Pārtraukumi darbā darba devējam jāorganizē atbilstoši Darba likuma 145. pantā noteiktajam.

Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm.

Darba likumā noteikts, ka pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību.

Apkopojot minēto, jāpaskaidro, ka pārtraukumu darbā biežumu, ilgumu un to izmantošanas kārtību darba devējam jānosaka iekšējā normatīvajā aktā, ievērojot Darba likumā noteiktos vispārīgos noteikumus un nodrošinot vismaz minimālo atpūtas laiku – 30 minūtes. Likumā nav noteiktas prasības pārtraukumu regularitātei vai intervāliem starp tiem, ja pārtraukums tiek dalīts vairākās daļās, – izvērtējot veicamā darba specifiku, attiecīgais jautājums ir darba devēja kompetencē.

Tātad – darba devējam ir jānosaka pārtraukumu izmantošanas kārtība, savukārt darbiniekam ir pienākums ievērot darba devēja noteikto pārtraukumu izmantošanas kārtību. Darbinieks nav tiesīgs strādāt pārtraukumos pēc savas iniciatīvas, to nesaskaņojot ar darba devēju.

Tomēr, ja kādai no situācijām iekšējā dokumentā nav noteikta skaidra pārtraukumu izmantošanas kārtība, piemēram, situācijā, kad darbs tiek turpināts pēc darbiniekam noteiktā dienas darba laika, tad darba devējs nav tiesīgs formāli risināt jautājumu par pārtraukumu izmantošanu, piemēram, balstoties uz pieņēmumiem, kā būtu izmantojams pārtraukums šādā situācijā, samazināt darbinieka faktiski nostrādāto darba laiku.

Kā jau minēts, likumā nav noteiktas prasības pārtraukumu regularitātei vai intervāliem starp tiem, ja pārtraukums tiek dalīts vairākās daļās, – tas jānosaka darba devējam. Tāpat likumā nav noteikta prasība pēc 8 stundu darba dienas nodrošināt obligātu pārtraukumu, ne īsāku par 30 minūtēm.