Apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2023. gada 9. novembrim. Tā noteica, ka sistēmas operators, kas konstatējis elektroenerģijas lietotāja iejaukšanos komercuzskaites mēraparāta darbībā vai pieslēgumu pirmsuzskaites ķēdēm, ir tiesīgs pārrēķināt elektroenerģijas apjomu par laikposmu līdz vienam gadam pēc pievienojuma maksimālās caurlaides spējas diennakts 24 stundu periodā neatkarīgi no iepriekšējo pārbaužu rezultātiem. Satversmes tiesā lieta tika ierosināta pēc Rīgas pilsētas tiesas pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru kabinets ar apstrīdēto normu pārkāpis Elektroenerģijas tirgus likumā noteikto pilnvarojumu, turklāt noteiktā metode bez uzskaites patērētās elektroenerģijas daudzuma aprēķināšanai aizskarot elektroenerģijas sistēmas lietotāja tiesības uz īpašumu, tā esot netaisnīga un nesamērīga.
Satversmes tiesa norādīja, ka Ministru kabinetam noteiktais pilnvarojums ietver tiesības detalizēt elektroenerģijas tirgus dalībnieku tiesības un pienākumus visā elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes procesā, kā arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem, tai skaitā noteikt tiesiskās sekas, kas rodas šo tiesību un pienākumu neievērošanas gadījumā. Tādēļ tas, ka apstrīdētā norma paredz speciālu regulējumu patvaļīgi patērētās elektroenerģijas un sistēmas pakalpojumu apjoma aprēķināšanai atšķirībā no civiltiesībās spēkā esošā vispārējā zaudējumu aprēķināšanas regulējuma, nenozīmē, ka Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir attiecināma tikai uz tādiem gadījumiem, kad starp elektroenerģijas sistēmas lietotāju un sistēmas operatoru nav noslēgts attiecīgs līgums, bet lietotājs ir apzināti iejaucies komercuzskaites mēraparāta darbībā vai izveidojis pieslēgumu pirmsuzskaites ķēdēm, lai izmantotu elektroenerģiju, nemaksājot par pakalpojumu un citām saistītajām izmaksām. Tādējādi apstrīdētajā normā ietverta tikai viena no Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumos paredzētajām pārrēķina metodēm, kas turklāt piemērojama atsevišķos gadījumos.
Tiesa uzsvēra, ka gadījumos, kad sistēmas operatoram ir informācija par to, ka lietotājs elektroenerģiju ir prettiesiski patērējis nevis veselu gadu, bet īsāku laika periodu, sistēmas operatoram ir iespēja un vienlaikus arī pienākums veikt aprēķinu par īsāku laikposmu. Turklāt apstrīdētajā normā ietvertais kritērijs, kas paredz sistēmas operatora tiesības veikt pārrēķinu par laikposmu līdz vienam gadam, ļauj tiesību piemērotājam ņemt vērā katra pārkāpuma individuālos apstākļus un lemt par taisnīgāko un samērīgāko samaksu par prettiesiski patērēto elektroenerģiju. Satversmes tiesa secināja, ka, veicot apstrīdētajā normā noteikto pārrēķinu, pēc iespējas tiek nodrošināta individualizācijas principa ievērošana un tāda ekonomiskā ekvivalence, kādu konkrētajos apstākļos iespējams nodrošināt, lai netiktu nepamatoti aizskartas sistēmas operatora un arī citu elektroenerģijas sistēmas lietotāju tiesības, kā arī netiktu pieļauta noteikumu pārkāpēja iedzīvošanās no prettiesiskās darbības.
Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā paredzētā metode patērētās elektroenerģijas daudzuma noteikšanai tās lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir samērīga. Tādējādi labums, ko sabiedrība gūst no tā, ka elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpējam pienākums samaksāt sistēmas operatoram par prettiesiski patērēto elektroenerģiju atbilstoši apstrīdētajā normā ietvertajai pārrēķina metodei, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas elektroenerģijas sistēmas lietotājam rodas tā pamattiesību ierobežojuma rezultātā. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka Ministru kabineta 2014. gada 21. janvāra noteikumu Nr. 50 “Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi” 113. punkts atbilst Satversmes 64. pantam, 105. panta pirmajiem trim teikumiem, kā arī Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajai daļai.
Saistītā lieta: 2024-03-03
