Kādus pakalpojumus un kādai mērķgrupai piedāvā Jauniešu sociālās rehabilitācijas nodaļa?
Pašreiz piedāvājam divus pakalpojumus: sociālās rehabilitācijas un atbalsta programmu jauniešiem vecumā no 12 līdz 17 gadiem ar uzvedības traucējumiem “Palēciens”, savukārt pašvaldībām ārpus Rīgas piedāvājam mentora pakalpojumu jauniešiem, kuriem vajag individuālu pieeju un kuriem ir grūti iekļauties grupu nodarbībās. Sezonāli organizējam piedzīvojumu izbraucienus ar nakšņošanu jauniešiem, kuriem ir saskarsmes vai uzvedības grūtības.
No šī gada 1. aprīļa sāksim īstenot jaunu programmu pusaudžiem ar uzvedības traucējumiem, bet no 1. jūlija iecerēts uzsākt bērnu nama ģimeniskai videi pakalpojumu jauniešiem, kas atrodas ārpusģimenes aprūpē.
Kā šie jaunieši nonāk pie jums?
Mūsu tiešais sadarbības partneris ir sociālais dienests, kurš, izvērtējot savā redzeslokā nonākušo jauniešu vajadzības, nosūta viņus pie mums. Tad mēs tiekamies ar jaunieti un vecākiem un izrunājam programmu būtību.
Par programmu “Palēciens”, ko piedāvājam jau no 2016. gada, informācija nereti ir aizgājusi no “mutes mutē”. Mums zvana vecāki, interesējas par šo iespēju.
Arvien vairāk ir arī tādu gadījumu, kad par šo programmu izstāsta jaunietis jaunietim. Tad jaunietis ierodas jau gatavs programmai, jo neviens cits viņa vietā nav licis uz šejieni nākt.
Tāpat mūsu pakalpojumus jauniešiem rekomendē Valsts probācijas dienests, Pusaudžu resursu centrs, Bērnu aizsardzības centrs, centrs “Dardedze”, pašvaldības policija, arī ārsti speciālisti, piemēram, bērnus pie mums nosūta psihiatri.
Jūs minat, ka piedāvātie pakalpojumi tiek rekomendēti. Tātad nekas no šī visa nav piespiedu kārtā?
Mūsu mērķis ir brīvprātības princips, ko cenšamies veicināt jau no pirmās tikšanās reizes. Kad satiekamies un stāstām, kādas aktivitātes būs pieejamas, dodam arī izvēles iespēju, norādot uz tiesībām atteikties no pakalpojuma, taču vispirms aicinām pamēģināt vismaz pāris mēnešus.
Jāņem vērā, ka mēs šim jaunietim neesam pirmie pieaugušie, pie kuriem viņš tiek sūtīts, tāpēc nevarēs vienkārši teikt, ka “ir jānāk, jo tev te palīdzēs”.
Kādas aktivitātes programmu ietvaros piedāvājat?
Piedāvājam individuālās tikšanās. Katram jaunietim ir nozīmēts savs darbinieks. Viņi iepazīstas, veido attiecības, tādā veidā noskaidrojot jaunieša intereses. Ja ir izveidotas labas attiecības, tad ļoti skaidri var runāt par jaunieša grūtībām un problēmām. Piemēram, uzzinām, ka viņam nav telefona, jo mamma spēlē azartspēles un visas mantas nodod lombardā. Ja attiecību nebūs, tad jaunietis slēps šo patieso iemeslu.
Mums notiek arī grupu nodarbības jeb radošās nodarbības. Tās ir orientētas uz prasmēm. Piemēram, kopā dodamies uz kādiem pasākumiem, jo daudziem jauniešiem nav kultūras pieredzes, vai arī mācāmies kopā gatavot ēst, pēc tam uzkopjam telpu, jo mums šeit nav apkopēju, viss ir jāizdara pašiem.
Ļoti būtisks mūsu darbības elements ir organizētie piedzīvojumu braucieni, kad dodamies ārpus pilsētas pārgājienos, piedalāmies orientēšanās pasākumos, arī braucam ar riteņiem.
Tāpat rīkojam atbalsta grupas vecākiem – lai varētu mainīt jauniešu uzvedības modeli, būtiski ir mainīt arī vides ietekmi.
Vēl mums ir mazās interešu grupas jauniešiem, kuri nevar iekļauties lielajās grupās. Šajās grupās veicam kādu kopīgu nodarbi, piemēram, veidojam CV vai meklējam darba vai izglītības iespējas. Mērķis ir atkarīgs no tā brīža jauniešu vajadzībām.
