Pētījumā “Politiskie spektri Latvijā” ar aptaujas palīdzību tika mērīts vēlētāju ideoloģiskais portrets. Kāds tas kopumā ir?
Kopumā Latvijas sabiedrība ir ļoti dažāda. Tas ir galvenais secinājums. Var šķist, ka visa sabiedrība ir tāda, kādi ir mums apkārt esošie cilvēki. Piemēram, jauniešu vidē var likties, ka sabiedrība ir liberāla. Pētījums parāda, ka spektrs tomēr ir diezgan plašs.
Kad runājam, piemēram, par bijušo Austrumvāciju, kur populāra ir partija “Alternatīva Vācijai”, par Poliju, kur ilgstoši valdīja “Likums un taisnīgums”, vai Viktora Orbāna Ungāriju, var domāt, ka autoritārisms vai antirietumnieciskums ir šo sabiedrību unikāla iezīme vai problēma. Taču, kā ataino pētījums, arī Latvijā ir pieprasījums pēc stiprās rokas, kritika pret eiropeisko un rietumniecisko un vēlme pēc kādas alternatīvas politikas, savas pieejas politikai.
Tas ir raksturīgi visam mūsu reģionam, uz kuru diezgan dziļu iespaidu atstājis padomju mantojums. Tomēr tas uzreiz nenozīmē vēlmi pēc tāda izteikta diktatora kā Putins vai Staļins, bet drīzāk raksturojams kā trampisms vai orbānisms – viedokļu dažādības noraidīšana, priekšroku dodot vienam “pareizajam” viedoklim, uzskats, ka vajag stingro roku un diskusijas sabiedrībā nav svarīgas.
Mērījām arī neapzināto autoritārismu ar speciālu, pasaulē plaši izmantotu autoritārisma indeksu. Arī tur parādījās pieprasījums pēc stingrās rokas. Tas kopumā varbūt nav nekas briesmīgs.
Vēlme pēc spēcīgiem līderiem iet roku rokā ar saprotamām ilgām pēc kārtības un drošības. Taču tādu uzskatu popularitāte vēlētāju vidū padara Latviju atvērtāku Orbāna tipa līderiem.
Pieprasījums pēc neliberāliem vai nedemokrātiskiem spēkiem, ko politikas zinātnē sauc par demokrātijas atplūdiem, ir vērojams globālā mērogā. Demokrātiju skaits samazinās. Pēdējos gados tas notiek diezgan strauji. Latvija nav atrauta no pārējās pasaules, turklāt mums ir pēcpadomju fons, kad cilvēks ir atvērtāks idejai par “lielo valsti”, kura par viņu parūpēsies un pateiks priekšā, kā jādzīvo.
Tomēr pārsteidz proporcijas. Pētījumā secinot, ka Latvijas galvenā politiskā ass ir kārtība pret brīvību, konstatēts, ka aptuveni 80% vēlētāju ir kārtības pusē, bet brīvības – vien 20%. Tātad Latvijā ir ļoti spēcīgs sociālais pamats autoritārisma politikai, kas varētu rezultēties jau oktobrī gaidāmajās vēlēšanās?
Šiem 80% pamatā ir dažādi aspekti. Tas ir ne tikai par spēcīgo autoritāro roku, bet arī ekonomiku, “lielo valsti” ekonomikā, kas visu sakārto.
Attiecībā uz autoritārismu tieši tam par labu nosliecas divas trešdaļas respondentu, kas arī, protams, nav labi.
Runājot par vēlēšanām rudenī, tas, ka uzvar oligarhi un nedemokrātiski spēki, nonākot koalīcijās, Latvijā nav nekas unikāls. Tā jau ir noticis un var notikt atkal. Diemžēl tā ir mūsu politikas konstante jau kopš valsts neatkarības atgūšanas. Arī tagad ir spēki, kuri savā kampaņā, cits tiešāk, cits miglaināk, norāda, ka to virziens nav ne izteikti demokrātisks, ne eiropeisks.
Vai Latvijas sabiedrībā pastāv pietiekami skaidra izpratne par atšķirību starp stipru un autoritāru valsti? Vai pētījuma dati ļauj identificēt robežu starp šiem jēdzieniem?
