Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 3. punkts paredz, ka par darba braucienu šo noteikumu izpratnē uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē). Darba braucieniem piemēro speciālās normas, kas noteiktas MK noteikumu Nr. 969 4., 5., 6., 11., 12., 13., 16. un 20. punktā, 25.3., 25.4. un 25.5. apakšpunktā un VI nodaļā.  

Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 42. punktu darbiniekam, kas atrodas darba braucienā, tiek segti papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas darba brauciena laikā, par katru darba brauciena dienu šajos noteikumos noteiktajā komandējuma dienas naudas apmērā, bet mēnesī kopā nepārsniedzot 70% no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas. Izņēmums, kad darba brauciena kompensāciju par papildu izdevumiem nemaksā, noteikts MK noteikumu Nr. 969 43. punktā. Proti, ja darbiniekam ir iespējams atgriezties dzīvesvietā tās pašas diennakts laikā, kurā darba brauciens ir sācies, un viņam tiek nodrošināta normatīvajos aktos noteiktā darba un atpūtas režīma ievērošana, minētie papildu izdevumi netiek segti un kompensācija netiek izmaksāta.  

Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, darbinieka darba laiks tiek noteikts ar darba grafiku. Darba devējam, nosakot darbinieka darba laiku darba grafikā, ir pienākums pārliecināties, ka netiks pārsniegts likumā paredzētais maksimālais darba laiks (ne vairāk kā 24 stundas pēc kārtas, ne vairāk kā 56 stundas nedēļā) un ka darbiniekam tiks nodrošināts vismaz minimālais diennakts un nedēļas atpūtas laiks, kas summētā darba laika gadījumā noteikts Darba likuma 140. panta sestajā daļā, tas ir, pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku.  

Tādējādi, lai noteiktu Darba likumā paredzētā diennakts atpūtas laika ievērošanu summētā darba laika gadījumā, svarīgs ir darbiniekam noteiktais pārskata periods un tajā noteiktie/plānotie darba un atpūtas laiki. Respektīvi, nav pamatoti nodalīti vērtēt vienu diennakti vai nedēļu, jo summētā darba laika gadījumā tas, vai darbiniekam tiek nodrošināts normā minētais vidējais atpūtas laika minimums, vērtējams pārskata perioda ietvaros.  

Tādējādi tas, ka darba brauciens ilgst 15 stundas, nav pietiekams apstāklis, lai tiesiski pamatoti secinātu, ka summētā darba laika ietvaros netiek ievērots Darba likuma 140. panta sestajā daļā noteiktais vidējais diennakts atpūtas laika minimums.  

Tikai gadījumā, ja darba braucienā darbiniekam nav iespējams atgriezties dzīvesvietā tās pašas diennakts laikā, kurā darba brauciens ir sācies (ar diennakti būtu saprotams jebkurš 24 stundu jeb diennakts periods), vai darbiniekam ir iespējams atgriezties dzīvesvietā tās pašas diennakts laikā, kurā darba brauciens ir sācies, bet viņam netiek nodrošināta normatīvajos aktos noteiktā darba un atpūtas režīma ievērošana, – darba devējam jāizmaksā darbiniekam dienas nauda.