Zemkopības ministrijā (ZM) norāda, ka Latvijas normatīvajos aktos nav noteikts suņu skaits to turēšanai pilsētas privātmājas teritorijā. Savukārt suņu skaita turēšanas prasības telpām, vadoties pēc dzīvnieka svara, nosaka Ministru kabineta noteikumi “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi”.

Šo noteikumu 14. punktā un 2. pielikumā iekļautas prasības telpām, kurās tiek turēts suns, bet 3. nodaļā – prasības suņu turēšanai ārpus telpām. Noteikumi noteic dzīvnieku labturības un aizsardzības prasības, tostarp par šo dzīvnieku uzturēšanos ārpus telpām dzīvnieka īpašniekam piederošā teritorijā.

ZM arī paskaidro, ka normatīvajos aktos tieši netiek noteikts dzīvnieku skaits, sākot ar kādu personai būtu jāreģistrē dzīvnieku patversme. Tomēr Dzīvnieku aizsardzības likuma 39.¹ panta pirmajā daļā ir noteikts, ka persona, kas speciāli aprīkotā telpā vai teritorijā sistemātiski izmitina un aprūpē klaiņojušus un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus dzīvniekus, kā arī pieņem turēšanai un atsavināšanai dzīvniekus, lai atrastu tiem īpašniekus, minēto dzīvnieku turēšanas vietu reģistrē Pārtikas un veterinārajā dienestā kā dzīvnieku patversmi.

Savukārt dzīvnieku patversmes reģistrācijas kārtību reglamentē “Noteikumi par dzīvnieku patversmēm un dzīvnieku viesnīcām”.

Tāpat ZM norāda, ka biedrības mērķis nevarētu būt “kaķu pagaidu mājvieta”, jo dzīvnieku labturības un aizsardzības jomu regulējošajos normatīvajos aktos netiek lietots termins “pagaidu mājas”, bet ir noteikti mājas (istabas) dzīvnieka – suņa, kaķa – īpašnieka vai turētāja pienākumi, kas attiecas uz suņa vai kaķa apzīmēšanu un reģistrāciju.

Saskaņā ar Veterinārmedicīnas likuma 59. panta 17. punktu dzīvnieka īpašnieka vai turētāja pienākums ir nodrošināt, lai suns līdz četru mēnešu vecumam ir apzīmēts ar mikroshēmu, lai tam ir mājas (istabas) dzīvnieka pase un tas ir reģistrēts Lauku atbalsta dienesta mājas (istabas) dzīvnieku reģistra datubāzē.

Ja suns līdz četru mēnešu vecumam tiek atsavināts, iepriekšminētais pienākums izpildāms līdz atsavināšanas brīdim uz atsavinātāja vārda.

Savukārt prasības par kaķa apzīmēšanu un reģistrāciju ir noteiktas Veterinārmedicīnas likuma 59. panta 19. punktā.

Vienlaikus normatīvajos aktos ir noteikts, ka klaiņojoši vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākuši dzīvnieki ir jānogādā dzīvnieku patversmē.

Savukārt attiecībā uz citu iedzīvotāju tiesībām sūdzēties par situāciju konkrētās mājas pagalmā norādāms, ka spēkā esošie normatīvie akti tieši neregulē jautājumu par suņa riešanu vai tā radīto troksni, taču Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. panta otrās daļas 3. punkts paredz, ka dzīvnieka īpašniekam ir pienākums nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus, tā pasargājot citas personas tiesiskās intereses.

Konkrēti dzīvnieka īpašnieka pienākumi noteikti arī noteikumos “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi”. Tā kā dzīvnieku radīto traucējumu spektrs var būt visai plašs – suņu riešana, kaķu ņaudēšana utt., papildus ir jāvērtē dažādi apkārtējie apstākļi, kā arī mitekļa atrašanās vieta, t. i., vai tas atrodas blīvi apdzīvotas pilsētas teritorijā, daudzdzīvokļu ēkā vai lauku teritorijā u. tml.

Pašvaldības policija vai Pārtikas un veterinārais dienests, reaģējot uz sūdzību un veicot pārbaudes dzīvnieku atrašanās vietā, vērtē gan dzīvnieku radīto trokšņu, gan smaku iemeslus, jo tās var būt sekas dzīvnieku aizsardzības un labturības prasību pārkāpumiem vai cietsirdībai pret dzīvnieku, norāda ZM. Ja iestāžu inspektori konstatē dzīvnieka labturības prasību pārkāpumu, personai var piemērot administratīvo sodu, pamatojoties uz Dzīvnieku aizsardzības likuma 57. pantu. Savukārt par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kura arī var būt par iemeslu dzīvnieka radītiem trokšņiem, paredzēta vai nu Dzīvnieku aizsardzības likuma 59. pantā noteiktā administratīvā atbildība, vai Krimināllikuma 230. pantā paredzētā atbildība.

Ja dzīvnieka uzvedība traucē apkārtējos, bet tās iemesls nav saistīts ar dzīvnieka labturības prasību pārkāpšanu vai cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, normatīvajos aktos nav paredzēta dzīvnieka īpašnieka administratīvā atbildība, jo šāds pārkāpums ir novēršams.

Ja Pārtikas un veterinārais dienests vai pašvaldības policija konstatē pārkāpumu, tā var izdot administratīvo aktu, tajā nosakot pienākumu atbilstošā veidā un termiņā novērst pārkāpumu (traucēšanas iemeslus) dzīvnieku turēšanā. Ja dzīvnieka īpašnieks vai turētājs noteikto pienākumu neizpilda, administratīvā akta izpildes nodrošināšanai dzīvnieku īpašniekam vai turētājam tiek piemērota piespiedu nauda saskaņā ar Administratīvā procesa likumu.

Ja saņemta sūdzība tikai par suņa riešanu vai gaudošanu un tā nav saistīta ar dzīvnieka labturības prasību pārkāpumiem vai cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, dzīvnieka īpašniekam tiek dots pietiekami ilgs laiks, lai novērstu vai samazinātu dzīvnieka vēlmi pastāvīgi riet vai gaudot.

Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. panta trešajā daļā noteikts: ja dzīvnieka īpašnieks nespēj pildīt šā panta otrajā daļā minētos pienākumus, dzīvnieku atsavina par labu personai, kas spēj pildīt noteiktos dzīvnieka īpašnieka pienākumus, vai nodod dzīvnieku patversmei, vai nogalina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Dzīvnieks būtu atsavināms tikai tad, ja tiek apdraudēta tā veselība vai dzīvība.

ZM norāda, ka ar dzīvnieka atsavināšanu nodarbojas iestāde, kas uzrauga un kontrolē dzīvnieku labturības prasību ievērošanu, t. i., Pārtikas un veterinārais dienests vai konkrētās pašvaldības policija. Savukārt, īstenojot administratīvā pārkāpuma procesu, dzīvnieku iespējams konfiscēt, ievērojot Administratīvās atbildības likumā noteikto.

“Tā kā dzīvnieks ir dzīva būtne, tas fizioloģiski ir spējīgs radīt savai sugai raksturīgas skaņas. Suns ir dzīvnieks, kas rada skaņu rejot, un tā ir uzskatāma par dabisku izpausmi, taču suni ir iespējams pakļaut dresūrai un treniņiem, lai to iemācītu gan reaģēt, gan nereaģēt uz noteiktiem apkārtējiem kairinājumiem,” izskaņā piebilst ZM.