|
Pētījums aplūko divus tuvus, taču ne identiskus jēdzienus – patriotismu un nacionālismu. Kas tiem ir kopīgs un kas atšķirīgs, un kā tie mijiedarbojas pilsoniskās izglītības kontekstā?
Abas koncepcijas raksturo saikni ar valsti. Tomēr jēdziena “patriotisms” pamata nozīme ir mīlestība pret valsti, tātad emocionālie aspekti, bet “nacionālisms” ir politiska ideoloģija, kuru var raksturot ar domātāja Ernesta Gelnera formulējumu: tas ir “politisks princips, kas noteic, ka politiskajai un nacionālajai vienībai ir jāsakrīt”.
Pēc Otrā pasaules kara jēdzienam “nacionālisms” ir izveidojusies negatīva nozīme, kas nolasāma teicienā, kura autorība tiek piedēvēta izcilajam Francijas valstsvīram Šarlam de Gollam: “Patriotisms ir tad, kad mīlestība pret saviem cilvēkiem ir pirmajā vietā; nacionālisms – kad naids pret citiem cilvēkiem ir pirmajā vietā.” Tomēr akadēmiskā literatūra nodala morāli pieņemamas un nepieņemamas patriotisma un nacionālisma formas, līdz ar to jautājums par abu jēdzienu nošķīrumu ir temats atsevišķai un plašai diskusijai.
Pētot norises Latvijas pilsoniskajā izglītībā, mēs fokusējāmies uz abu koncepciju pozitīvajiem un vēlamajiem aspektiem un jēdzienā “patriotisms” uzsvērām ideju, ka cilvēka piederību valstij pirmkārt nosaka pilsonība un ka cilvēka un valsts saikne veidojas uz demokrātisku vērtību pamata ar pilsonisku un politisku līdzdalību. Turpretī jēdziena “nacionālisms” priekšplānā izvirzījām kultūras un etniskos aspektus Latvijas Republikas Satversmes preambulā formulētajā izpratnē, ka Latvijas valsts ir veidota tāpēc, “lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”. Latvijas kā nacionālas un demokrātiskas valsts attīstībai būtiski ir abi aspekti.
Kā Latvijas jaunieši izprot patriotismu un nacionālismu, un kā tas atspoguļojas viņu pilsoniskajās zināšanās un attieksmēs?
Jāuzsver, ka pētījumā izmantotais jēdzienu “patriotisms” un “nacionālisms” nošķīrums ir nosacīts, jo patriotisms neizslēdz kultūras identitāti, bet nacionālisms – apņemšanos ievērot demokrātiskas vērtības, tomēr tas kalpoja kā sākuma punkts sarunai ar pētījuma dalībniekiem, jo lielākajai daļai pētījumā intervēto jauniešu šie jēdzieni nebija skaidri.
Tas arī ir viens no svarīgākajiem pētījuma atklājumiem – ka mūsu sākotnēji formulētā pētījuma problēma bija ļoti tāla no reālās situācijās, proti, mēs vēlējāmies izzināt, cik lielā mērā pilsoniskās izglītības saturs ir orientēts uz patriotismu vai nacionālismu un kā tas ir saistīts ar jauniešu pilsonisko un politisko līdzdalību. Diemžēl nācās secināt, ka pilsoniskās izglītības saturs ir minimāli orientēts uz nacionālās piesaistes veidošanu jauniešos un ka jauniešu zināšanas par pilsoniskās izglītības jautājumiem ir zemas, līdz ar to mūsu sākotnējais teorētiskais uzstādījums bija pārāk lielā abstrakcijas līmenī attiecībā pret to, ko jaunieši zina un saprot.
Kādi ir šīs problēmas pamatiemesli, un kas būtu jādara, lai tos novērstu?
Pagaidām tikai esam konstatējuši problēmu, ka vispārējās izglītības saturā valstiskā audzināšana ir nepietiekama. Šeit gribu izcelt tieši zināšanas par politiku – gan iekšpolitiskos, gan ārpolitiskos aspektus –, jo trūkumi vēstures zināšanu apguvē jau ir apzināti un tiek laboti, bet, kā norādīja vairāki pētījumā intervētie jaunieši, zināšanas par politiku, visticamāk, ir vēl sliktākas. Varu izteikt dažus pieņēmumus, kāpēc tas tā ir.
