Darba tiesiskajās attiecībās darbs var būt veikts dažādās formās un veidos, piemēram, darbu var veikt attālināti, tai skaitā ārvalstīs, darbinieku var nosūtīt darba veikšanai uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti vai Eiropas Ekonomikas zonas valsti, tāpat darbu iespējams veikt darba braucienā vai komandējumā, tostarp uz ārvalstīm. Līdz ar to fakts, ka Latvijā reģistrētam darba devējam (juridiskajai personai) nav reģistrēta pārstāvniecība ārvalstī, kurā darbinieks atbilstoši darba tiesiskajām attiecībām veiks darba līgumā nolīgto darbu, nav ierobežojums darba tiesisko attiecību dibināšanai. 

Tas, vai puses par darba veikšanu slēdz darba vai uzņēmuma līgumu, atkarīgs no līgumisko attiecību pazīmēm. Proti, tā kā par darba veikšanu Civillikums atzīst vairākus līgumisko attiecību veidus, pusēm, izvērtējot visus faktiskos nodarbināšanas apstākļus, noteikumus un tiesiskajā regulējumā paredzētās līgumisko attiecību pazīmes, jāizvēlas, ar kuru no līgumisko attiecību veidiem konkrētās tiesiskās attiecības ir saistāmas. Līgumu, piemēram, darba vai uzņēmuma līgumu, puses slēdz pēc brīvas gribas. Tomēr pirms līguma slēgšanas, izvērtējot līgumisko attiecību pazīmes, pusēm jāpārliecinās, vai veids, kādā paredzēts izpildīt saistības, neuzliek pienākumu noslēgt cita veida līgumu. 

Darba likuma 28. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības dibina ar darba līgumu. Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļauties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un nekaitīgus darba apstākļus. Par darbinieku Darba likuma izpratnē uzskatāma fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu darba devēja vadībā veic noteiktu darbu.  

Savukārt atbilstoši Civillikuma 2212. pantam ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Kā noteikts Civillikuma 2179. pantā, ja saistības mērķis ir nevis darbs vispār, bet kāds noteikts darba rezultāts, tad līgums par to nav uzskatāms par darba, bet uzņēmuma līgumu.