Tas pētījumā nebija primārais, bet šo to var nolasīt. Piekrītu – valsts, kā to uzskatāmi redzam Skandināvijā, var būt spēcīga un aktīvi organizēt ekonomiku, neesot autoritāra. Piemēram, Norvēģijā valsts no naftas atradnēm iegūto peļņu gudri izmanto, lai investētu atpakaļ sabiedrībā, kamēr Austrumos, tostarp Krievijā, pie naftas peļņas ir piezīdušies oligarhi un monarhi, to tērējot nevis iedzīvotājiem, bet savām jahtām, mašīnām, villām. Latvijā arī laiku pa laikam dzirdam par tādiem gadījumiem kā digitālgeita, kokrūpnieku skandāls, aizdomīgi IT iepirkumi, publisko līdzekļu novirzīšana politiķiem pietuvinātām interesēm. Tādā ziņā esam starp abiem modeļiem. Oligarhu partijas Latvijā ilgstoši ir bijušas pie varas, savukārt pretkorupcijas iestāde bijusi vāja.
Spēcīgās rokas, kas strādā savās un draugu interesēs, stāsts Latvijas politikā ir klātesošs jau kopš 90. gadiem.
ASV vēlētāju vairākuma atbalsts Trampam, nevis citiem kandidātiem, atbalsts Reformu partijai Lielbritānijā un Lepēnas partijai Francijā mani dara bažīgu. Nedemokrātiskās tendences atbalsojas arī Latvijā, un mūsu vēsturiskais fons ir tām labvēlīga augsne.
Padomju mantojums – vēlme pēc “lielās valsts”, kura par visiem parūpējas, – joprojām padara daļu sabiedrības atvērtāku nedemokrātiskiem piedāvājumiem, kas balstās uz paziņojumiem, ka demokrātija nozīmē haosu, bet diskusijas un neatkarīgi mediji traucē pacelt Latviju saulītē.
Neapmierinātību ar problēmām ekonomikā un citur ir diezgan viegli pārvērst politiskajā kapitālā vēlēšanās, visā vainojot demokrātiju, nevis sarežģītus globālos procesus.
Rezultātā, kā esam redzējuši gan Orbāna Ungārijā, gan “Likums un taisnīgums” praksē Polijā, šādi politiķi “iztīra” tiesu sistēmu un medijus, saliekot tur savējos. Līdz šim demokrātija un orientācija uz Rietumiem Latvijā ir veiksmīgi noturējusies un, visticamāk, arī noturēsies; diemžēl fonā nemitīgi pastāv riski.
Kā, jūsuprāt, sabiedrības izvēli par labu autoritāram vai demokrātiskam virzienam nosaka karš Ukrainā? Vai sabiedrības vairākumam varētu šķist, ka autoritārisms spēj radīt lielāku drošību nekā demokrātija?
Par Latviju to precīzi nezinām, jo trūkst šādu pētījumu datu. Kopumā tendences pasaulē liecina, ka arvien lielākas ekonomiskās un ģeopolitiskās nedrošības apstākļos nosliece ir par labu ātriem spēcīgās rokas risinājumiem, nevis salīdzinoši lēnajam demokrātiskajam procesam. Ja valstī ielido drons, pieprasījums ir pēc tā ātras notriekšanas, nevis tehniskām vai politiskām debatēm. Tomēr jāatgādina: pat Ukrainā bija nepieciešams laiks, līdz tā spēja ātri reaģēt uz droniem, kuri ir grūti pamanāmi un notriecami. Dronu tehnoloģijas pastāvīgi mainās, un tas joprojām nav vienkārši.
Pētījums apstiprina, ka Latvijas sabiedrība ekonomiskajos jautājumos ir izteikti “kreisāka” un atbalsta valsts iejaukšanos un pārdali, taču balso par labējām partijām. Kā, jūsuprāt, tas izskaidrojams?
ASV un daudz kur Rietumos politikā pastāv libertāriešu kustība, kas saka: “Vai to valsti vispār vajag, – mēs paši organizēsimies, sakārtosim savu apkaimi vai pilsētu, un viss būs lieliski.” Libertāriešu partijas pasaulē nav nekā neparasta. Tomēr Latvijā šī ideja ir radikāla, neviens nedomā, ka tā varētu darboties. To lielā mērā nosaka no padomju perioda mantotā pieredze, ka valsts cilvēku dzīvē spēlē ārkārtīgi lielu lomu.
Tāpat Latvijā nekad nav bijušas vēlēšanas par ekonomikas jautājumiem. Parasti tās ir par dalījumu latvieši–krievi vai oligarhi–demokrāti vai vērtību jautājumiem.
