Kā jaunieši nonāk Narkoloģiskās palīdzības dienesta Ambulatorajā nodaļā?
Parasti viņi atnāk kopā ar vecākiem, kuri pamanījuši, ka draugu kompānijās kaut kas tiek lietots. Sākumā jaunieši to noliedz, arī vecākiem nav viegli noticēt, ka viņu bērns ir pamēģinājis narkotikas. Tomēr, ja seko vēl kādi signāli, tad visbiežāk vecāki tomēr sāk meklēt informāciju par palīdzības saņemšanas iespējām un kopā ar bērnu nonāk šeit.
Ja jaunietis dzīvo bērnunamā, tad viņu uz konsultāciju pie narkologa atved aizbildnis vai nozīmētais sociālais darbinieks.
Parasti jaunietis, kas nonācis šeit, pirms tam bijis vai nu stacionēts Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā saindēšanās dēļ, vai viņa lieta tikusi skatīta administratīvajā komisijā.
Atsevišķos gadījumos viņu pie narkologa nosūtījis cits speciālists.
Vai ir gadījies, ka jaunietis atnāk pats?
Savā praksē atceros tikai vienu vai divus šādus gadījumus. Parasti paši nāk pēc tam, kad jau notikusi pirmā tikšanās, uz kuru atveduši vecāki. Tad jau ir nozīmēts ārstēšanas plāns, mēs sākam to realizēt, regulāri tiekoties.
Agrāk pašvaldību administratīvās komisijas jauniešiem ar atkarību problēmām izsniedza nosūtījumu pie narkologa. Tad viņi nāca pie mums. Taču nu jau vairākus gadus šādam nosūtījumam ir tikai ieteikuma raksturs. Šobrīd pašvaldībām ir piesaistīts speciālists, kas var būt arī narkologs. Šis speciālists strādā ar jauniešiem. Ja viņš konstatē, ka jaunietim nepieciešama nopietnāka ārstēšana un dalība kādā no valsts ārstēšanas programmām, tad sūta jaunieti pie mums.
Cik līdzestīgs pacients ir jaunietis?
Bieži vien pusaudzis nav motivēts – nesaskata problēmu, nesaprot, kāpēc viņam šeit ir jābūt. Diemžēl narkoloģisku problēmu gadījumā bieži sastopamies ar noliegumu.
Bet, ja tomēr jau pirmajā reizē izveidojas labs kontakts, uzreiz arī ir apmēram skaidrs, kas noticis ar šo personību, kāpēc jaunietis kaut ko meklē ārpus savas esošās dzīves.
Izkristalizējas tas, vai viņam trūkst emocionālā siltuma vai atbalsta ģimenē, varbūt viņam ir kādas attiecību problēmas un tamlīdzīgi.
Visbiežāk mēs nozīmējam psiholoģisko izmeklēšanu, lai noskaidrotu vājās vietas, un tad jau ir vieglāk organizēt palīdzību.
Taču, ja pacientu nekādi neizdodas pierunāt sadarboties…
Valstī šobrīd funkcionē obligātās ārstēšanas mehānisms gadījumos, kad pacients labprātīgi nepiekrīt ārstēties, vecāki nav spējīgi bērnu pārliecināt, viņš bēg no mājām, no visiem izvairās. Tad vecāki ar iesniegumu var vērsties bāriņtiesā, kura, apzinot situāciju un saņemot narkologa apstiprinājumu par to, ka ārstēšana ir nepieciešama, var organizēt to obligātā kārtā. Šāda iespēja tiek piedāvāta jau no apmēram 2010. gada, taču mana pieredze rāda, ka tā ir par smagnēju un laikietilpīgu, tāpēc, ja narkologam vizītes laikā izveidojas kaut mazākais kontakts ar jaunieti, tad, vairākas reizes tiekoties, ir iespējams viņu motivēt tik tālu, ka viņš labprātīgi piekrīt ārstēties.
Kādas ir galvenās grūtības, ar kurām jaunietim jāsastopas, ārstējot atkarību?
