FOTO: Zane Bitere, LETA.
Ziemassvētki ir tas īpašais gada laiks, kas reti kuru atstāj vienaldzīgu, atmodinot visdažādāko emociju gammu. Pārpildītie lielveikali, svētku rotājumi, korporatīvie pasākumi un labdarības kampaņas, kas pārņem informatīvo telpu, gribot negribot liek katram no mums kaut uz brīdi apstāties un vairāk vai mazāk apzināti noformulēt savu viedokli par to, kas ir svarīgs. Kāpēc svinēt, un kur rast svētku sajūtu? To LV portāls šoreiz vaicāja pieciem dažādiem cilvēkiem, kuru profesija ir saistīta ar tradīciju un sabiedrības pētīšanu, kā arī pašu svētku rituālu vadīšanu.
Svētki izsenis ir kalpojuši kā rituāls, kas organizē un vieno kopienas, liekot apzināties, ka pastāv kaut kas dižāks, lielāks, vai vienkārši ļaujot mazināt uzkrājušos sociālo spriedzi. Mūsdienās to dēvējam par kopīgām vērtībām, ticību kaut kam, kas veicina piederības sajūtu un kaut kādā mērā nosaka kādas sabiedrības daļas identitāti, sākot ar ģimeni un beidzot ar tautas tradīcijām, un Rietumu pasaules, kurai piederam, kultūru.
Demokrātiskā sabiedrībā svētkus katrs drīkst svinēt (vai to nedarīt), kā vien vēlas. Tomēr svētki arvien lielā mērā ir nozīmīgs valsts pastāvēšanas elements, kas uzskatāmā veidā vēsta par tās cilvēkiem svarīgo, kas liek turēties kopā un iestāties vienam otru, ja vajadzēs. Ar likumu “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” likumdevējs ir noteicis vairākas svētku dienas, tostarp Ziemassvētkus, šādi uzsverot to nozīmi.
Arī Satversmes ievadā nolasāma īpašā tradīcijas, tātad arī gadskārtējo svētku, loma mūsu pašizpratnes veidošanā: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”
Individuāli, meklējot skaistākos vārdus laba vēlējumiem un gatavojoties svētkiem, protams, neviens nedomā par likumiem. Varbūt aktuālāks šķiet jautājums, kur rast svētku sajūtu, ja tādas nemaz nav?
Taču šodienas pasaulē, kad šķietami viss ir relatīvs, šis noteiktais svētku laiks ir iespēja arī apstāties un padomāt, kas tieši man ir vērtība.
Vita Zelče
Latvijas Universitātes profesore, Kolektīvās atmiņas pētniecības laboratorijas direktore
Foto: Lita Krone, LETA
Svētku brīvdienas allaž uz laiku apstādina ikdienu. Svētki socializē sabiedrības locekļus, cilvēki svin savas attiecības, ideālus un morālos principus. Regulāra svētku svinēšana apliecina sabiedrības atbalstu sociālajai kārtībai un konkrēto svētku jēgā ietvertajām vērtībām.
Sociologs Amitajs Ecioni (Amitai Etzioni) raksta: svētku un to brīvdienu naratīvus, tajos ietvertos sižetus un ceremonijas var iedalīt divās grupās – svētkos, kas atkal apstiprina sabiedrības saistības un pienākumus, un spriedzes menedžmenta svētkos. Pirmās grupas svētkos sabiedrība nopietnā veidā apliecina savu atbalstu esošajām cilvēciskajām, politiskajām un sociālajām vērtībām, piemēram, tas notiek valsts dibināšanas svētkos.
Otrās grupas svētkos notiek gandrīz tas pats, tikai citādi – ar atšķirīgu uzvedību un rituāliem, kuri parastā ikdienā tiktu atzīti par asociāliem, dīvainiem, pat huligāniskiem. Šādi svētki ir Vecgada vakars, Jāņi, Halovīns, Purims, Oktoberfests un daudzi citi dažādu tautu svētki.
Daži svētki pieder pie abām A. Ecioni piedāvātājām svētku grupām – arī Ziemassvētki. Tajos sabiedrība no jauna apliecina atbalstu savām vērtībām, piemēram, piederībai pie kristīgās pasaules un tās stabilitātes un ilglaicības, kā arī ģimenes locekļu solidaritātei. Vienlaikus Ziemassvētki ir arī atpūtas, pozitīvu emociju un izklaides brīvdienas, kurās cilvēki attālinās no ikdienas un tās ritma, pienākumiem un rūpēm.
Pirms vairākiem gadiem veiktās socioloģiskās aptaujas rezultāti liecināja, ka Ziemassvētki ir otrie populārākie svētki Latvijā.