Turklāt ekonomikas jautājumi ir sarežģīti. Ekonomikas piedāvājumu izstrādāšana partijām prasa naudu un resursus. Daudz vieglāk ir pateikt, ka geji vai imigranti ir slikti.
Ja skatās uz Maslova piramīdu, izdzīvošanas jautājumi cilvēkiem ir primārie. Ja vēlēšanas izšķir, vai paliksim Rietumu virzienā vai arī iesim Krievijas un oligarhu ietekmes virzienā, iespējams, daudziem vēlētājiem Rietumu kursa saglabāšana ir būtiskāka par partiju piedāvājumu ekonomikā.
Vai, balstoties uz pētījumu, var fiksēt problēmjautājumus, kurus vēlētāji gribētu atrisināt šajās vēlēšanās?
Aptauja notika janvārī – deviņus mēnešus pirms vēlēšanām, vairāk fiksējot situāciju ikdienā. Vēlēšanas savukārt ir atšķirīgs periods, kad partijas aktīvāk komunicē un cilvēkiem politika kļūst svarīgāka. Tāpēc es neapņemos prognozēt, kas viņiem rudenī būs visbūtiskākais, jo arī pasaule strauji mainās. Kad šeit ielidoja pirmie droni, tie pavērsa visu Latvijas politiku pilnīgi jaunā virzienā. Tas pats sakāms par ASV–Irānas karu un pieaugošajām naftas cenām. Arī situācija Ukrainā ir pretēja. Ukraina gūst iniciatīvu un atkaro savas teritorijas, turpretī Krievija aktīvi pievērš uzmanību Latvijai, lai novērstu uzmanību no neveiksmēm Ukrainā. Ir daudz nezināmā par to, kas notiks Latvijas un pasaules politikā līdz vēlēšanām rudenī.
Kā disonanse, ka vēlētājs neatrod savu ekonomisko un citu interešu pārstāvniecību parlamentā, ietekmē vispārējo uzticēšanos demokrātiskajām institūcijām un Saeimai? Kādas ir šīs pretrunas esošās un paredzamās sekas?
Latvijā apmēram piektdaļa cilvēku dzīvo uz nabadzības sliekšņa vai zem tā. Tas ir daudz. Atbalstu populismam, radikālām idejām un sazvērestības teorijām bieži pavada neapmierinātība ar valsts pārvaldi un viedoklis, ka elite, dzīvojot pārpilnībā, ir novērsusies no “vienkāršajiem” cilvēkiem. Tā domājoši cilvēki neuzticas valsts pārvaldes un tradicionālo mediju stāstam, ka valstī viss ir labi. Ja tu dzīvo attālos laukos Latgalē, kas ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem ne vien Latvijā, bet arī visā Eiropas Savienībā, politiķu stāsts, ko atkārto populārākie mediji, ka Latvija ir izdevusies valsts, neizklausās patiess.
Šādā situācijā prokremliskais vai populistu stāsts, ka Latvijā viss ir briesmīgi, saprotams, rezonē daudz vairāk.
Pētījums atklāj dalījuma līnijas attiecībā uz politiskajiem uzskatiem ne tikai, kā ierasts, starp jauniem un vecākiem cilvēkiem, bet arī starp vīriešiem un sievietēm. Vai tas kaut kādā ziņā ir unikāli, un vai tam ir dziļāki iemesli?
Atšķirības starp vīriešiem un sievietēm nav ievērojamas, izņemot gados jaunās sievietes vecumā līdz 24 gadiem, kuras ir divkārt liberālākas nekā jaunie vīrieši un sabiedrība kopumā. Tomēr lielākais faktors, kas atšķir cilvēkus Latvijas sabiedrībā, ir vecums. Jo jaunāks cilvēks, jo liberālāk un demokrātiskāk viņš ir noskaņots.
Rietumos ir raksturīgi, ka vecāki cilvēki ir konservatīvi. Cilvēku psiholoģija tā darbojas, ka šķiet, – tad, kad viņi bija jauni, spēcīgi un aktīvi, studēja un ieguva pirmo darbu, zāle bija zaļāka. Ar katru dekādi cilvēki lielākoties visur paliek mazliet konservatīvāki.
Latvijas atšķirība ir, ka cilvēki vecumā virs 45 gadiem vidēji visi ir vienādā līmenī vairāk tendēti konservatīvā un autoritārā virzienā.
