Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 15. panta otro daļu Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) triju darbdienu laikā no dienas, kad saņemta tiesas informācija par sprieduma izpildes uzsākšanu un sprieduma kopija, nosūta ierakstītu vēstuli personai, kas notiesāta ar īslaicīgu brīvības atņemšanu un kas brīdī, kad spriedums stājies spēkā vai nodots izpildīšanai, neatrodas apcietinājumā, vēstulē norādot brīvības atņemšanas iestādi un laiku, kad personai jāierodas īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanai, kā arī informējot personu par Krimināllikumā noteikto atbildību par izvairīšanos no soda izciešanas. Laikposms starp vēstules nosūtīšanas dienu un soda izciešanas uzsākšanas dienu nedrīkst būt mazāks par desmit darba dienām. Ja personai ir aktivizēts oficiālās elektroniskās adreses konts, tad IeVP šajā daļā minēto aicinājumu ierasties īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanai personai var nosūtīt arī uz oficiālo elektronisko adresi. 

Savukārt atbilstoši minētā panta trešajai daļai, ja ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātais noteiktajā laikā neierodas brīvības atņemšanas iestādē īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanai, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks nosūta Valsts policijai iesniegumu, lai tiktu izlemts jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, kā arī nosūta iesniegumu tiesai, kura notiesāja personu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, ar lūgumu izsludināt notiesātā meklēšanu. 

Krimināllikuma 312. pantā noteikts: 

“(1) Par izvairīšanos no tāda tiesas nolēmuma, ar kuru uzlikts pienākums izpildīt noteiktas darbības, izņemot nolēmumu par naudas piedziņu vai mantas atdošanu, pildīšanas pēc procesuālas sankcijas vai soda piemērošanas par nolēmuma nepildīšanu – 

soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. 

(2) Par izvairīšanos no brīvības atņemšanas vai tiesību ierobežošanas soda izciešanas – 

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.” 

Saskaņā ar Krimināllikuma 62. pantu notiesājošs spriedums un prokurora priekšraksts par sodu nav izpildāms, ja no dienas, kad tas stājies likumīgā spēkā, tā izpilde nav uzsākta šādos termiņos: 

• divos gados –, ja piespriesta īslaicīga brīvības atņemšana, sabiedriskais darbs vai naudas sods; 

• divos gados pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas –, ja sods (sabiedriskais darbs) izpildāms patstāvīgi šā likuma 52. panta 2.1 daļā paredzētajos gadījumos; 

• trijos gados –, ja piespriesta probācijas uzraudzība; 

• piecos gados –, ja piespriesta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par pieciem gadiem; 

• desmit gados –, ja piespriesta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par desmit gadiem; 

• piecpadsmit gados –, ja piespriests smagāks sods nekā brīvības atņemšana uz desmit gadiem. 

Vienlaikus minētā panta otrā daļa noteic, ka noilgums tiek pārtraukts, ja notiesātais izvairās no soda izciešanas vai līdz noilguma termiņa izbeigšanās brīdim izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu, par kuru tiesa piespriedusi brīvības atņemšanu uz laiku, ne mazāku par vienu gadu. 

Ja izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums, noilgumu sāk skaitīt no tā izdarīšanas brīža, bet, ja notiesātais izvairījies no soda izciešanas, – no tā brīža, kad viņš ierodas izciest sodu, vai no tā brīža, kad notiesātais, kas ir slēpies, tiek aizturēts. Tomēr notiesājošais spriedums nav izpildāms, ja no tā spēkā stāšanās laika pagājuši piecpadsmit gadi un noilgumu nav pārtraucis jauns noziedzīgs nodarījums. Jautājumu par to, vai notiesātais ir izvairījies no soda izciešanas, izlemj tiesa. 

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 634.2 pantu, ja notiesātais slēpjas un nav zināma viņa atrašanās vieta vai notiesātais neierodas īslaicīgās brīvības atņemšanas soda izciešanai, tās tiesas tiesnesis, kura kontrolē sprieduma vai lēmuma pilnīgu izpildi, vai tiesa, kas lemj par soda aizstāšanu ar brīvības atņemšanu, pieņem lēmumu par notiesātā meklēšanu. Lēmumu par notiesātā meklēšanu pieņem rakstveida procesā. Šis lēmums nav pārsūdzams. 

Lēmumu par notiesātā meklēšanu nodod izpildei operatīvās darbības subjektam atbilstoši tā kompetencei. 

Latvijas Republikas prokuratūra atbilstoši savai kompetencei informē: 

“Prokuratūras ieskatā noilgums var iestāties, ja, piemēram, prokurors sastāda priekšrakstu par sodu un nenosūta to izpildei Valsts probācijas dienestam, bet kļūdu konstatē tikai pēc diviem gadiem. 