Mums ir arī ģimeņu dienas, kad ģimenes kopā ar pietuvināto personu piedalās kādā orientēšanās pasākumā vai spēļu vakarā. Tāpat dodamies pie ģimenes uz mājām un kopīgi gatavojam ēst. Tas ir īpaši svarīgi, ja, piemēram, mammai ar meitu ir sarežģītas attiecības.
Gadās, kad jauniete mums saka, ka mamma viņu visu laiku kritizē, tāpēc viņa negrib atrasties savās mājās un arī neko tur negrib darīt. Savukārt mamma mums sūdzas, ka meita nepalīdz.
Tad mēs vienojamies par kopīgu ēst gatavošanu, nosakot, ka mamma meitai teiks, kas darāms, tikai ievērojot receptē norādīto. Reizēm šādās situācijās mammām ir grūti iztikt bez aizrādījumiem un kritikas. Tad mēs iejaucamies un atgādinām, ka vienojāmies ņemt vērā tikai recepti. Beigās vakariņu laikā mammas vienmēr atzīst, ka gatavotais sanācis labs, un mēs pārrunājam viņu attiecības un to, ka jāļauj bērnam pašam pieredzēt dažādas situācijas.
Programmas otrajā posmā organizējam arī starpkultūru izbraucienus, dodoties uz ārzemēm ar tādu pašu finansējumu, kāds mums ir pieejams aktivitātēm Latvijā. Jauniešiem pašiem jāplāno biļešu iegāde un nodarbes apskates vietā. Mums ir bijušas dažādas grupas. Viena grupa ir pārtikusi tikai no sausajām zupiņām, taču aizbrauca līdz pat Maltai, gāja pārgājienā pa klintīm, izmantoja arī maksas pakalpojumus. Savukārt cita grupa vēlējās labāk paēst, līdz ar to viņi vairāk koncentrējās uz bezmaksas pasākumiem, piemēram, vecpilsētas iepazīšanu.
Doma ir jauniešos nostiprināt ideju: ja es plānoju un daru, tad varu dzīvē ļoti daudz ko paveikt un piedzīvot.
Visos posmos ir svarīgi, ka mēs varam piesaistīt arī speciālistus. Ja kādam jaunietim vajag psihiatra vai psihologa palīdzību vai kādu prasmju treneri, tad mēs varam to norīkot. Tāpat varam piesaistīt skolotājus. Mums ir izveidota klase, kurā jaunieši reāli mācās, un ir piesaistīti privātskolotāji.
Jauniešus nāk izglītot arī citi vienaudži. Piemēram, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi nāk pie mums jauniešiem mācīt matemātiku, ķīmiju. Esam ievērojuši, ka šāds veids, kad jaunietis jaunietim izskaidro vielu, ir ļoti efektīvs. Redzam, ka daļai jauniešu zināšanas ir ļoti vājas. Daļa nemāk runāt latviski, daļa māk tikai latviski, un veidojas izolētība. Mēs mēģinām viņus integrēt, un, kad pēc programmas viņi spēj savstarpēji komunicēt, rodas liels gandarījums.
Vai visas šīs aktivitātes jauniešiem un viņu ģimenēm ir pieejamas bez maksas?
Jā, to nodrošina Rīgas pašvaldība. Savukārt Mārupes pašvaldība no saviem līdzekļiem nodrošina programmu jauniešiem ar uzvedības traucējumiem un mentora pakalpojumu.
Tātad šādi pakalpojumi ir pieejami tikai Rīgā un Mārupē?
Ja runājam par programmu “Palēciens”, tad tā darbojas tikai Rīgā, Mārupē un arī Tukumā. Taču zinu, ka no 2029. gada visu pašvaldību sociālo pakalpojumu grozā vajadzētu būt šāda veida programmām.
Latvijas Samariešu apvienības tīmekļvietnē ir norādīts, ka Jauniešu nodaļa sniedz ilgtermiņa sociālo rehabilitāciju un atbalstu jauniešiem, kas sevī ietver arī nodarbības par pilsonisko līdzdalību, demokrātiskām vērtībām, nacionālajām vērtībām un ilgtspējīgu domāšanu. Pastāstiet, kāpēc ir būtiski ar jauniešiem runāt arī par šādām lietām!
Tas ir būtiski, jo jaunieši sevi neredz un neidentificē kā sabiedrības daļu. Tāpēc mēs viņus pamazām integrējam. Iepazīstinām ar tradīcijām, Latvijas valsts svētkiem, piemēram, Lāčplēša dienu. Daudzi jaunieši nemaz nezina, kāpēc šī diena ir atzīmējama.
