No Darba likuma 150.panta pirmās daļas izriet, ka atvaļinājums un tā piešķiršana ir darbinieka un darba devēja savstarpējās vienošanās rezultāts. No tā izriet, ka savstarpējās vienošanās rezultātā piešķirto atvaļinājumu darba devējs (tāpat kā darbinieks) nevar atsaukt vai pārtraukt vienpusēji. Ja darba devējs vēlas darbinieku atsaukt no atvaļinājuma, tad to var darīt tikai un vienīgi ar darbinieka piekrišanu. Šādai piekrišanai gan likumā nav noteikta konkrēta forma, līdz ar to piekrišanu var dot mutvārdos, rakstveidā. Jāņem vērā, ka, ja piekrišana nav noformēta rakstveidā, tad strīda gadījumā būs grūtāk to pierādīt.

No minētā izriet, ka pat gadījumā, ja darba devējs jau ir izdevis rīkojumu par darbinieka atsaukšanu, darbiniekam nav pienākums to izpildīt, ja viņš tam nepiekrīt (līdz ar to darbiniekam nekādi zaudējumi nevar rasties). Savukārt, ja darbinieks šādā gadījumā ierodas darbā un atsāk veikt darbu, tad uzskatāms, ka darbinieks ar konkludentām darībām (šajā gadījumā klusējot) ir piekritis atvaļinājuma atsaukšanai, kā rezultātā pretendēt uz zaudējumu atlīdzināšanu nevar.

Gadījumā ja darbinieks atrodas atvaļinājumā un ir iegādājies biļeti ceļojumam, bet saņem darba devēja piedāvājumu atsaukt atvaļinājumu, tad darbinieks var izvirzīt nosacījumu, ka piekritīs atvaļinājuma atsaukumam tikai tad, ja darba devējs kompensēs visus radušos zaudējumus.

Diemžēl praksē ļoti bieži ir redzams, ka darbinieki nepārzina savas darba tiesības un maldīgi uzskata, ka viņiem ir obligāti jāpakļaujas darba devēja izteiktajam atvaļinājuma atsaukumam.