Saskaņā ar Darba likuma 141. pantu atpūtas laiks šā likuma izpratnē ir laikposms, kurā darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. Vienlaikus no Darba likuma 150.panta pirmās daļas izriet, ka atvaļinājums un tā piešķiršana ir darbinieka un darba devēja savstarpējās vienošanās rezultāts. Tādējādi  savstarpējās vienošanās rezultātā piešķirto atvaļinājumu darba devējs (tāpat kā darbinieks) nevar atsaukt vai pārtraukt vienpusēji.

Ja to paredz uzņēmuma normālas darba gaitas nodrošināšana, piemēram, steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanai noteiktā laikā, ko var paveikt tikai konkrēts darbinieks, kurš tobrīd izmanto ikgadējo atvaļinājumu, darba devējs ar paša darbinieka piekrišanu var ar rīkojumu šo darbinieku no atvaļinājuma atsaukt.

Šādā situācijā, aprēķinot darba samaksu par laiku, kad darbinieks no atvaļinājuma būs atgriezies darbā un pildīs darba pienākumus, ņems vērā izmaksāto atvaļinājuma naudu un veiks pārrēķinu, jo atvaļinājuma naudas aprēķināšanai tiek piemērots vidējās izpeļņas aprēķins, savukārt darba samaksai – nolīgtā darba alga.

Par konkrēto laiku saņemt dubultu atlīdzību (atvaļinājuma naudu un darba samaksu) Darba likums neparedz. Puses var vienoties par papildu kompensējošu atpūtas dienu piešķiršanu.