Dzīvokļa īpašuma likuma 4. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka daudzdzīvokļu mājas kopīpašuma daļa ir atsevišķo dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas, iekārtas un citi ar atsevišķās dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistīti funkcionāli nedalāmi elementi, kas nepieder pie atsevišķā īpašuma (tai skaitā atsevišķā īpašuma robežās esošie sildelementi, ja to funkcionālā darbība ir atkarīga no kopīpašumā esošajām inženierkomunikācijām). Daudzdzīvokļu māju tehniskā uzbūve ir tāda, ka siltums atsevišķajiem īpašumiem tiek piegādāts vienotā sistēmā un šo pakalpojumu nav iespējams atslēgt kādam atsevišķajam īpašumam. Turklāt siltuma piegādātāja klients ir visa māja, un arī samaksu tas prasa par piegādāto siltumu kopumā.

Ja pakalpojums ir nodrošināts, bet maksa kopš pagājušās sezonas beigām vairāku mēnešu garumā nav saņemta visā pilnībā, komersants var atteikties piegādāt siltumu, jo nevēlas strādāt ar parādnieku radītiem zaudējumiem. Pakalpojuma sniedzējam ir vienalga, vai ēkai šādi tiek nodarīti bojājumi vai nē. Tā ir paša mājas īpašnieka (dzīvokļu īpašnieku) atbildība.

Parasti sezonas beigās siltuma piegādātāji savus klientus informē par parādiem un brīdina, ka līdz apkures sezonas sākumam tie jānomaksā, citādi pakalpojums var tikt liegts. Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš skaidro, ka šāda kārtība pastāv visā valstī, tikai mēdz būt atšķirības starp pakalpojumu sniedzēju nostādnes stingrību un pretimnākšanas pakāpi. Piemēram, ir siltuma piegādātāji, tādi kā „Rīgas siltums”, kuri nereti ir ar mieru sezonas sākumā māju pieslēgt apkurei, ja ar apsaimniekotāju noslēgta vienošanās par parāda summas pakāpenisku dzēšanu noteiktā laikposmā, bet citviet nostāja mēdz būt kategoriskāka.

V. Peipiņš norāda, ka attiecībās ar siltuma piegādātāju liela nozīme ir mājas apsaimniekotāja spējai plānot savu darbu un tikt galā ar parādniekiem. „Ja tomēr ir dzīvokļu īpašnieki, kuri līdz apkures sezonas sākumam savus parādus nav nokārtojuši, attiecīgo summu siltuma piegādātājam iespējams samaksāt no mājas rezerves uzkrājuma fonda līdzekļiem. Taču ar nosacījumu, ka tas ir īstermiņa aizdevums un, piemēram, gada laikā nauda tiks atlikta atpakaļ. Ja dzīvokļu īpašnieki nolemj, ka šādam nolūkam rezerves uzkrājuma līdzekļus tērēt nedrīkst, var gadīties, ka jāsalst. Parāda segšanai var ņemt kredītu, bet tas, protams, nozīmē papildu izdevumus. Vēl var būt situācija, ka mājai nemaz nav rezerves uzkrājuma. Tad jādomā, ka mājas apsaimniekošanas tarifs ir pārāk zems, jo mūsdienās bez rezerves uzkrājuma vispār nav iespējams māju normāli apsaimniekot: ēkas lielākoties ir vecas, nolietotas, tām nepieciešams remonts, jebkurā brīdī var notikt arī kaut kas neparedzēts.”

Noslēgumā var teikt, ka saistībā ar siltumenerģijas piegādi lielākais, ko var darīt dzīvokļu īpašnieki, ir apzinīgi norēķināties par saņemto pakalpojumu, un tad papildu rūpju un neērtību nebūs nevienam.