Darba likums nosaka, ka ikgadējais apmaksātais atvaļinājums darbiniekam pienākas katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājuma grafiku.

Saskaņā ar Darba likuma 149.panta piekto daļu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Tādējādi uzņēmumam nav tiesiska pamata izmaksāt darbiniekam kompensāciju naudas izteiksmē par nepiešķirto atvaļinājumu. Vēršam uzmanību, ka uzņēmuma īpašnieka maiņa nav pamats ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma nepiešķiršanai.

No otras puses, izvērtējot jautājumā ietverto informāciju, secināms, ka nepiešķirtā atvaļinājuma ilgums ir sešas  nedēļas, kas nozīmē, ka šajā periodā ietilpst viens ikgadējais atvaļinājums, kā arī daļa no iepriekšējā gadā nepiešķirtā ikgadējā atvaļinājuma, proti, divas kalendāra nedēļas.

Konkrētajā situācijā darbiniekam jāraksta iesniegums par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu. Ja darba devējs atvaļinājumu nepiešķir, darbiniekam jāvēršas vai nu Valsts darba inspekcijā, vai tiesā.

Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar judikatūrā izteiktajām atziņām (skat. Senāta tiesu prakses apkopojums lietās par individuālajiem darba strīdiem) tiesība par atvaļinājuma reālu izmantošanu ir pakļauta noilgumam, ja darbinieks nav vērsies tiesā vai Valsts darba inspekcijā. Kā ir norādījis Senāts, darbiniekam atbilstoši Darba likuma 149.panta trešajai daļai būtu tiesības saņemt neizmantoto atvaļinājumu par laika posmu, kas nav ilgāks par pusotru gadu, proti, kārtējā atvaļinājuma četras nedēļas plus iepriekšējā perioda divas nedēļas, līdz ar to darba attiecību izbeigšanas gadījumā tiesības uz kompensāciju rodas tikai par sešām nedēļām.