Atceros, ka es pati ar divām krievvalodīgām meitenēm nācu no svecīšu nolikšanas pasākuma un viņas bija tik pārsteigtas, ka ir šādi pasākumi, ka cilvēki ir tik smaidīgi, draudzīgi un atvērti.
Tāpat mēs mudinām piedalīties vēlēšanās. Stāstām, kā tās notiek, kāpēc tās ir svarīgas. Jaunieši, tāpat kā citreiz pieaugušie, apgalvo, ka nav vērts piedalīties. Tad mēs runājam par to, ka nekas nemainīsies, ja neko nedarīsi.
Tas ir ļoti būtiski, jo šie jaunieši ir topošie tēvi un mātes, viņi ir mūsu sabiedrības daļa, tāpēc viņiem ir jāizprot šīs vērtības. Ja arī viņi sākumā nav gatavi to pieņemt, tad vismaz jāiemācās ievērot cieņpilnu attieksmi un jāsaprot, ka viņi paši ir būtiska sabiedrības daļa. Mēs kategoriski iebilstam pret tādiem izteicieniem kā “Latvijā viss ir slikti”.
Nekritizējam jauniešu viedokli. Būtiski, lai viņš pasaka to, ko domā, taču ir jāspēj pamatot, kas tieši ir slikti, kas tieši nepatīk.
Protams, jāskatās, cik gatavs jaunietis ir šo pilsonisko informāciju pieņemt. Ja mēs nosēdināsim pie galda un teiksim, ka ir tā un tā, tad skaidrs, ka radīsies pretreakcija. Tāpēc mēs mēģinām runāt līdzvērtīgās pozīcijās. Mēs arī savstarpēji cits citu uzrunājam uz “tu”, jo šeit satiekas dzīvē daudz pieredzējis jaunietis ar profesionāli pieredzējušu pieaugušo un neviens no viņiem nav ne zemāks, ne augstāks. Tāpat mēs iestājamies par godīgumu. Gan darbinieks, gan jaunietis droši var pateikt, ja viņam kaut kas nepatīk.
Jūs norādījāt, ka strādājat ar jauniešiem viņiem pietuvinātā vidē. Kāpēc tas ir svarīgi? Bieži tiek stāstīts, ka pārmaiņas notiek, ja izdodas izkļūt no ierastās vides.
Tas ir atkarīgs no mērķgrupas problemātikas. Citiem ir labāk, ja ar viņiem strādā institucionāli un izraujot no ierastās vides. Mūsu pieeja ir šāda: ja jaunietis nāk pie mums, tad mēs ejam pie viņa. Mēs attiecības veidojam ļoti lēnām. Tikšanās var noritēt kafejnīcā. Jaunieši vienmēr ir izsalkuši, varam pasūtīt picu un tad pie galda pārrunāt jaunieša ikdienas notikumus. Tikšanās var notikt arī parkā. Mēs ejam arī uz skolām, tiekamies Vecrīgā, pie Brīvības pieminekļa, tirdzniecības centrā “Origo” un citviet. Varam arī aiziet pie jaunieša uz mājām. Respektīvi, jaunietis netiek izņemts ārā no vides, kurā viņš atrodas. Viņš paralēli var mācīties, atrasties ģimenē, bet viņam klāt ir šis pakalpojums, mūsu atbalsts, kas viņu un viņa ģimeni stiprina un palīdz atrisināt problēmas tā, lai situācija nepasliktinās un nav vajadzības viņu izņemt ārā no savas vides.
Jāpiebilst, ka mēs nestrādājam ar jauniešiem, kuriem ir smagas atkarību problēmas. Strādājam ar jauniešiem, kas vielas lieto eksperimentējošajā fāzē un kam nav izveidojusies atkarība.
Kādi ir jūsu secinājumi par to, kāpēc jaunieši nonāk šādā zemā punktā un kas ir nepieciešams, lai tiktu ārā?
Uz to, kāpēc viņi nonākuši tik zemā punktā, ir grūti atbildēt. Situācijas mēdz būt ļoti dažādas. To veicina apstākļu sakritība, vides faktors, draugu ietekme, nepietiekams atbalsts, arī krīzes, tuva cilvēka nāve. Ļoti dažādi iemesli.
Taču es varu pateikt, kas jauniešiem ir vajadzīgs, lai uzlabotu situāciju.
