Saskaņā ar Darba likuma 130. panta pirmo daļu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Savukārt saskaņā ar Darba likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. Darba likumā darba laika regulējums iestrādāts, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – direktīva). Arī direktīvas 2. pantā ir definēts darba un atpūtas laiks, un Eiropas Komisijas skaidrojošajā paziņojumā par direktīvu ir teikts, ka saskaņā ar direktīvas formulējumu Eiropas Savienības Tiesa ir lēmusi, ka direktīvā darba laika jēdziens ir “pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši”,  un ka direktīvā “nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laiku”. 

Papildus vēršama uzmanība, ka termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras – termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, kas savukārt var ietvert kā darba laiku, tā atpūtas laiku. Tādējādi atbilstoši faktiskajiem apstākļiem un darba un atpūtas laikam noteiktajām pazīmēm un kritērijiem vērtējams, vai, piemēram, ceļā pavadītais laiks vai cits laiks komandējumā atzīstams par darba laiku vai par atpūtas laiku (starpkategorijas nav). 

Par komandējuma laikā ceļā pavadīto laiku norādāms, ka Valsts darba inspekcijas ieskatā tas būtu uzskatāms par darba laiku, ja šis laiks ceļā (no dzīvesvietas vai darbavietas līdz komandējuma vietai un pretēji) pavadīts darba devēja labā, tajā skaitā pildot darba pienākumus vai atrodoties darba devēja rīcībā, un darbinieks nevar šo laika periodu pilnvērtīgi izlietot pēc saviem ieskatiem (kas nozīmē, ka darbinieks ievēro darba devēja norādes, atrodas darba devēja norādītajā laikā un vietā, nevar brīvi rīkoties ar savu laiku, lai nodotos savām interesēm). Tomēr katrs konkrētais gadījums ir jāvērtē individuāli, lai varētu secināt, vai attiecīgais laika posms atzīstams par darba vai atpūtas laiku. Ja starp pusēm rodas strīds par to, vai konkrētais laiks ir uzskatāms par darba laiku vai atpūtas laiku, un tas netiek izšķirts pārrunās starp darbinieku un darba devēju, tad strīds izšķirams tiesā.  

Komandējuma laikam nav noteikts atšķirīgs darba laika uzskaites regulējums. Tādējādi arī komandējuma laiku, kas atbilstoši kritērijiem un pazīmēm atzīstams par darba laiku, darba devējam ir pienākums uzskaitīt (Darba likuma 137. pants) un par to izmaksāt atbilstošu darba samaksu. Tāpat, neskatoties uz apstākļiem par komandējuma laiku, darbiniekam ir nodrošināms diennakts atpūtas laiks un nedēļas atpūtas laiks (Darba likuma 142, 143. pants, 140. panta sestā daļa). Ja darbinieks komandējuma laikā, tai skaitā atrodoties ceļā uz komandējuma vietu vai no tās, nevar izmantot likumā noteikto atpūtas laiku, tad viņam būtu piešķirama līdzvērtīga kompensējoša atpūta.