Kas kopīgs personām virs 45 gadiem? Vismaz pirmie desmit dzīves gadi ir pavadīti padomju sistēmā, kurā pastāvēja baiļu un nedrošības kultūra, bet jebkāda sabiedrības pašorganizācija, kas ir demokrātijas pamatā, un no vairākuma atšķirīgi viedokļi bija bīstami. Daļai minēto cilvēku demokrātija droši vien saistās arī ar nestabilitāti un haosu, kāds Latvijā valdīja 90. gados, uzreiz pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Tādēļ var saprast konkrētās sabiedrības daļas piesardzību pret to, ko viņi, visticamāk, uztver kā pārāk lielu demokrātiju un dažādību.
To var saistīt ar pētījumā konstatēto, ka Latvijā atšķirībā no tā dēvētajām vecajām demokrātijas valstīm, kur konservatīvu vērtību atbalstīšana nenozīmē demokrātijas noraidīšanu, konservatīvi un vienlaikus demokrātiju atbalstoši ir tikai 12% iedzīvotāju.
Jā, tas padara Latviju līdzīgu Ungārijai, Polijai vai Austrumvācijai, kur konservatīvie izmantoja līdzīgus argumentus, ka stabilitāte un drošība nāk nevis no demokrātijas, bet spēcīga vadoņa. Tomēr, visticamāk, arī Latvijas konservatīvo vidū notiek pārmaiņas. Mūsu valsts sabiedrība pēdējos 30 gados ir kļuvusi daudz rietumnieciskāka, demokrātiskāka, eiropeiskāka. Valsts un sabiedrības demokratizācija visur ir lēns process vairākās paaudzēs. Rietumvalstis ir bijušas demokrātiskas simts gadu, mēs – tikai dažas desmitgades.
Pētījuma dati apgāž iesakņojušos pieņēmumu par lielo tradicionālo mediju izšķirošo ietekmi uz vēlētāju politiskajiem uzskatiem – saikne ir ļoti vāja. Ja mediju patēriņš nemaina cilvēku patiesās vērtības, ko tas nozīmē demokrātiskajām debatēm? Vai sabiedrība ir tik dziļi ierakusies savos “vērtību ierakumos”, ka racionāli argumenti un fakti medijos vairs nespēj ietekmēt tās izvēli vēlēšanās?
Jā, tas varētu būt viens no izskaidrojumiem, bet iespējams arī pretējais. Runājot ar kolēģiem no Centrālās un Austrumeiropas, ar kuriem starptautiskā projektā veicām mediju satura monitorēšanu, man ir radies iespaids, ka Latvijas lielie populārie mediji ir salīdzinoši ļoti objektīvi un kvalitatīvi, jo daudzviet tie ir vai nu pietuvināti kādai partijai, ir “dzelteni”, vai ar citām problēmām.
Fakts, ka Latvijā lielo mediju patērētāji pārstāv visu politisko spektru, varbūt izskaidrojams ar to, ka šajos medijos pārstāvēti visi viedokļi. Nav tā, ka neļauj kādam izteikties. Medijos parādās viss ideju un arī ideoloģiju spektrs, un gan konservatīvais, gan liberālais lasītājs/skatītājs tajos atradīs informāciju, kas viņam šķiet tuvāka.
Tātad izskaidrojums varētu būt arī tāds, ka mūsu mediji ir kvalitatīvi, lai gan pašiem varbūt tā neliekas, jo medijos parādās viedokļi, kas nesaskan ar izjūtām informācijas burbulī mums apkārt.
Kāda proporcija vēlētāju izvēļu noteikšanā patlaban ir sociālajiem medijiem?
Sociālie tīkli noteikti ietekmē daļas sabiedrības politiskos uzskatus un veido viņu pasaules redzējumu. Taču ir ārkārtīgi grūti pateikt proporcijas, jo arī sociālajos tīklos pastāv informācijas burbuļi. Tā kā ikvienam cilvēkam algoritms piedāvā unikālu, viņam pielāgotu saturu, pētnieki nemaz nezina, ko cilvēki sociālajos tīklos patērē.
Personas, kuras nepatērē nevienu no lielajiem tradicionālajiem medijiem, dzīvo vai nu informācijas vakuumā, vai, iespējams, kādā alternatīvajā sociālā tīkla realitātē.
Manuprāt, tā ir daudz lielāka problēma mediju patēriņa kopējā stāstā, jo sociālajos tīklos populāri kļūst visskaļākie, visemocionālākie stāsti, ka viss ir slikti un valsts iet nepareizajā virzienā.
