Grozījumi Darba likumā, saskaņā ar kuriem tika papildināta Darba likuma 151. panta 1. daļa ar trešo punktu, proti, ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu piešķir darbiniekiem, kuru aprūpē ir mazāk par trim bērniem vecumā līdz 14 gadiem, – ne mazāk par vienu darba dienu, stājās spēkā tikai ar 2015. gada 1. janvāri.

Darba likuma 151. panta ceturtā daļa nosaka, ka ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu par kārtējo gadu piešķir un izmanto līdz nākamā gada ikgadējam atvaļinājumam. Vienlaikus jāņem vērā, ka šis noteikums piemērojams tiem ikgadējiem apmaksātiem papildatvaļinājumiem, kas piešķirti pēc likuma grozījumu spēkā stāšanās (no 16.08.2017.). Piemēram, ja darbiniekam objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams izmantot ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu par iepriekšējo darba gadu, tad darbinieks arī pēc 2017. gada 16. augusta, kad stājās spēkā Darba likuma grozījumi, ir tiesīgs prasīt papildatvaļinājuma piešķiršanu par iepriekšējiem diviem individuālajiem atvaļinājuma periodiem darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā.

Minētais izriet no Darba likuma 31. panta pirmajā daļā noteiktā noilguma termiņa, proti, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks termiņš. Piemērojot šo normu, būtu jāņem vērā Civillikuma noteikumi, kas regulē noilguma pārtraukumu.

Savukārt tie atvaļinājumi, tiesības uz kuriem radušās pēc 2017. gada 16. augusta Darba likuma grozījumiem, neuzkrājas. Piemēram, gadījumā, ja darbinieks nebūs izmantojis savas tiesības uz papildatvaļinājumu 2017. un 2018. gadā, 2019. gadā darbinieks, kurš būs izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu par individuālo darba gadu, nevarēs izmantot papildatvaļinājumu par iepriekšējiem individuālajiem darba gadiem.

Termiņš papildatvaļinājuma izmantošanai nav saistīts ar kalendāro gadu vai dienu, kad darbinieks darba devējam lūdza piešķirt papildatvaļinājumu. Tiesības uz ikgadējo, kā arī papildatvaļinājumu rodas darbinieka individuālā darba gada sākumā, proti, tā gada, par kuru atvaļinājums piešķirams.

Darbiniekam ir tiesības, iesniedzot iesniegumu par papildatvaļinājuma par bērnu piešķiršanu un uzrādot attiecīgu dokumentu – bērna vai bērnu dzimšanas apliecību/-as, prasīt papildatvaļinājuma piešķiršanu tam izdevīgā laikā. Līdz ar to darba devējs darbinieka papildatvaļinājumus nav tiesīgs iepriekš plānot. Pēc vispārīgā principa darbiniekam ikgadējais papildatvaļinājums būtu jāpieprasa, tomēr, ņemot vērā  Civillikumā noteikto principu, ka tiesības ir izmantojamas labā ticībā, arī darba devējam būtu jāatgādina darbiniekam par viņam paredzētajām tiesībām saņemt papildatvaļinājumu.

Lai nodrošinātu darbiniekam iespēju saņemt normatīvajos aktos paredzētās garantijas, darba devējam ir iespēja darba kārtības noteikumos ietvert gan  ikgadējā atvaļinājuma, gan papildatvaļinājuma izmantošanas nosacījumus, tādējādi darot zināmas darbiniekam viņa tiesības. Ja darba devējs nav informēts, ka ir radušies apstākļi, kas dod darbiniekam tiesības prasīt ikgadējo papildatvaļinājumu, piemēram, piedzimis bērns vai bērns ir ieguvis invaliditāti, iniciatīvai būtu jānāk no darbinieka, paziņojot par bērnu skaitu vai vecumu, vai invaliditāti.