Pirmajā vietā ir Vecgada vakars un Jaungada diena, ko atzīmē 98,5% aptaujāto. Savukārt Ziemassvētkus svin 97,3% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Lielākajai daļai (76,9%) svinēšana norisinās ģimenes un draugu lokā. 19,5% svin gan mājās, gan arī apmeklē publiskus pasākumus, bet mazāk nekā procents no visiem Ziemassvētku svinētājiem tos atzīmē ārpus mājām. Arī šie skaitļi vēsta, ka Ziemassvētki Latvijas iedzīvotājiem ir vispatiesākie ģimenes un mājas svētki.
Indulis Paičs
teologs, kontemplācijas skolotājs
Publicitātes attēls
Svētki piešķir cilvēka dzīvei papildu dimensiju. Ikdienā ienāk citas noskaņas, sajūtas, domas un tēmas. Lielākā daļa svētku kalpo kā atgādinājums kaut kam sabiedrības izpratnē svarīgam – sākot ar valstiskiem notikumiem un beidzot ar vispārcilvēciskām tēmām. “Svētku diena” nozīmē pasargāšanu no ikdienas pienākumu gūzmas, lai varam vairāk pievērsties šīm svarīgajām tēmām un pieredzēm, kas ikdienā bieži vien paliek ēnā.
Ziemassvētki atgādina par to, ka pārmaiņas mūsu ārējā dzīvē vienmēr sākas ar pārmaiņām mūsos pašos. Kam jaunam manī, manā domāšanā un pasaules redzējumā ir jāpiedzimst, jāienāk, lai es vairāk varētu “trāpīt mērķī” ar visu savu dzīvi? Un kas vispār ir šis mans lielais mērķis?
Eiropas kultūrā šis saulgriežu laiks tiek sasaistīts arī ar stāstu par Kristus dzimšanu, ieraugot viņa personā piemēru un iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Bet vēsturiskais Kristus dzimšanas notikums nekādi neatstāj ietekmi uz mums, ja neveltām tam laiku un vērtību. Un tas, vēlreiz uzsverot, ir svētku uzdevums – dot iespēju domāt un just mazliet citādi nekā ikdienā.
Jānis Šabanovs
Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes sociālās antropoloģijas pētnieks, doktorants
Publicitātes attēls
Svētkus sociālās antropoloģijas kontekstā var uzlūkot kā ikdienas rutīnas pārtraukumus, kuri tiek iezīmēti ar simboliskām un rituālām darbībām. Tie rodas sociālajā procesā, kurā viena vai vairākas simboliskās nozīmes tiek piešķirtas noteiktiem datumiem vai notikumiem.
Tas, ko mēs pazīstam ar apzīmējumu “svētku sajūta”, tiek radīts ar dažādiem rituāliem, piemēram, dāvanu pasniegšanu, dekorēšanu, ēst gatavošanu, pasākumu apmeklēšanu, un ritualizāciju – stratēģiskām, situatīvām aktivitātēm (ikdienas darbībām svētku laikā tiek piešķirta īpaša nozīme).
Kā norādījis sociologs Emils Dirkems1, svētki ir kā sociālā līme, kas stiprina sabiedrības vienotības sajūtu.
Svētki kalpo par tiltu starp individuālo un kolektīvo, starp pagātni un nākotni, radot unikālu iespēju gan personiskām, gan sabiedriskām refleksijām un attīstībai.
Tāpat svētki ļauj atbrīvot uzkrāto spriedzi, kas radusies no ikdienas normām, tādējādi ilgtermiņā tie palīdz saglabāt harmoniju un dod telpu atpūtai.
Man svētki nav tikai lielas un oficiālas svinības, kā tas ierasts Ziemassvētkos vai Lieldienās. Man tie var būt arī mazi, personiski mirkļi, kas atšķiras no ikdienas ritma un piešķir dzīvei īpašu nozīmi.
Man svētki ir brīži, kad varu apstāties, atvilkt elpu un sajust prieku vai pateicību par kaut ko, kas mani uzrunā vai iedvesmo. Piemēram, svētku sajūtu man rada vakars, kad pēc garas un nogurdinošas darba dienas es varu atļauties klusumu, iemalkot tēju un beidzot pieķerties kādai grāmatai, kuru jau sen gribēju izlasīt. Tas ir mirklis, kas palīdz ne tikai atpūsties, bet arī atjaunot sevi emocionāli un garīgi.
Svētki man ir laiks kopā ar ģimeni. Neaizmirstams svētku brīdis bija tad, kad mana mazā meitiņa izrunāja savus pirmos vārdus. Tas bija piepildīts ar pārsteigumu, lepnumu un mīlestību. Tādos mirkļos rodas sajūta, ka dzīve uz īsu brīdi apstājas, lai sniegtu kaut ko patiesi nozīmīgu.
