Kolektīvā atlaišana ir tāda darbinieku skaita samazināšana, ja atlaižamo darbinieku skaits 30 dienu laikā atbilst Darba likuma 105. panta pirmajā daļā noteiktajam. Savukārt, kā noteikts Darba likuma 104. panta pirmajā daļā, darbinieku skaita samazināšana ir darba līguma uzteikums tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar darbinieka uzvedību vai viņa spējām, bet ir pietiekami pamatots ar neatliekamu saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā. Šādā gadījumā darba devējam ir tiesības uzteikt darbiniekam darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punktu – darbinieku skaita samazināšana.

Ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts lielāks atlaišanas pabalsts, uzsakot darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punktu, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu Darba likuma 112. pantā noteiktajā apmērā. Ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts mazāk nekā piecus gadus, atlaišanas pabalsts izmaksājams viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā. Vidējās izpeļņas aprēķināšanas kārtība noteikta Darba likuma 75. pantā.

Atbilstoši Darba aizsardzības likuma 27. panta pirmajai daļai darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darbā. Vēršama uzmanība, ka Darba aizsardzības likuma 19. pantā paredzētas nodarbinātā tiesības uz atlīdzību, vienpusēji izbeidzot darba attiecības sakarā ar būtisku drošības un veselības apdraudējumu, ja to apliecina Valsts darba inspekcija. Proti, saskaņā ar minēto normu, ja nodarbinātais ir ziņojis darba devējam par darba vides faktoriem, kuri rada vai var radīt risku personu drošībai un veselībai, bet darba devējs neveic Valsts darba inspekcijas norādītos darba aizsardzības pasākumus tiešu draudu novēršanai, tādējādi apdraudot nodarbinātā drošību un veselību darbā, un nodarbinātais minētā iemesla dēļ vienpusēji izbeidz darba tiesiskās attiecības, darba devējam ir pienākums izmaksāt nodarbinātajam atlīdzību, kas nav mazāka par sešu mēnešu vidējo izpeļņu.

Minētā norma vērsta uz to, lai tiesības vienpusēji izbeigt darba tiesiskās attiecības un saņemt atlīdzību nodarbinātais varētu izmantot tikai ārkārtējās situācijās, kad tiek nopietni apdraudēta viņa drošība un veselība un kad tam ir pietiekami objektīvs pamatojums. Šādas tiesības ir paredzētas tad, ja nodarbinātais iepriekš ir ziņojis darba devējam par risku nodarbinātā drošībai vai veselībai un ja darba devējs neveic Valsts darba inspekcijas norādītos darba aizsardzības pasākumus tiešu draudu novēršanai.  Valsts darba inspekcija var apmeklēt uzņēmumu gan pēc nodarbinātā iesnieguma, gan, pamatojoties uz jebkuru citu iemeslu, kas Valsts darba inspekcijai dod tiesības apmeklēt uzņēmumu.

Paskaidrojams, ka ar normatīvo regulējumu nav paredzēti citi gadījumi, kā vien Darba aizsardzības likuma 19. pantā noteiktais, kad darbiniekam ir tiesības uz atlīdzību saistībā ar būtisku drošības un veselības apdraudējumu darba vietā.