Grūti ir mainīt uzvedības modeļus. Ja jaunietis ir sācis lietot, tad krasi mainīt dzīvi nav iespējams.
No vienas puses, šajā vecumā ir vieglāk atteikties no vielu lietošanas, jo vēl nav izveidojies pieradums, līdz ar to, strauji pārtraucot lietot, arī neradīsies fizisks diskomforts. Taču jaunietim nav un nemaz nevar būt psiholoģiskās izpratnes par to, ka problēma ir nopietna.
Viņš funkcionē, jūtas normāli un nesaprot, kāpēc visi pārspīlē.
Tāpēc svarīgi jaunietī radīt izpratni: ja viņš lietos narkotikas, tad ilgtermiņā izveidosies gan emocionālas, gan fiziskas problēmas.
Protams, grūtības saistās arī ar to, ka šāds jaunietis negrib iet skolā, viņam zūd intereses, vēlēšanās saturīgi pavadīt brīvo laiku. Galvenais ir tikai vielu lietošana.
Kā vērtējat valsts organizētos preventīvos pasākumus jauniešu atkarību mazināšanai?
Es domāju, ka mums ir diezgan labi projekti, bet uzsveru – projekti. Tas nozīmē: kaut kas sākas un beidzas. Mums nav sistemātiska darba. Tāpēc parasti reaģējam tikai tad, kad ir aktualizējusies kāda problēma. Tā, manuprāt, ir mūsu lielākā kļūda.
Veselības pratība mums ir kā tāds karstais kartupelis. Bieži par to runājam, bet mācību sistēmā veselības jautājumi nav stabili integrēti.
Sporādiski kaut kas notiek, tēmas tiek iekļautas mācību programmā, taču ar to nepietiek.
Bet es arī nevaru pateikt pareizo recepti, kā būtu jārīkojas. Ilgus gadus strādājot narkoloģijas jomā, es biju iedomājusies – ja mēs sabiedrību izglītosim, tad arī būs ieraugāmi rezultāti. Bet tā tas gluži nav. Rezultāti ir viļņveidīgi, jo sabiedrība ir ļoti dažāda. Vieni pieņem informāciju ar izpratni, bet citi nekad šo informāciju nepieņems. Viņi noliedz problēmu, labākajā gadījumā neatzīstot ne lietošanu, ne to, ka lietotājus vajadzētu ārstēt.
Veselības ministrija šī gada 2. jūlijā notikušajā starpinstitūciju sanāksmē par to, kā risināt atkarības problēmu nepilngadīgo vidū, norādīja, ka pieaug to jauniešu skaits, kuri ir pamēģinājuši un regulāri lieto narkotikas. Kāds tam ir iemesls?
Es domāju, ka savas korekcijas ir ieviesis Covid-19 pandēmijas laiks un sociālekonomiskā nestabilitāte.
Bērni ļoti jūtīgi reaģē uz problēmām ģimenē. Ja tajā nav stabilitātes, tad viņi vairāk piesliesies draugu lokam.
Šīs situācijas dēļ daudzās ģimenēs vairs nebija iespējams nodrošināt bērna dalību ārpusskolas pulciņos, līdz ar to bērni sāka meklēt citas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Atlika daudz laika sociālajiem medijiem, parādījās citi domubiedri, un tad šajos baros arī sākās pirmie eksperimenti.
Šovasar publicētajā Slimību profilakses un kontroles centra skolēnu veselības paradumu pētījumā par 2022./2023. mācību gadu arī redzams, ka samazinājies pusaudžu mentālās labbūtības pašvērtējums. Arī tas droši vien ietekmē vielu lietošanas izplatību.
Bieži vien, runājot par atkarībām un, piemēram, depresiju, mēs pat nezinām, kas ir vispirms – psihiskā saslimšana un tad atkarība vai otrādi.
Depresijas simptomi jaunietim rada funkcionēšanas diskomfortu, un viņš meklē pašārstēšanās metodes.