Tādā gadījumā personai nekonstatēs nolūku ļaunprātīgi/apzināti izvairīties no soda izciešanas. Tātad gadījumos, kad tiesa vai prokurors, proti, amatpersona, pati pieļauj kļūdu, var iestāties noilgums. 

Ja personai noteikta īslaicīga brīvības atņemšana un tā noteiktajā laikā nav ieradusies brīvības atņemšanas iestādē īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanai, tiesa veiks nepieciešamās darbības un izsludinās personu meklēšanā. 

Ja tiesa ir pieņēmusi lēmumu par notiesātā izsludināšanu meklēšanā, viņu var aizturēt tur, kur robežas šķērsotāji tiek pārbaudīti, piemēram, lidostā. 

Vienlaikus var būt situācija, ka attiecīgo sodu neizpilda divu gadu termiņā. Piemēram, ar tiesas spriedumu persona uzzina savu sodu, parakstās par sprieduma saņemšanu, bet, ja personai nav piemērots drošības līdzeklis – aizliegums izbraukt no valsts – vai ja spriedumā nav noteikts apcietināt personu tiesas sēžu zālē, persona var pamest valsti, pirms spriedums ir stājies spēkā. Personai atrodoties ārzemēs, spriedumu nevar izpildīt, jo persona pēc sprieduma stāšanās spēkā labprātīgi nav ieradusies ieslodzījuma vietā. 

Tādējādi arī amatpersonām jāvērtē visi fakti, tostarp potenciālā izvairīšanās no soda, lai neiestājas noilgums soda izpildei. 

Tiesā krimināllietas apsūdzētā prombūtnē izskata ļoti reti. Arī aizmuguriski sodus personai nosaka retos gadījumos. 

Vienlaikus, ja persona pirmstiesas kriminālprocesā ir saņēmusi lēmumu par atzīšanu par aizdomās turēto, lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības, tātad ir norādījusi saziņas adresi, uz kuru policija/prokuratūra/tiesa sūta paziņojumus vai lēmumus, kā arī persona zina, kāds sods tai ir piemērots, – vai tiešām persona nesaņēma pēdējo vēstuli, kurā norādīta brīvības atņemšanas iestāde un laiks, kad tai jāierodas īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanai? 

Tā drīzāk ir apzināta izvēle “neredzēt/nesaņemt” personai adresētos paziņojumus, un to varētu vērtēt kā subjektīvu attieksmi nepildīt/izvairīties no sprieduma. 

Pārcelšanās dzīvot uz ārzemēm nav liegta, bet personai jebkurā gadījumā jābūt sasniedzamai, proti, jāaktualizē dati par deklarēto dzīvesvietu, uz kuru varētu sūtīt paziņojumus, un tādējādi persona būtu informēta par lēmumiem saistībā ar viņu.” 

Papildus LV portāls norāda: 

Dzīvesvietas deklarēšanas likums noteic, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. 

Ja personas dzīvesvieta ir ārvalstī, dzīvesvietas deklarēšanas pienākums ir izpildīts, ja dzīvesvietas deklarētājs sniedzis ziņas par dzīvesvietu Fizisko personu reģistra likumā noteiktajā kārtībā. 

Norādot uzturēšanās adresi ārvalstī, personai ir tiesības minēt arī vienu papildu adresi Latvijā vai ārvalstīs, kurā tā ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. 

Ziņas par personas dzīvesvietas adresi ārvalstī un papildu adresi persona Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) iesniedz: 

• elektroniski, izmantojot portālā Latvija.gov.lv pieejamo e-pakalpojumu “Dzīvesvietas deklarēšana vai norādīšana”; 

• ar drošu elektronisko parakstu parakstītu iesniegumu, iesniedzot PMLP oficiālajā elektroniskajā adresē (e-adresē) vai nosūtot uz e-pasta adresi: pasts@pmlp.gov.lv; 

• pa pastu, nosūtot parakstītu iesniegumu, tam pievienojot personu apliecinoša dokumenta apliecinātu kopiju; 

• klātienē Latvijas pārstāvniecībā vai PMLP, uzrādot personu apliecinošu dokumentu. 

Personai jāņem vērā, ka, norādot uzturēšanās adresi ārvalstī, deklarētā dzīvesvietas adrese Latvijā kļūst par vēsturiskajām ziņām, – tā nav spēkā esoša. 

Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4. pantu dzīvesvietas maiņas gadījumā attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā dzīvesvietā, deklarēt to dzīvesvietas deklarēšanas iestādē. 

Papildu informācija pieejama PMLP mājaslapā.