Veselības apdrošināšanas polišu iegāde un piešķiršana katrā darbavietā var būt atšķirīga. Darba devējs nosaka kārtību, kā ar polisēm kādā situācijā rīkoties, tajā skaitā nosakot līdzmaksājumu.  

Darba likums neuzliek pienākumu darba devējam noteikt šādu papildu labumu. Tomēr, piešķirot polises, nav pieļaujama atšķirīga attieksme. Ja darba devējs ir noteicis darbiniekiem veselības apdrošināšanu, tad iekšēji izstrādātajai kārtībai un noteikumiem ir jāatbilst Darba likuma regulējumam, tai skaitā vienlīdzīgu tiesību principam un atšķirīgas attieksmes aizliegumam.  Tas nozīmē arī to, ka darba devējs apmaksā polisi visiem darbiniekiem (150 eiro par katru), un attiecīgi katram darbiniekam tad jāveic līdzmaksājums. 

Arī nodokļu tiesību akti nenosaka minimālo polises cenu, bet tikai polises cenas “griestus” saistībā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanu. Likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteikts: no maksātāja ienākumiem, par kuriem maksā algas nodokli, izslēdz veselības apdrošināšanas prēmiju summas, kas nepārsniedz 10% no maksātājam aprēķinātās bruto darba samaksas taksācijas gadā, bet ne vairāk kā 750 eiro gadā, ja līguma darbības termiņš nav īsāks par vienu gadu. 

Ja noteikts līdzmaksājums, tad darbinieks to var iekļaut gada ienākumu deklarācijā kā attaisnotos izdevumus par ārstnieciskajiem pakalpojumiem. 

Likuma normas ar dažādiem piemēriem ir paskaidrotas Ministru kabineta noteikumos Nr. 899 “Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība”.