Tās var būt saistītas ar alkohola vai kādas citas psihoaktīvas vielas lietošanu, un, ja viņš no lietošanas izjūt kaut kādu uzlabojumu, tad ir liels risks, ka šis ceļš tiks izvēlēts arī turpmāk.
Jāatceras, ka pusaudža vecumā psihiskie procesi nav līdz galam nobrieduši un bieži vien pusaudzis nav ieinteresēts apmeklēt neskaitāmus speciālistus un pilnvērtīgi līdzdarboties. Ja vecāki saskata problēmu un pie speciālista tā tiek diagnosticēta, sastādīts ārstēšanas plāns, tad bieži vien pusaudzis ir tas, kurš saka: ja domājat, ka man vajag psihologu, tad es iešu, bet man pašam tā neliekas.
Kā tiek ārstēta jauniešu atkarība?
Pamatā tiek piedāvāti rehabilitācijas pasākumi, jo nav viena brīnummedikamenta, ar kuru sasniedzams vēlamais rezultāts. Medikamentus, kas tiek nozīmēti, mēs saucam par simptomātiskiem medikamentiem. Tie ir vērsti uz konkrētiem simptomiem vai pazīmēm, tās mazinot, lai cilvēks varētu kvalitatīvāk dzīvot un veikt savus pienākumus. Tālāk tiek sastādīts pārējais plāns – rehabilitācijas un psihoterapeitiskie pasākumi.
Kas ir šie rehabilitācijas pasākumi?
Tādus piedāvā, piemēram, slimnīca “Ģintermuiža”. Tur tiek organizēta medicīniskā un sociālā rehabilitācija, kurā iekļauti darba terapijas elementi, sporta terapija, mūzikas terapija, mākslas terapija un citi terapijas veidi, kuri saskaņā ar pētījumiem apliecina savu efektivitāti, palīdz cilvēkam saprast, ka var izvēlēties kādu citu alternatīvu.
Cik ilga ir rehabilitācija?
“Ģintermuižā” tā ilgst 30 dienas, bet principā jebkuriem rehabilitācijas pasākumiem vajadzētu būt ilgākiem. Agrāk rehabilitācija ilga pat gadu, kas ir optimālais ārstēšanās laiks.
Pēc 30 dienām jaunietis dodas mājās – kas notiek tālāk?
Var doties ambulatori pie narkologa. Ja narkologa komandā ir arī psihologs, tad var tikt nozīmēti individuālie psihologa apmeklējumi. Taču ne visi narkologi kaut ko tādu spēj nodrošināt, īpaši lauku reģionos. Arī pats narkologs iedrošina un pozitīvā veidā atbalsta pacientu.
Kā jūs vērtējat valsts nodrošināto ārstēšanu un rehabilitāciju?
Iespējas ir nepietiekamas. Tas šobrīd ir saprasts arī valstiskā līmenī. Jau vairākus gadus Latvijā nav valsts finansēta rehabilitācijas centra. No vienas puses, tas ir saprotams. Bija periods, kad vienkārši nebija bērnu, kuriem būtu vajadzīga šāda rehabilitācija. Situācija bija uzlabojusies.
Mēs paši šeit, Ambulatorajā nodaļā, bijām izveidojuši pusaudžu sociālpsiholoģisko treniņprogrammu dzīves prasmju uzlabošanai. Tā bija orientēta uz pusaudžiem, kuri vēl nav nonākuši pārmērīgā lietošanas vai atkarības līmenī. Mēģinājām saprast, kuras ir šo pusaudžu vislielākās grūtības, ko varam palīdzēt risināt. Ar pacientiem strādāja narkologs, kuram bija psihoterapeita izglītība, un psihologs, viņi sniedza informāciju jauniešiem par psihoaktīvo vielu lietošanas bīstamību, ilgtermiņa sekām, jaunieši mācījās, kā rīkoties, ja tiek piedāvātas narkotikas, kā pateikt nē, kā emocionāli reaģēt, komunicējot ar pieaugušo vai vienaudzi, un citas lietas.