Sociālo tīklu algoritmi palīdz populistiem un radikāļiem, nevis demokrātiem vai zinātniekiem.
Kādi, jūsuprāt, ir lielākie riski saistībā ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, runājot par dezinformācijas saturu un paņēmieniem?
Pēc iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām jau bija paziņojums, ka tās ir nozagtas. Par laimi, šis primitīvais mēģinājums nokopēt Trampa paņēmienu neizdevās. Ne mediji, ne valsts iestādes šo stāstu nebija gatavi atbalstīt un veicināt. Raugoties uz Krievijas draudiem, nevar izslēgt provokāciju riskus, tomēr līdz šim vēlēšanās esam diezgan sekmīgi iztikuši bez tiem.
Pasaulē vēlēšanu ietekmēšanas gadījumi bijuši visdažādākie. Slovākijā pirms dažiem gadiem vēlēšanu priekšvakarā tika izplatīts audio ieraksts, kurā politiķi it kā sarunājās par vēlēšanu un valsts nozagšanu. Tas bija dziļviltojums, taču parādījās tieši pirms vēlēšanām, kad materiāla patiesuma pārbaudei un atspēkošanai bija atlicis pārāk maz laika, turklāt spēkā bija pirmsvēlēšanu aģitācijas aizlieguma periods, kas samazināja politiķu iespējas dezinformāciju atspēkot.
Nedemokrātiski spēki meklē veidus, kā atjautīgi apspēlēt vēlēšanu sistēmu. Vai kāds Latvijā to mēģinās un vai kādam tas sanāks, nevar prognozēt, bet šādi riski noteikti ir un tādu paliek arvien vairāk, pilnveidojoties dziļviltojumu tehniskajām iespējām. Tomēr Latvija tam ir gatavojusies. Mākslīgā intelekta ļaunprātīga izmantošana šādos nolūkos ir aizliegta. Ja kāds to mēģinās darīt priekšvēlēšanu laikā, viņš tiks saukts pie atbildības.
Ja uz pētījumā secināto raugāmies no demokrātijas ilgtspējas viedokļa, kas jums šķiet lielākais risks Latvijas demokrātijai nākamajos desmit gados – autoritāru ideju normalizēšanās, sabiedrības polarizācija, pilsoniskās līdzdalības trūkums vai kas cits?
Notikumi pasaulē rada lielākos izaicinājumus. Latvijas politikā spēcīgi atbalsojas Rietumu tendences. Ja Rietumvalstis un ASV atbalsta demokrātiskās vērtības, tad mūsu sabiedrība un politika virzās tām pretim. Patlaban neliberāli, pret demokrātiju kritiski spēki ir populāri ne vien ASV, bet arī daudzviet Eiropā. Ja Eiropa sāks mainīt savu vērtību kursu, tas Latvijas politisko virzienu noteiks daudz vairāk nekā iekšpolitiskie procesi.
Vienlaikus ir pamats arī optimismam. Latvijas sabiedrība strauji demokratizējas. Piemēram, kādreiz Rīgā tikpat kā nebija iedzīvotāju pašorganizācijas. Tagad katrai apkaimei ir biedrība. Cilvēku pašorganizācija ir īstā demokrātija, nevis tikai dalība vēlēšanās. Viņi sanāk kopā, vienojas par prioritātēm apkaimē un skaidri pasaka pašvaldībai – mēs vēlamies sataisīt šo ielu vai to skvēru. Tikai tādā veidā pie varas esošie var uzzināt, ko demokrātiskā sabiedrība patiešām vēlas.
Ko pētījums atspoguļo par demokrātijas “veselību” Latvijā 2026. gadā kopumā? Kāds īsumā būtu jūsu secinājums?
Latvija vēl joprojām ir pārejas procesā uz modernu, rietumniecisku demokrātiju. Tas ir normāli. Mūsu demokrātijas pieredze ir bijusi īsa, salīdzinot ar Skandināvijas valstīm. Tomēr vēlēšanas vien valsti nepadara demokrātisku. Nepieciešami arī aktīvi un demokrātiski domājoši iedzīvotāji. Uzskatu maiņa un demokrātijas prasmju attīstība prasa laiku. Arī Skandināvijai, lai nonāktu demokrātijas mērījumu augšgalā, vajadzēja desmitgades un vairākas paaudzes.