Valstiskās audzināšanas aspektā tā varētu būt inerce domāšanas veidam, kāds izveidojās pēc PSRS sabrukuma un bija balstīts uz Frānsisa Fukujamas nu jau acīmredzami kļūdaino tēzi, ka vēsturei ir pienākušas beigas, jo Rietumu liberālā demokrātija ir kļuvusi par galīgo pārvaldības formu cilvēces mērogā. Šādā paradigmā arī valstiskums zaudēja savu nozīmi, jo indivīdam bija atvērta visa pasaule, līdz ar to lielāka nozīme bija individuālismam un globālismam. Krievijas–Ukrainas karš, kas sākās jau 2014. gadā, kā arī citas norises globālajā politikā rāda, ka valstu robežām gan fiziskā, gan ideoloģiskā aspektā ir kritiski svarīga nozīme, tāpēc arī akcentiem pilsoniskajā izglītībā būtu jāmainās.
Otra problēma ir Latvijas sabiedrības negatīvā attieksme pret politiku, kas rezultējas arī tajā, ka šie jautājumi pilsoniskās izglītības saturā tiek skatīti minimāli. Tāpat, mācot aktuālo politisko kontekstu, skolotājam pastāv riski tikt apvainotam, piemēram, politiskajā aģitācijā, tāpēc nepieciešams valsts līmenī skaidri definēt vadlīnijas, kā skolēniem mācīt politiku un kā viņus pilnvērtīgi sagatavot pilsoniskajai un politiskajai līdzdalībai valsts un pašvaldību dzīvē, sasniedzot pilngadību, kas ir fundamentāls priekšnoteikums efektīvai demokrātijas funkcionēšanai.
Trešā problēma ir tā, ka līdz šim Latvijas publiskajā telpā ļoti liela uzmanība tikusi pievērsta nepilnībām eksakto zināšanu apguvē, tomēr, neanalizējot izglītības sistēmas problēmas kompleksi un izvirzot priekšplānā problēmas eksakto zinātņu jomās, veidojas fragmentārs un maldīgs priekšstats, ka tās ir svarīgākas nekā humanitārās un sociālās zinātnes vai arī ka šajā jomā viss ir kārtībā. Tāpēc vēl viena svarīga rekomendācija ir celt humanitāro un sociālo zinātņu prestižu vispārējā izglītībā, jo arī šie priekšmeti prasa padziļinātas zināšanas no pedagogiem un līdzsvarotai sabiedrības attīstībai būtiskas ir gan eksaktās, gan humanitārās un sociālās zināšanas un prasmes. Piemēram, vēlēšanu rezultātiem jeb tam, kādiem politiskajiem spēkiem pilsoņi uztic valsts vadību, ir kritiski svarīga nozīme valsts attīstībā un šīs politiskās izvēles ir atkarīgas no vēlētāju zināšanām un izpratnes par politiku un ekonomiku, no viņu medijpratības un citām pilsoniskajām kompetencēm.
Starp rekomendācijām, kas pētījumā dotas politikas veidotājiem, ir ieteikums “valsts līmenī noformulēt stratēģisku redzējumu par valsts virzību un par to, kādam ir jābūt Latvijas pilsonim”. Kam tieši, jūsuprāt, būtu deleģējami šie uzdevumi, lai rezultāts būtu kvalitatīvs un vienlaikus varētu izvairīties no kādiem politizācijas riskiem?
Tas noteikti nav tikai kāda atsevišķa politikas dokumenta jautājums, bet plašāka diskusija par pilsonisko vērtību pamatu Latvijā, kas būtu “dzīvs” tādā nozīmē, ka kalpotu kā atskaites punkts politisko lēmumu pieņemšanai dažādos līmeņos. Tam, pirmkārt, ir vajadzīga augsta līmeņa diskusija ar plašu ieinteresēto pušu iesaisti.
Diskusijas priekšmets varētu būt “valsts ilgtspējas” ideja, kuru mēs attīstām kopā ar kolēģi Gitu Leitlandi publikācijā, kas vēl ir tapšanas stadijā. Tajā mēs par valsts ilgtspēju domājam pilsonisko vērtību aspektā un definējam jēdzienu kā “Latvijas tautas kopības sajūtu, kas balstīta nacionālās un demokrātiskās vērtībās, vienotā izpratnē par Latvijas tautas un valsts nozīmīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem, aktīvu darbošanos kopējam labumam tagadnē un pozitīvā nākotnes vīzijā”.
Tā kā katrai valstij ir savs vēsturiskais un sociāli politiskais konteksts, mēs aicinām meklēt tieši Latvijai piemērotāko un aktuālāko risinājumu, lai veidotu fundamentālu vērtību pamatu. Valsts ilgtspējas jēdzienam ir arī ekonomikas, labklājības, aizsardzības, kultūras un citas dimensijas, bet mūsu skatījumā tās visas ir pakārtotas tam, kādas ir valsts un tās pilsoņu attiecības ideju un vērtību līmenī.
