Kā secināms no jautājuma, attiecīgā nekustamā lieta nav ierakstīta zemesgrāmatā. Saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemes grāmatās.

Līdz ierakstīšanai zemes grāmatās nekustamā īpašuma ieguvējam pret trešajām personām nav nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz šo nekustamo īpašumu attiecināmā tās personas darbība, kura pēc zemes grāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku.

Turklāt arī Zemesgrāmatu likuma 1. pants noteic, ka nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta. Līdz ar to šajā gadījumā būtu vispirms jāieraksta attiecīgais nekustamais īpašums zemesgrāmatā.

Vienlaikus Civillikuma 1071. pants noteic, ka uz kopējo lietu gulošās nastas, apgrūtinājumi un lietas uzturēšanai vajadzīgie izdevumi jānes kopīpašniekiem samērīgi ar viņu daļām. Kā atzīts Augstākās tiesas 2011. gada tiesu prakses kopīpašuma jautājumu apkopojumā, izdevumi Civillikuma 1071. panta izpratnē saprotami plašākā nozīmē, jo ietver ne tikai kopējas lietas saglabāšanas un uzturēšanas izdevumus, bet arī nepieciešamos apsaimniekošanas, pārvaldīšanas, remonta un citus izdevumus.

Tāpēc, ja viens kopīpašnieks ir sedzis izdevumus tādā apmērā, kas pārsniedz viņa domājamās daļas lielumam atbilstošo summu, viņam ir tiesības prasīt no pārējiem samērīgu atlīdzību, atbilstošu katra kopīpašnieka domājamai daļai. Tomēr vienlaikus, pirms prasīt attiecīgo izdevumu atlīdzināšanu no līdzīpašnieka, būtu jāizvērtē, vai šie izdevumi ir nepieciešami, derīgi vai greznumam.

Saskaņā ar Civillikuma 865. pantu kādai lietai taisītie izdevumi ir vai nu nepieciešami, ar kuriem pašu tās būtību uztur vai aizsargā no pilnīgas bojā ejas, sabrukuma vai izpostījuma, vai derīgi, kas uzlabo lietu un, proti, pavairo ienākumu no tās, vai, beidzot, greznuma izdevumi, kas padara to tikai ērtāku, patīkamāku vai daiļāku.

Savukārt Civillikuma 866. pants noteic, ka vienīgi nepieciešamie izdevumi atlīdzināmi katram, kas tos taisījis, izņemot personu, kas lietu dabūjusi noziedzīgā ceļā.

Kā norādīts tiesību doktrīnā (skat., piemēram, Andris Grūtups, Erlens Kalniņš, Civillikuma komentāri, Trešā daļa, Lietu tiesības, Īpašums, Otrais papildinātais izdevums, Rīga, TNA, 2002, 258. lpp.), kopīpašnieks ir tiesīgs taisīt šādus izdevumus ne tikai tad, ja atbilstoši apstākļiem nepieciešama tūlītēja (neatliekama) rīcība nolūkā novērst draudošus zaudējumus vai nepieļaut vēl lielākus zaudējumus un viņam nav iespējams iepriekš sazināties ar pārējiem kopīpašniekiem, lai saskaņotu šo rīcību (piem., ūdensvada caurules plīsuma gadījumā).

Tāpat viņš ir tiesīgs taisīt šādus izdevumus arī tad, ja pārējie kopīpašnieki nepiekrīt nepieciešamu pārgrozījumu izdarīšanai, kaut gan viņiem, ņemot vērā kopējās lietas raksturu un stāvokli, ir pienākums to veikt (piem., gadījumā, ja no nama fasādes drūp apmetums, apdraudot garāmgājēju veselību un dzīvību).

Kopīpašniekam, kurš taisījis kopējai lietai nepieciešamus izdevumus, ir tiesība prasīt no pārējiem kopīpašniekiem atlīdzību par šiem izdevumiem līdz ar likumiskajiem procentiem (skat. Civillikuma 1759. panta l. punktu, 1765. рantu). No katra kopīpašnieka prasāmās atlīdzības apmērs nosakāms atbilstoši viņam piederošās domājamās daļas lielumam.

Turpretī, ja kopīpašnieks bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas taisījis kopējai lietai derīgos vai greznuma izdevumus, viņš pielīdzināms lietas ļaunticīgam valdītājam. Šajā gadījumā kopīpašnieks nevar prasīt no pārējiem kopīpašniekiem minēto izdevumu atlīdzību, bet viņš ir tiesīgs atdalīt no kopējās lietas šo izdevumu rezultātā radītos uzlabojumus (izdaiļojumus), ja vien tas viņam ir izdevīgi un ja to var izdarīt, nekaitējot galvenajai lietai (skat. Civillikuma 867. panta trešo daļu, 868. pantu).