Klaiņojošo dzīvnieku jautājumā Medību likuma normas ir saskaņotas ar labturības noteikumiem, tomēr apgalvojums, ka mednieks grib un drīkst brīvi nogalināt, neko nevērtējot, nebūt neatbilst patiesībai. Jo:

• mednieks drīkst sagatavot lietošanai un lietot medību šaujamieročus vai medību rīkus tikai platībās, ar kuru īpašnieku vai tiesisko valdītāju ir noslēgts medību tiesību nodošanas līgums. Ja līguma nav, tad nevar būt pat runas par tādu vai citādu dzīvnieku medīšanu (ārpus oficiāli noformētām medību platībām, kā arī pilsētu teritorijās ar savvaļas un klejojošu mājdzīvnieku neitralizēšanu nodarbojas pašvaldību nolīgti speciāli apmācīti dzīvnieku ķērāji);

• medības reglamentējošie normatīvie akti paredz, ka medniekam suns ir jāidentificē pēc piederības šķirņu grupai, jānovērtē, vai tam ir/nav uzpurnis, kā arī reģistrācijas žetons. Turklāt, tā kā dažādu normatīvo aktu vienas jomas regulējums jāskata kontekstā, tad Dzīvnieku aizsardzības likuma 8.pantā minēts, ka „bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks [..] uzskatāms par klaiņojošu[..];

mednieki negrib medīt ne suņus, ne kaķus.

Mednieki ir galējais līdzeklis cīņā ar klejojošiem suņiem un kaķiem, ja savus pienākumus ignorē to īpašnieki un ar saviem pienākumiem nespēj tikt galā pašvaldības. Tikai maza sabiedrības daļa apzinās patiesos draudus un reālos zaudējumu apjomus, ko šie klejotāji nodara savvaļas zīdītāju un putnu populācijām, kā arī mājlopiem un arī cilvēkiem, pat nerunājot par trakumsērgu, brucelozi un tamlīdzīgām „dāvanām”, ko mīlīgie suņuki un kaķēni var pārnest saimniekiem no savām „nevainīgajām pastaigām”. 

Skat. arī Kad suns uzskatāms par klaiņojošu