Pēc tam, kad šie jautājumi būtu izdiskutēti un panākta konceptuāla vienošanās politiskā līmenī, var tapt gan nepieciešamie dokumenti, gan to īstenošanas plāns, tai skaitā korekcijas izglītības saturā.
Vai tas ir izpildāms uzdevums? Daļa jauniešu vairāk jūtas kā Eiropas pilsoņi, citi, gluži pretēji, sevi uzlūko kā lokālpatriotus, savas pilsētas vai novada patriotus. Skolotāji, kā atklāj pētījums, novērojuši, ka mazākumtautību vidū ir pieprasījums pēc pilsoniskas nācijas, kurā piederību valstij nosaka pilsonība, nevis etniskā izcelsme, latviešu valoda un kultūra.
Tas ir politiskās gribas jautājums, un jūsu skepsei ir pamats – acīmredzami Latvijā šāda kopības sajūta nav izveidota, jo pastāv plaisa gan starp valsti un sabiedrību, gan starp dažādām sociālajām grupām. Pilsoniskas nācijas ideja šajā kontekstā ir labs piemērs. Pirmkārt, jāpaskaidro, kas ar šo jēdzienu ir domāts. Ļoti vienkārši runājot, nacionālisma teorija izšķir pilsoniskas un etniskas nācijas jēdzienus atkarībā no tā, kas nosaka piederību nācijai, proti, pilsonība vai etniskā izcelsme. Tomēr pilsoniskas nācijas gadījumā svarīgas ir arī pilsoņu zināšanas, prasmes un motivācija sadarboties kopīgam labumam jeb politiskai iekārtai, kas nodrošina fundamentālās brīvības, tiesiskumu un taisnīgumu.
Diemžēl vēsturiski Latvijā pilsonisku nāciju līdz šim nav izdevies īstenot, par ko plašāk var lasīt Vidzemes Augstskolas izdotajā grāmatā “Kā neapmaldīties nākotnē? Piederības un līdzdalības loma demokrātiskas sabiedrības stiprināšanā Latvijā”. Lai gan pilsoniskas nācijas koncepcija varētu būt risinājums, kas ļautu stiprināt mazākumtautību piederības sajūtu Latvijai, kā to minēja vairāki pētījuma dalībnieki.
Bet šeit ir svarīgi uzsvērt, ka pilsoniskās izglītības skolotājs viens pats nevar izveidot pilsonisku nāciju, ja par to nav vienošanās politiskā līmenī. Tāpēc ar šo rekomendāciju bija būtiski pateikt, ka pilsoniskā izglītība nav atrauta no kopējā politiskā konteksta – ir grūti jauniešiem iemācīt pilsoniskos tikumus, ja tie netiek praktizēti politiskajā kultūrā, jo skolā mācītās zināšanas un prasmes viņi salīdzina ar to, kas notiek realitātē, tai skaitā ar vecāku stāstīto.
Vai ir skaidrs, cik lielā mērā jauniešu attieksmi pret valsti un patriotismu nosaka viņu lietotie mediji un kā jauniešu uzskatus ietekmē Krievijas uzturētie naratīvi?
Sarunās ar pētījuma dalībniekiem mēs iekļāvām arī jautājumus par jauniešu mediju patēriņu, tomēr mediju ietekme uz jauniešu uzskatiem nebija šī pētījuma problēma. Te svarīgāk būtu izcelt skolotāju novērojumu un bažas par to, ka skolēni ļoti intensīvi un arī nekritiski patērē sociālos medijus, piemēram, “TikTok”. Tāpēc svarīgi mācīt arī prasmi orientēties mediju vidū un atpazīt dažādus maldināšanas un dezinformācijas paņēmienus. Pēc pētījuma dalībnieku sniegtās informācijas var secināt, ka medijpratība varētu būt viena no pilsoniskās izglītības jomām, kas ir samērā labi attīstīta, jo šiem jautājumiem jau ilgāku laiku tiek pievērsta pastiprināta uzmanība arī politiskajā līmenī. Protams, pastāv arī Krievijas veicināto naratīvu ietekme, bet tā ir izteiktāka starp jauniešiem, kuru dzimtā valoda ir krievu.
Viens no pētījuma mērķiem bija pētīt patriotismu un nacionālismu Latvijas pilsoniskajā izglītībā Krievijas–Ukrainas kara kontekstā. Kādi ir galvenie secinājumi?