Pirmkārt, viņiem ir nepieciešama pieņemoša vide. Nevis tāda vide, kas viņus grib mainīt, bet vide, kurā viņi var droši stāstīt, kas ar viņiem notiek, un kurā otram cilvēkam var uzticēties.
Tas ir pats primārais. Šie jaunieši dzīvē ir daudz kritizēti, nosodīti, viņiem ir uzlikts zīmogs: tu esi citādāks. Viņi ir izjutuši to, ka no viņiem grib tikt vaļā, viņi ir “neērtie” bērni. Tas arī ir loģiski, jo mēs taču skaidri apzināmies, kā ir sadzīvot ar bērnu, kuram ir uzvedības traucējumi. Tas nav viegli. Viņš visu laiku ir bijis izstumts, jo nav spējis iekļauties, un viņš gan apzināti, gan neapzināti turpina darīt visu, lai viņu izstumtu arī turpmāk, viņš pie tā ir pieradis. Mūsu darbs ir integrēt šo jaunieti sabiedrībā. Tāpēc ir svarīgi, ka ir cilvēks, ar ko viņš var brīvi runāt, kas viņu nenosodīs un ar ko tad kopīgi var lemt par risinājumiem, lai integrācija būtu veiksmīgāka.
Es bieži atceros vienu gadījumu. Noslēdzoties programmas pirmajam posmam, norisinās izvērtēšana, un jauniešiem ir rakstiski jāatbild uz vairākiem jautājumiem. Viens no tiem: ko tu par sevi saprati, atrodoties programmā? Viens jaunietis uzrakstīja: es sapratu, ka esmu normāls čalis. Šo izlasot, mana pirmā doma bija – nu jā, kaut kas uzrakstīts, lai ātrāk aizpildītu lapu. Taču, kad mēs pārrunājām atbildes, viņš man pateica: “Maija, tu esi vienīgā, kas man ir teikusi, ka es esmu normāls čalis.” Tad es atcerējos, ka programmas sākumā, runājot par vienu konkrētu situāciju, es biju izteikusi šo frāzi, un viņš to visu laiku bija turējis prātā. Mājās un skolā viņam klājās grūti, bet arī viņa uzvedība veicināja kritiku. Viņš bija ļoti vardarbīgs, bija novērojamas izteiktas domāšanas kļūdas, arī zinājām, ka viņš mēdza uz ielām zagt somiņas. Taču tagad, kad programma ir pabeigta, es patiešām varu no sirds teikt, ka viņš ir kļuvis par normālu čali. Es zinu, kur viņš strādā, viņš īrē dzīvokli, dzīvo kopā ar meiteni, kad mēs satiekamies, varu ar viņu aprunāties.
Mūsu pieeja ir arī ļoti ģimeniska. Darbinieku vidū ir gan vīrieši, gan sievietes. Mūsu māja ir atvērta, tajā nav nevienas aizslēgtas telpa, par spīti tam, ka uz šejieni nāk arī jaunieši, kas pieķerti zādzībās.
Kad gatavojam ēst, kopīgi izveidojam sarakstu un nereti jauniešiem iedodam naudu, lai viņi iemācītos patstāvīgi iepirkties, soli pa solim.
Svarīga ir uzticība, jo kā gan viņi uzticēsies mums, ja mēs neparādīsim, ka dodam iespēju uzticēties viņiem?
Vai jūsu pakalpojumu var saņemt visi, kas to pieprasa?
Labā ziņa ir tāda, ka Rīgas pašvaldība dara visu, lai būtu arvien labāk un labāk. Redzu, ka Labklājības departaments seko līdzi vajadzībām un meklē risinājumus. Pozitīvi ir arī tas, ka līdzīgus pakalpojumus sniedz vairākas organizācijas, piemēram, biedrība “Palēciens Tev”, Resiliences centrs, arī Latvijas Bērnu fonds.
Grūtības ir ar to, ka jaunietim ir jābūt kaut cik motivētam, lai varētu realizēt programmas būtību. Mums vajadzētu darīt maksimāli visu, lai jaunieti iesaistītu programmā un veicinātu viņa integrāciju, taču finansiālo apsvērumu dēļ nevaram nodrošināt programmas aktivitātes, ja nejūtam sadarbību. Šādās situācijās bieži nonākam dilemmas priekšā.
Uzskatu arī, ka vajadzētu vairāk strādāt ar prevenci. Iedomājieties, kādi būtu rezultāti, ja šāda veida programmas varētu realizēt jauniešiem, kuriem tikai nupat novērotas uzvedības problēmas?
