkurās divās nedēļās jeb 14 dienu laikā darbiniekam ir ne mazāk kā divi 42 stundu nedēļas atpūtas periodi. 

Ņemot vērā minēto, ja darbinieka norīkošana virsstundu darbā vai darbā nedēļas atpūtas laikā nav saistīta ar kādu no Darba likuma 136. panta trešajā daļā un 143. panta ceturtajā daļā minēto izņēmuma gadījumu, tad darbiniekam ir tiesības atteikties veikt virsstundu darbu un darbu nedēļas atpūtas laikā. Jebkurā gadījumā darba devējam ir pienākums aprēķināt un izmaksāt darbiniekam pienākošos darba samaksu atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam un darba līgumā nolīgtajai darba samaksai. 

Ja darba devējs pieļāvis darbinieka tiesību aizskārumu, tad to aizsardzības nolūkā atbilstoši Darba likuma 94. panta pirmajai daļai darbiniekam ir tiesības ar sūdzību vērsties pie darba devēja. Sūdzību izskata un atbildi par pieņemto lēmumu darba devējam jāsniedz nekavējoties, bet ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas.  

Tāpat darbiniekam savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai ir tiesības vērsties Valsts darba inspekcijā ar iesniegumu par iespējamiem darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, lai Valsts darba inspekcija veiktu uzņēmuma pārbaudi.  

Darba likuma 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, kā arī tad, ja viņš informē kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darbavietā. Jēdziens “nelabvēlīgās sekas” aptver darbinieka tiesiskā vai faktiskā stāvokļa jebkāda veida pasliktināšanu, kuru radījis darba devējs, tostarp arī darbinieka atlaišanu, jo tiek būtiski izmainīts darbinieka tiesiskais stāvoklis.