Man svētki ir atgādinājums, ka dzīve nav tikai steiga un pienākumi. Jāsaskata mirkļi, kuri piešķir dzīvei jēgu un rada prieku. Svētki ir iespēja apstāties, atskatīties un būt pateicīgam par visu, kas ir svarīgs.
Janīna Kursīte
valodniece, literatūrzinātniece, folkloras pētniece, Latvijas Universitātes profesore
Foto: Krists Spruksts, LETA
Ir svētki miera laikos un svētki nemiera laikos – kā tas ir patlaban, kad karš notiek tepat, aiz mūsu durvīm. Ziemassvētki šogad, kad tik skaidri redzams, cik neprognozējama ir pasaule un cik trausls ir miers, šķiet īpaši nozīmīgi.
Svētki, sevišķi Ziemassvētki, ir laiks, kad domāt par mieru, par pozitīvo, šoreiz jo īpaši novērtējot ikkatru brīdi, kad varam sanākt, pabūt kopā ģimenes, tuvinieku, baznīcas vai kādā citā lokā, kaut vai klusējot, jo nezinām, kas mūs sagaida turpmāk, nezinām, kā virzīsies vēstures svārsts.
Svētki krīzes laikā, it īpaši kritiskos vēstures punktos, ir brīdis, kad aizmest prom visu naidu, aizvainojumu, baiļu un tumsas sajūtu un ļauties gaišumam ar domām, ka pēc tumsas jānāk gaismai.
Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis
Publicitātes attēls
Svētkus mēs radām paši, izzinot un atskāršot pasaules norišu likumsakarības un atbilstoši tām nosakot dzīves jēgu un mērķus, kuru sasniegšana ir svētku pamatā. Visuma bezgalība un bezgalīgā mainība ir izaicinājumi dzīves laika norisēs, kuriem jāiet cauri soli pa solim. Katrs pareizi noietais solis, kas apliecina savas dzīvesziņas viedumu, rada gandarījumu un laimes stāvokli, ko ir vērts atzīmēt ar svinībām.
Paaudžu uzkrātajā dzīves pieredzē ir izveidojusies tautas dzīvesziņa, un svētki ir dzīvesziņā nospraustā dzīves gājuma robežatskaite.
Svinēt svētkus nozīmē svinēt dzīvi un tās iespējamību šajā laikā un telpā, tā apliecinot savu patību un pārliecību par labā un harmoniskā virsvērtību savā dzīvē, pasaulē un sabiedrībā.
Svētku sabiedriskā nozīmība izpaužas apliecinājumā mūsu pašnoteiktās dzīvesziņas pamatvērtībām un attieksmju kārtībai, par ko esam vienojušies kā par kopēju satversmi mūsu pastāvēšanai. Tā apliecina katra atsevišķā indivīda pašvērtību un piederību šai sabiedrībai, kā arī uztur kopības apziņu. Apliecinājums tam ir latviskās gadskārtas svētki – Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Apjumības, Mārtiņi, Ziemassvētki un Dievaines –, kuri veido saules kalendāra vienoto ciklu un nosaka dzīves ritmu atbilstoši dabas ritējumam.
Svētki ir viens no saziņas veidiem, kurā ar emocijām – prieku, sajūsmu – tiek pausts vārdos līdz galam neizsakāmais savstarpējās cieņas un atzinības apliecinājums par kopējām vērtībām un kopā sasniegto to uzturēšanā un veidošanā.
Personiski es svētkiem jēgpilnu pamatu saskatu vispirms jau ģimeniskajās tradīcijās un sensenis izkoptajā un dainās atspoguļotajā latviskajā dzīvesziņā un tās dievestībā. Tajās dabas norises saules gadskārtā iezīmē nozīmīgo pārejas ritmu svinamos laikus, ar kuriem, sabalansējot savu dzīves ritmu, gūstu gandarījumu, tos svinot kā senču tradīcijās izkoptu svētumu, ko atskāršam kā Dieva laistu un Zemes mātes aplaimotu. Un kā gan citādi dzīves jēgas piepildījumu un savas esības pastāvēšanu pasaulē vēl varētu uztvert, ja ne kā brīnumu visuma netveramajā, bezgalīgajā mainībā un dažādībā, ļaujot mums atskārst savu individuālo būtību un pašvērtību. Tas ļauj būt brīvam un pašpietiekamam, kas ir patiess pamats svētkiem, un to, savstarpēji apliecinot, arī svinam kopīgos svētkos.
1 Durkheim, Emile. 1995. The Elementary Forms of Religious Life. New York: The Free Press.
