Atbilstoši Darba likuma 134.panta pirmās daļas nosacījumiem darba līgumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku, t.i., īsāks par astoņām stundām dienā vai 40 stundām nedēļā (sk. Darba likuma 131.panta pirmo daļu).

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Darba likuma 61.panta nosacījumiem minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi nosaka Ministru kabinets.

Saskaņā ar 2010.gada 30.novembra Ministru kabineta noteikumu Nr.1096 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” 2.punkta nosacījumiem: „Minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 200 latu. Minimālā stundas tarifa likme ir 1,203 lati.”

Piemēram, darbiniekam ir noteikts nepilns darba laiks - 4 stundas dienā ar piecu dienu darba nedēļu un darba alga minimālās stundas tarifa likmes apmērā – Ls 1,203. Kā rezultātā darbinieks, nostrādājot 2013.gada februārī visu nolīgto darba laiku – 80 darba stundas jeb 20 darba dienas –, ir tiesīgs saņemt nolīgto darba algu atbilstoši nostrādātajam darba laikam, kura aprēķināma kā 80 darba stundas reiz Ls 1,203 – kas kopumā sastāda  Ls 96,24 (bruto).

Jāatzīmē, ka saskaņā ar Darba likuma 134.panta septītās daļas prasībām: „Ja darbiniekam noteikts nepilns darba laiks, viņa nodarbināšana virs šā darba laika ir pieļaujama, pamatojoties uz darba devēja un darbinieka rakstveida vienošanos.”  Ar to saprotot, ka darba devējam pēc būtības pirms katras virs nolīgtā nepilna darba laika nodarbināšanas reizes ar darbinieku ir jāslēdz rakstveida vienošanos. Nepietiek ar to, ka darba devējs darba līgumā ierakstīs punktu jeb nosacījumu, ka darbinieks visos nākotnes gadījumos piekritīs strādāt virs nepilna darba laika.  Šāds nosacījums kā darbinieka tiesiskā stāvokļa pasliktinošs noteikums ir pretrunā ar Darba likuma 6.pantu, kā rezultātā nav spēkā.

Turklāt jānorāda, ka darba devējs bez darbinieka akcepta nevar arī patvaļīgi mainīt nolīgtā darba laika nosacījumus. Proti, izklāstītās situācijas kontekstā darba devējs pēc būtības noteiktu laiku, t.i., dažus mēnešus nodarbina darbinieku, kuram ir nolīgts nepilns darba laiks, ar normālā darba laika nosacījumiem. Citiem vārdiem sakot, darbinieks pēc darba devēja norādījumiem pāriet no nepilna darba laika uz normālo darba laiku un otrādi. Būtiski atzīmēt, ka atbilstoši Darba likuma 97.panta nosacījumiem darbinieks un darba devējs var grozīt darba līgumu, savstarpēji vienojoties rakstveidā.

Ņemot vērā apstākli, ka Darba inspekcijas rīcībā nav pietiekamas informācijas par konkrētas situācijas faktiskajiem apstākļiem, vispārēji norādām: ja darbinieks ar nolīgto nepilnu darba laiku un minimālo stundas tarifa likmi nostrādāja visas mēnesī noteiktās normālā darba laika darba stundas (2012.g. decembrī – 136 stundas), tad darba algu nosaka minimālās mēneša darba algas apmērā - aprēķināto darba algu palielinot par starpību starp aprēķināto darba algu un minimālo mēneša darba algu (Ls 200).

Atgādinām, ka minimālā darba alga ir pati zemākā mēneša atlīdzība, kuru darbinieks regulāri saņem par paveikto darbu, strādājot pilnu darba dienu (8 stundas dienā, 40 stundas nedēļā).
Tās apmēru nosaka valdība. Minimālo mēneša darba algu nosaka, lai aizsargātu darbinieku grupu ar zemāko kvalifikācijas līmeni un darba ražīgumu.