Sociālā darbinieka pienākumus un nepieciešamo izglītību nosaka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, kura 41.pantā noteikts, ka tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā. (Karitatīvais sociālais darbs ir sociālajam darbam analogs darbs, kura mērķis ir palīdzēt personām, ģimenēm, grupām vai sabiedrībai kopumā atgūt spēju sociāli un garīgi funkcionēt.)

Likuma 45.pantā noteikti šādi sociālā darbinieka profesionālie uzdevumi:
(1) Sociālā darbinieka un karitatīvā sociālā darbinieka profesionālā darbība ir vērsta uz to, lai panāktu un veicinātu indivīda sociālo problēmu praktisku risinājumu un viņa dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā, spēju palīdzēt pašam sev.
(2) Sociālais darbinieks un karitatīvais sociālais darbinieks pēc apstākļu izvērtēšanas:
1) sniedz personai palīdzību un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;
2) palīdz personai attīstīt spēju risināt personiskās, starppersonu un sociālās problēmas;
3) atbalsta personas attīstības iespējas, kā arī tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot;
4) piesaista sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personas vai personu grupas sociālo problēmu risināšanai;
5) nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem un veido kontaktus starp sociālo pakalpojumu saņēmējiem un sniedzējiem.
(3) Veicot šajā pantā minētos uzdevumus, sociālie darbinieki un karitatīvie sociālie darbinieki ievēro sociālo darbinieku ētikas kodeksu, kuru apstiprina Latvijas Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija.

Ētikas kodeksā ir noteikti sociālā darba ētiskie principi, un viens no šiem principiem ir - ievērot privātās dzīves, konfidencialitātes, kā arī informācijas atbildīgas izmantošanas principus.

Lai veidotos veiksmīga sadarbība starp sociālo darbinieku un iedzīvotāju, kuram ir nepieciešama palīdzība dažādu sociālo problēmu risināšanā, klientam un sociālajam darbiniekam Likumā ir noteiktas tiesības un pienākumi, kuras būtu jāievēro, lai nonāktu pie vislabvēlīgākā problēmas risinājuma.

Viens no Labklājības ministrijas uzdevumiem ir pārraudzīt šā Likuma īstenošanu, kontrolēt sociālo pakalpojumu sniegšanu regulējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī sociālo pakalpojumu kvalitāti un sociālo pakalpojumu sniedzēju atbilstību normatīvo aktu prasībām; administratīvi sodīt sociālo pakalpojumu sniedzējus par izdarītajiem pārkāpumiem.

Lai varētu veikt sociālo pakalpojumu, t.sk. sociālā darba pakalpojuma kvalitātes kontroli sociālajā dienestā, būtu jāsaprot, par kuru novada vai pilsētas sociālo dienestu ir runa un kādus konkrētus pārkāpumus ir izdarījis sociālais darbinieks. Par to var sniegt informāciju Labklājības ministrijai.