Ministrs vienlaikus var būt Saeimas deputāts

Atšķirībā no daudzām citu valstu konstitūcijām, Latvijas Satversme tiešā veidā to, vai Saeimas deputāts vienlaikus var būt arī Ministru prezidents vai ministrs, nepasaka. Taču Satversmē varam izlasīt, ka 32. un 63. panta nosacījumi attiecināmi uz "ministriem, ja arī viņi nav Saeimas locekļi". Tātad no Satversmes 32. un 63.panta izriet, ka valsts pamatlikumā iespēja, ka ministrs vienlaikus var būt arī Saeimas deputāts, tomēr tiek pieļauta un abus amatus apvienot ir iespējams. 

Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 10.pantu Saeimas deputātu uzņēmējdarbības, ienākumu gūšanas, amatu savienošanas, darba pildīšanas ierobežojumus, kā arī citus ar tiem saistītos ierobežojumus un pienākumus nosaka likums "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā".

Šī likuma 7.panta otrā daļa paredz, ka Saeimas deputātiem, Ministru prezidentam, Ministru prezidenta biedram, ministriem, īpašu uzdevumu ministriem un parlamentārajiem sekretāriem ir atļauts savienot valsts amatpersonas amatu tikai ar:

• amatu, kuru viņi ieņem saskaņā ar likumu vai Saeimas apstiprinātajiem starptautiskajiem līgumiem;
• amatu arodbiedrībā, biedrībā vai nodibinājumā, politiskajā partijā, politisko partiju apvienībā vai reliģiskajā organizācijā;
• pedagoga, zinātnieka, ārsta, profesionāla sportista un radošo darbu;
• citu amatu vai darbu Saeimā vai Ministru kabinetā, ja to nosaka Saeimas un tās institūciju lēmumi, Ministru kabineta noteikumi vai rīkojumi;
• amatu, kuru viņi ieņem starptautiskajās organizācijās un institūcijās, ja to nosaka Saeimas lēmumi, Ministru kabineta noteikumi vai rīkojumi.

Tiesa, ar piebildi likuma 6.panta otrajā daļā, ka amatu savienošana pieļaujama, ja tā nerada interešu konfliktu, nav pretrunā ar valsts amatpersonai saistošām ētikas normām un nekaitē valsts amatpersonas tiešo pienākumu pildīšanai.

"Valdība parlamentārā sistēmā nav nošķirama no parlamenta vairākuma."

Tā kā Latvijas politiskā sistēma neuzliek par obligātu pienākumu saglabāt pārstāvja mandātu, deputāti, kļūstot par Ministru kabineta locekļiem, lielākoties tomēr mandātu izvēlas nolikt un izvēle abus amatus apvienot mūsu valstī nav bieži sastopama prakse.  Tas ir arī saistīts ar praktiskiem apsvērumiem, jo divu šādu amatu apvienošana darba grafika dēļ var būt gana sarežģīta.

Tāpēc, ja Saeimas deputāts, uzsākot pildīt ministra amata pienākumus, deputāta mandātu nenoliek, daudzos šāda rīcība raisa izbrīnu un neizpratni. Vai tad ministrs drīkst pildīt savus pienākums tikai pa pusei un daļu darba laika veltīt arī Saeimas deputāta pienākumu pildīšanai? Un kā vispār iespējama situācija, ka viena un tā pati persona pārstāv gan likumdevēja varu, gan izpildvaru un vai tas nenonāk pretrunā ar vienu no demokrātiskas valsts pamatiem - varas dalīšanas principu?   

Valdība ir atbildīga parlamenta priekšā

Aplūkojot parlamentārās demokrātijas sistēmas pamatus un salīdzinot tās darbības principus dažādās demokrātiskās valstīs, redzams, ka lielā daļā parlamentāro demokrātiju tā ir pieņemta un pavisam normāla prakse. Turklāt ir valstis, kurās ministram vienlaikus būt arī parlamenta loceklim ir pašsaprotama un pat obligāta prasība. Populārākais piemērs, kā norāda konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars, ir parlamentārisma dzimtene Lielbritānija, kur ministru un deputātu amati ir saistīti un pat atalgojums - kombinēts.

Viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem ir varas dalīšanas princips. Tas nozīmē, ka valsts vara funkcionāli ir sadalīta trijās daļās: likumdevēja varā, izpildvarā un tiesu varā, kuru realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Tas ietverts arī Latvijas tiesību sistēmā. Satversmes 1.pants noteic: "Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika." Un no šā panta izriet virkne tiesiskas valsts principu, tostarp varas dalīšanas princips.

"Ministrs, vienlaicīgi turpinot būt deputāts, pārstāv parlamenta vairākumu."

Lai gan varas dalīšanas princips Latvijas valsts pamatlikumā nav minēts burtiski, tas nenoliedzami caurvij Satversmē noteikto trīs valsts varu īstenojošo orgānu – Saeimas, Ministru kabineta un tiesu varas - kompetenču sadalījumu. Taču maldīgs ir priekšstats, ka šie trīs varas pīlāri ir absolūti neatkarīgi viens no otra.