Rezultāti bija redzami, taču tad sākās periods, kad šādi bērni vairs nenāca. Mums nebija, kam sniegt pakalpojumu, tāpēc nācās to likvidēt.
Tas pierāda manu apgalvojumu, ka šī problēma nav vienmērīga.
Lai gan nepārtraukti uzturēt dārgus pakalpojumus nav iespējams, jāspēj laikus reaģēt. Diemžēl šobrīd “Ģintermuižā” pacientam rindā jāgaida trīs mēneši, lai tiktu motivācijas programmā. Būtu jāspēj laikus piešķirt finansējumu tur, kur tas nepieciešams, lai šādas situācijas neizveidotos.
Jūs pieminējāt periodu, kad situācija bija uzlabojusies un uzturēt rehabilitācijas programmas nebija rentabili. Kādēļ situācija uzlabojās?
Mazinājās opioīdu epidēmija, ko bija izraisījis heroīns.
Sākās psihostimulatoru, arī halucinogēnu, lietošana, taču tā nebija tik sistemātiska kā opioīdu lietotājiem.
Te arī redzama šībrīža situācijas bīstamība, kad Latvijā ir ienākusi jauna viela, par ko plaši tiek runāts. Patlaban jauniešu vidū izplatītos fentanila atvasinājumus un nitazēnu grupas narkotikas izveidojas nepieciešamība sistemātiski lietot, tāpat kā opioīdu gadījumā.
Par to trauksmi cēla gan Bērnu slimnīcas, gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ārsti. Vai arī jūs šeit, Ambulatorajā nodaļā, jūtat pacientu pieplūdumu?
Mazliet. Mums ir bijuši periodi, kad pusaudžu ir ļoti, ļoti maz. Šobrīd, kad ir parādījusies opioīdu lietošana pusaudžu vidū, pa kādam sāk nākt. Laikam ir saņemta informācija, ka šeit var meklēt palīdzību, bet es noteikti nevaru teikt, ka ir milzu pieplūdums.
Kad es pirms apmēram 30 gadiem sāku strādāt narkoloģijā, bija manis iepriekš pieminētā heroīna epidēmija. Tad nedēļā neskaitāmi pusaudži kopā ar vecākiem nāca meklēt palīdzību. Šobrīd tā noteikti nav.
Ar ko izskaidrojams tas, ka ārsti ceļ trauksmi, bet jūs pacientu pieplūdumu nejūtat?
Ja paskatāmies uz šīs vielas lietotāju skaitu, nevaram teikt, ka esam sasnieguši epidēmijas līmeni. Mēs sākām laikus reaģēt jau uz samērā mazo lietotāju skaitu.
Taču jāņem vērā, ka, piemēram, tad, kad pazuda heroīns un parādījās psihostimulators amfetamīns, nebija tā, ka uzreiz parādījās psihostimulatoru pacienti. Kādus piecus gadus bija pieklusums, un tikai tad sāka parādīties pirmie pacienti, kuriem bija nepieciešama palīdzība.
Mans uztraukums ir par to – ja ir parādījusies jauna, spēcīga psihoaktīva viela, vai esam izdarījuši pietiekami, lai jaunieši būtu informēti, lai zinātu, cik bīstama tā ir. Iespējams, neesam izdarījuši visu, varbūt tas pat nav iespējams, jo narkotiku tirgus ir ļoti mainīgs.
Būtiski ir arī tas, ka šo jauno vielu var smēķēt. Kad Latvijā pastiprināti lietoja heroīnu, to bija nepieciešams injicēt, tāpēc daži nobijās un nepamēģināja. Ar šo vielu ir citādi.
Bīstamība ir arī jaunās vielas jaudīgumā – ir ļoti liels pārdozēšanas risks. Tāpēc mums jāspēj izglītot ne tikai skolas, bet jāstrādā arī “ielu līmenī”.
