Minimālās algas nodrošināšana nav saistīta ar darbinieka darba stāžu.

Darba likuma 61. panta pirmajā daļā noteikts, ka minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Šī panta otrajā daļā noteikts, ka minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu nosaka Ministru kabinets. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 656 “Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 656) 2. punktam no 01.01.2023. minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 620 eiro. Minimālā stundas tarifa likme aprēķināma, ievērojot MK noteikumu Nr. 656 3. punktā ietverto formulu. Tāpat aprēķinātā minimālā stundas tarifa likme 2023. gada mēnešiem pieejama Labklājības ministrijas tīmekļvietnē.  

Ja darbiniekam nolīgts normālais darba laiks (8 stundas dienā vai 40 stundas nedēļā), darbinieka minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valstī noteikto minimālo algu – 620 eiro.

Darbiniekiem, kuriem noteikts nepilns darba laiks, minimālo mēneša darba algu aprēķina proporcionāli noteiktajam un faktiski nostrādātajam darba laikam.

Darba devējam jānodrošina darbinieks ar darba veikšanai nepieciešamo darba aprīkojumu, kā arī atbilstoši darba vides iekšējās uzraudzības izvērtējumam jānodrošina ar darba veikšanai nepieciešamajiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, piemēram, darba apģērbu u. tml.

Saskaņā ar Darba likuma 76. pantu darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, īpaši izdevumus, kas darbiniekam radušies saistībā ar viņam piederoša darba aprīkojuma (kas atbilstoši darba līgumam tiek izmantots darba vajadzībām) nolietošanos (amortizāciju).

Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, savukārt darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Darbiniekam ir pienākums veikt tos darbus, kuri nepieciešami viņa saistības pienācīgam izpildījumam, turklāt darbiniekam ir pienākums veikt darbu noteiktā darba laika ietvaros. Līdz ar to darbiniekam ir jāpakļaujas darba devēja noteiktajai kārtībai, tai skaitā noteiktajam darba laikam.

Darbiniekiem var būt nolīgts ne tikai normālais darba laiks (Darba likuma 131. pants) ar piecu vai sešu dienu darba nedēļu, bet tas var tikt organizēts arī maiņās, nosakot maiņu darbu (saskaņā ar Darba likuma 139. pantu) vai summētā darba laika organizāciju (saskaņā ar Darba likuma 140. pantu).

Summētā darba laika organizāciju var noteikt, ja darba rakstura dēļ ir nepieciešams pārsniegt Darba likuma 131. panta pirmajā daļā noteikto normālo dienas darba laiku astoņas stundas vai nedēļas darba laiku 40 stundas, vienlaikus darba devējam ievērojot, ka darbinieka darba laiks pārskata periodā nedrīkst pārsniegt attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku.

Summētais darba laiks pēc būtības nozīmē, ka darba devējs var darbinieku nodarbināt dažādās dienās (gan darba dienās, gan brīvdienās, gan svētku dienās) ar atšķirīgu dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, ne ilgāk par 24 stundām pēc kārtas un nepārsniedzot 56 stundas nedēļā. Atpūtas laiku darbiniekam piešķir nekavējoties pēc darba veikšanas. Turklāt saskaņā ar Darba likuma 140. panta sesto daļu, ja ir noteikts summētais darba laiks, darba devējs nodrošina, ka pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku.

To, kāds darba laiks (normālais, nepilnais, maiņu  vai summētais) jums ir nolīgts, ir jāmeklē darba līgumā. Primāri visi ar nodarbinātību saistītie neskaidrie jautājumi, tostarp par darba samaksu, darba aprīkojuma nodrošināšanu, ir jārisina ar iestādes vadību. Lai pārliecinātos, vai jūsu tiesības nav pārkāptas, ieteicams ar darba līgumu u. c. uz darba attiecībām attiecināmajiem dokumentiem vērsties pie jurista.