Krievijas plaša mēroga uzbrukums Ukrainai 2022. gadā neapšaubāmi radīja pastiprinātu trauksmi Latvijas jauniešu vidū un aktualizēja jautājumu par rīcību militāra uzbrukuma gadījumā un pilsoņu pienākumu aizstāvēt savu valsti, jo tas parādīja, ka Krievija ir gatava izmantot militāru spēku, lai atjaunotu savu ietekmi un atgūtu teritorijas, kas agrāk bija daļa no PSRS un Krievijas impērijas. Tomēr reakcijas un viedokļi bija dažādi.
Vairākiem respondentiem Latvijas valstiskuma, kā arī nacionālo un demokrātisko vērtību nozīme pieauga un veicināja spēcīgāku nacionālo apziņu. Dažiem karš lika vairāk aizdomāties par Latvijas pastāvēšanu ne tik daudz kā par valsti politiskā nozīmē, bet gan kā par zemi kultūrvēsturiskā kontekstā, ko viņi uzskatīja par svarīgāku, turpretī citiem likās svarīgāk saglabāt demokrātiskās vērtības.
Pētījumā varēja konstatēt atšķirības respondentu uzskatos atkarībā no dzimtās valodas. Jaunieši, kuru dzimtā valoda ir krievu, lielākā mērā uzsvēra, ka Latvijas valstiskums viņiem nav tik nozīmīgs, taču vienlaikus viņi nevēlas būt daļa no Krievijas. Jebkurā gadījumā var konstatēt, ka Krievijas–Ukrainas karš arī Latvijas sabiedrībā ir aktualizējis nacionālās identitātes un nacionālās piesaistes jautājumus, jo ir skaidrs, ka Krievijas faktiskais mērķis Ukrainā ir tās nacionālās identitātes un valstiskuma iznīcināšana, un mēs ar augstu varbūtību varam pieņemt, ka tai ir līdzīgi nodomi arī pret citām kaimiņvalstīm, tai skaitā Latviju.
Jauniešu vidū, kā atklāj pētījums, saglabājies augsts pacifisma līmenis un pārliecība, ka individuālās vērtības ir svarīgākas nekā piesaiste valstij ar patriotismu un nacionālismu. Vai jaunieši ir gatavi aktīvi aizstāvēt Latviju, arī ar ieročiem rokās? Vai un kādas atšķirības šajā ziņā nosaka jauniešu dzimtā valoda, tautība?
Valsts aizsardzības aspektā tendences jauniešu vidū ir līdzīgas kā sabiedrībā kopumā: aptuveni trešdaļa pauž gatavību aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās, un galvenokārt tie ir respondenti, kuru dzimtā valoda ir latviešu. Pacifisma idejas šajā pētījumā vairāk pauda respondenti, kuru dzimtā valoda ir krievu, un es to drīzāk skaidrotu ar izvairīšanos no skaidras atbildes paušanas kara situācijā, kad ir skaidri jānodefinē sava pozīcija. Bet arī šī nav tikai jauniešiem raksturīga tendence, jo pēc Krievijas pilna mēroga uzbrukuma dažādos pētījumos var konstatēt tendenci, ka mazākumtautību respondenti izvairās teikt savas domas.
Jūsu pētījumu lokā ir visaptverošā valsts aizsardzība. Cik gatavi, ja varat par to spriest, tajā iesaistīties ir jaunieši, un kādas ir izglītības sistēmas ietvaros iegūstamās zināšanas šajā jomā?
Visaptverošās valsts aizsardzības kontekstā uz jauniešiem primāri attiecas Valsts aizsardzības dienests, jo tas ir veids, kā jaunieši apgūst pamata militārās iemaņas, lai nepieciešamības gadījumā valsts aizsardzībā varētu iesaistīties arī pilsoņi, kuri nav profesionāli karavīri. Pētījumā var konstatēt tendenci: tie jaunieši, kuri piekrīt, ka pilsonim ir pienākums aizstāvēt valsti, ir arī pozitīvi noskaņoti pret valsts aizsardzības dienestu. Tajā pašā laikā tēma par pilsoņa pienākumu aizstāvēt valsti šobrīd izglītības saturā ir aplūkota ļoti minimāli, kas ir jāmaina, jo tas nav pašsaprotams jautājums. Tā ir plaša un sarežģīta tēma, tāpēc, izmantojot politikas teorijas un vēsturisku piemēru atziņas, pilsoniskās izglītības saturā jauniešiem ir arī jāizskaidro, kāpēc pretošanās agresoram ir morāls pienākums un ka potenciāla okupācija ilgtermiņā var radīt vēl lielākus zaudējumus un ciešanas.