Piemēram, 1999.gada 1.oktobra spriedumā lietā Nr.03-05(99) Satversmes tiesa norāda, ka "varas dalīšanas princips un tā ievērošana garantē valsts varas atzarojumu līdzsvaru, savstarpējo kontroli un varas mērenību" un secina: "No Satversmes 1.panta izrietošais varas dalīšanas princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās."

Praktiski tas nozīmē to, ka "varas atzari piedalās kopīgā varas dalīšanas sistēmā, kur katras institūcijas lēmumi tiek savstarpēji uzraudzīti. Proti, katrs varas atzars ir pakļauts cita atzara uzraudzībai un nevienam nepiemīt absolūta vara".1

Satversmes tiesa atsaucas uz vācu jurista un tiesību zinātnieka Reinholda Cipeliusa pausto darbā "Vispārējā mācība par valsti": "Rietumu demokrātijās varas dalīšana ir spēkā kā princips, tomēr netiek īstenota ļoti stingri pēc tās ideāltipiskā modeļa. Vispārēji tiek stingri sargāta tikai tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās."

Parlamentārās sistēmas viena no galvenajām pazīmēm ir valdības atbildība tautas vēlēta parlamenta priekšā, un tā ir atkarīga no likumdevēja atbalsta. Arī Latvijā valdību un tās vadītāju apstiprina Saeimā. Līdz ar to, kā norāda Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Valts Kalniņš, "tajā, ka viens cilvēks apvieno Saeimas deputāta un ministra amatu, pilnīgi noteikti nav pretruna ar parlamentārisma darbības principiem, kur parasti valdību izveido parlamenta vairākums. Valdība parlamentārā sistēmā nav nošķirama no parlamenta vairākuma, kas jebkurā brīdī valdībai var arī izteikt neuzticību un atcelt".

"Relatīvā varas dalīšanas modeļa apstākļos, kurā dominē parlaments, tas ir iespējams un nav nekas neparasts," secina arī konstitucionālo tiesību eksperts E.Pastars.

Latvijā nav izplatīta prakse

Dažādu valstu sistēmas atšķiras. Daudzās parlamentārās demokrātijās ministri savu amatu likumdevēja institūcijā saglabā, taču ir valstis, kur, kļūstot par valdības ministru, pārstāvja mandāts obligāti ir jānoliek.

Piemēram, Igaunijas konstitūcijā likumdevēja vara, izpildvara un tiesu vara ir stingri nodalītas (4.pants), līdz ar to mūsu kaimiņvalsts parlamenta loceklim ir liegts ieņemt citu amatu (63.pants) un, kļūstot par valdības ministru, pārstāvja mandāts jānoliek. Savukārt Lietuvas konstitūcijas 60.pants paredz, ka parlamenta loceklis var papildu ieņemt tikai premjera vai ministra amatu.

Latvijas gadījumā, ja ministrs tiek izvēlēts no Saeimas deputātu vidus, amatpersonai pašai jāizlemj, vai tā ir gatava pildīt gan Saeimas deputāta, gan ministra amata pienākumus. Cita lieta, kā praktiski to iespējams izdarīt. Piemēram, Lielbritānijas sistēmā ministrus izvēlas tikai no parlamenta un tādējādi ministrs, turpinot būt vienlaicīgi parlamenta loceklis (ex officio), pārstāv parlamenta vairākumu. Taču šādā situācijā no ministra netiek sagaidīta aktīva darbība parlamentā, skaidro  V.Kalniņš.

Viņaprāt, Latvijas gadījumā šāds scenārijs ir diskutabls, jo Saeimā tiek ievēlēti simt deputātu, kas ir salīdzinoši mazs parlaments, un tas ir apstāklis, kādēļ abu amatu savienojamība tīri praktisku iemeslu dēļ varētu sagādāt grūtības, uzskata Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks.

Lai nokomplektētu Saeimas komisiju sastāvu, tiek prasīta maksimāla noslodze no visiem simt deputātiem, un organizēt darba grafiku tā, lai iespētu pilnvērtīgi pildīt gan Saeimas deputāta, gan ministra pienākumus, ir ļoti liels izaicinājums. Tiesa, tas atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, ministra personības un viņa pārstāvētās nozares aktuālajām problēmām. Taču praktisku ieguvumu no šādas izvēles tomēr ir grūti saskatīt.

Šeit vietā būtu uzsvērt – saglabājot amatu parlamentā, ministrs nesaņem divas algas. Likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 9.panta otrā daļa paredz, ka gadījumā, ja Saeimas deputāts amata pildīšanu savieno ar Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, ministra, īpašu uzdevumu ministra vai parlamentārā sekretāra amatu, viņam ir atļauts saņemt tikai vienam amatam paredzēto atalgojumu.

1Līga Stafecka. Mēs demokrātijā. Sabiedrība par atklātību Delna, 2010.