Ja bērns skolā tiks pietiekami izglītots un vienlaikus arī viss pārējais viņa dzīvē būs balansā, tad viņš, visticamāk, neiesaistīsies kompānijās un neriskēs pamēģināt. Taču, ja bērnam ir kādas problēmas, viņš varētu meklēt cilvēkus, kas ir par viņu spēcīgāki, proti, tā saucamos negatīvos līderus, ar kuriem kompānijā arī uzsāk lietot vielas.
Šajā posmā būtiska ir rīcība “ielu līmenī”. Svarīgi būtu, lai arī Latvijā darbotos nalaksona programma, kas tiek uzturēta daudzās citās Eiropas valstīs. Tas nozīmē, ka lietotājiem vai tuviniekiem būtu pieejams šis konkrētais medikaments, kas spēj izraut no tādiem pārdozēšanas riskiem kā elpošanas vai sirdsdarbības apstāšanās. Šobrīd šis medikaments ir pieejams tikai Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, kas nepieciešamības gadījumā to izmanto un pēc tam aizved pacientu uz Bērnu slimnīcu.
Kā ar recidīva gadījumiem? Vai tie notiek bieži?
Jaunieši uzreiz nekļūst atkarīgi. Viņiem ir raksturīga pārmērīga kaitīga lietošana. Kad pieaugušie reaģē un jaunietis tiek kontrolēts vai izolēts, seko nelietošanas periods.
Savu lomu spēlē tas, ka jauniešu organisms pēc lietošanas ļoti ātri atjaunojas. Tāpēc arī viņi neizjūt bīstamību atsākšanas procesā, un ļoti bieži ir šis kritiens atpakaļ vielu lietošanā.
Savukārt par recidīviem mēs runājam tad, kad jau ir izveidojusies atkarība, kas pati par sevi ir hroniska recidivējoša slimība. Ja ir sasniegts atkarības līmenis, tad recidīvi būs, tāda ir šīs slimības būtība.
Kāds ir jūsu viedoklis par plaši apspriesto narkotiku lietošanas dekriminalizāciju?
Es uzskatu, ka mēs nedzīvojam atrauti no notikumiem mums apkārt. Pie mums ir ienākuši jauni opioīdi, lai arī ko mēs par to teiktu.
Ir jādomā uz priekšu. Sakārtot jautājumu no juridiskās puses, manuprāt, ir tikai loģisks solis tam, kur mēs šobrīd atrodamies.
Lietotājiem ir jādod iespēja ārstēties, risināt savas problēmas, nebaidoties, ka par lietošanu iestāsies kriminālatbildība. Turklāt tas neatcels nekāda cita veida atbildību, ja cilvēks vielas glabās un pārdos. Nebūs tā, ka cilvēki varēs staigāt ar pilnām kabatām narkotiku un dāļāt tās pa labi un pa kreisi. Reakcija tāpat sekos, vielu lietotāju pieķers, un viņam būs kaut kur jānonāk.
Es arī ticu, ka mūsu sabiedrība nav tik neizglītota, ka mēs ar profilakses projektiem esam spējuši pietiekami iedot informāciju un cilvēki zina, kur meklēt palīdzību. Cits jautājums – cik ātri spēsim noorganizēt ārstēšanas pakalpojumus, kad būs nepieciešams.
Ik pa brīdim sabiedrībā aktualizējas arī priekšlikums legalizēt marihuānu. Kā jūs uz to raugāties? Vai mēs esam gatavi šādam solim?
Šķiet, ka par marihuānas legalizāciju vēl gan būtu jādiskutē un jāizglītojas. Es domāju, ka legalizācijai ir krietni par agru. Varbūt tā ir iespējama medicīnā, kad pacientam tiek indicēta marihuāna konkrētos gadījumos, bet, ņemot vērā, ka mēs pat vēl neesam nonākuši līdz kanabioīdu izrakstīšanai tablešu veidā, uzskatu, ka vēl ir krietni par agru šādam solim.
