Noslīkušo skaits Latvijā ir nemainīgi augsts, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati. 2022. gadā noslīka 94, iepriekšējos gados – vairāk nekā 100 cilvēku. Savukārt atbilstoši datiem par aizvadīto gadu noslīkušo skaits atkārtoti pārsniedzis skaitli 100 – noslīkuši 111 cilvēki. Turklāt Latvija noslīkušo īpatsvarā ilgstoši bijusi pirmajā vietā Eiropas Savienībā (ES), pat pieckārt pārsniedzot ES vidējo līmeni. Kāpēc Latvijā slīkst vairāk cilvēku nekā citās Eiropas valstīs?
Domāju, īsā atbilde, kāpēc gadījumu skaits nesamazinās, ir: nekas netiek darīts lietas labā. Mediju uzmanība un iesaiste, raugoties uz pēdējiem 10 gadiem, gan ir krietni pieaugusi. Tomēr sistemātiski diemžēl vairāk par runāšanu nekā nav bijis. Peldēšanas federācija pēdējos sešus septiņus un pat vairāk gadus diezgan intensīvi strādāja, lai situāciju uzlabotu. Tomēr, izklāstot problēmu politiķiem, redzam – it kā tiek atzīts, ka tā ir baisa un jārisina, taču, mums izejot pa durvīm, viss paliek pa vecam.
Bērnu peldētapmācības nodrošinājums, kas ir īpaši svarīgs, bija iekļauts iepriekšējās sporta politikas pamatnostādnēs, tomēr to izsvītroja finansējuma trūkuma dēļ.
Šajās sporta politikas pamatnostādnēs bērnu peldētapmācība ir iekļauta. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pērn atzina, ka tā ir viena no trim prioritātēm, bet, dalot valsts budžetu, pēkšņi izdomāja, ka minētā prioritāte ir nenozīmīga, un finansējums netika piešķirts.
Esam daudz runājuši arī par Ministru kabineta noteikumiem attiecībā uz laivošanu, kas nosaka – līdz 12 gadu vecumam bērniem obligāti jālieto drošības vestes. Taču jājautā: kāpēc, atrodoties laivā, tās nebūtu jālieto trīspadsmitgadniekiem vai pat pieaugušajiem? Man tas joprojām nav skaidrs. Visi saprot, ka tas ir absurds. Izlabot attiecīgo noteikumu normu būtu pavisam viegli.
Protams, visi nesāktu lietot vestes nākamajā dienā, tomēr regulējuma uzlabošana parādītu, ka lēmējvarai ir griba situāciju uzlabot.
Izņemot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) glābējus, Latvijā joprojām nav profesijas standarta glābējiem. Pludmales vai peldbaseina glābēji šādā izpratnē nemaz neeksistē, un bez standarta tādus nav iespējams sagatavot.
Arī alkohola lietošana pludmalēs daudzviet tiek pieļauta. Tas pats jāsaka par atrašanos uz ledus, kur tomēr ir panākti nelieli uzlabojumi, – pašvaldības arvien biežāk nosaka ierobežojumus, ja laikapstākļi nav atbilstoši.
Manuprāt, “pātagas pieeja” būtu daudz efektīvāka, proti, ja bļitkotājiem par atrašanos uz bīstama ledus nevis tikai pakratītu ar pirkstu, bet atņemtu makšķernieka licenci, viņi varbūt aizdomātos. Latvijā, salīdzinot ar vairākām citām valstīm, joprojām ir neliels oficiālo peldvietu skaits. Turklāt Ministru kabineta noteikumos arvien nav noteikts obligāts pienākums attiecīgo peldvietu uzturētājiem nodrošināt glābēju klātbūtni.
Viss iepriekš minētais arī veido milzīgo slīkšanas statistiku. Kamēr pastāvēs tāda attieksme, netiks pieņemti noteikti drošības standarti un ieviesta vienota stratēģija, līdz ar to situācija neuzlabosies.
Tikai 23% bērnu Latvijā tiek apmācīti peldēt. Peldēšanai vajadzētu būt iekļautai izglītības saturā…
Tieši tā. Runājot par mācību saturu, regulējumā noteikts, ka sportā kā izvēles priekšmets var būt ietverta arī peldēšana. Mēs neapgalvojam, ka tai jābūt obligātai, jo fiziski to nevar izdarīt. Vienlaikus attiecībā uz peldbaseinu infrastruktūras pieejamību īpaši neatšķiramies no Lietuvas, Igaunijas un pat Somijas, Norvēģijas. Taču, piemēram, Lietuvā un Igaunijā jau daudzus gadus valsts izglītības iestādēm nodrošina līdzfinansējumu peldēšanas nodarbībām, kam pašvaldības var pieteikties un īstenot gan pie sevis, gan kaimiņu pilsētā. Lietuvā pašvaldības maksā 48% no izdevumiem, bet valsts līdzfinansē atlikušos 52%.
Iedzīvotāji, zinot par konkrēto iespēju, var piespiest pašvaldību to izmantot. Savukārt pašvaldības, rēķinoties ar finansējuma pieejamību ilgtermiņā, var plānot, vai būvēt baseinu, ja tāda nav.
Igaunijā bērnu peldētapmācībai katru gadu piešķir 1,2 miljonus eiro.
Divus gadus, pirms igauņi uzsāka programmu, kuru pārņēma no Norvēģijas standarta un pielāgoja, viņi apmācīja pedagogus darbam ar bērniem baseinos.
Cik gadu un kādā veidā notiek apmācība?
Ziemeļeiropā balstās uz vairāk vai mazāk līdzīgu pieeju, respektīvi, trīs mācību gadi un obligātais minimums – 108 akadēmiskās stundas, pēc kurām jāspēj demonstrēt konkrētas prasmes. Visefektīvāk ir sākt sākumskolā no pirmās līdz trešajai ceturtajai klasei vai pat pirmsskolas vecumā, iesākto turpinot skolā. Jāņem vērā, ka pusaudžu vecumā bērni saskaras ar pubertātes problēmām, piemēram, meitenes uzpošas, bet viņām dienas vidū pēc baseina ir slapji mati. Rodas dažādas subjektīvas grūtības utt.
Mūsdienās cenšas neiejaukties un nesarežģīt pusaudžiem dzīvi, lai neradītu nepatiku pret apmācību.
Kā paredz Skandināvijas valstu peldētprasmes definīcija, pēc trim mācību gadiem bērniem jāspēj nopeldēt 200 metru, tai skaitā 50 metru uz muguras. Lietuvieši ir gājuši vēl tālāk. Viņi saka: tas neizklausās nopietni, mēs gribam bērniem iemācīt nopeldēt 400 metru. Tātad katra valsts kritērijus var modificēt.
Sasniedzamie rezultāti mācību saturā Latvijā ir noteikti 6., 9. un 12. klasei. Tātad mēs iedomājamies, ka bērnam jāiet peldēt 12 gadus. Tas ir lieki, jo šī nav sporta peldēšana, skolēniem tas lielākoties nav vajadzīgs. Drīzāk jāiemāca visiem peldēt drošā pamatlīmenī, bet tie, kuriem patīk sports, var apmeklēt atbilstošu interešu izglītību vai sporta skolu.
Attiecībā uz mācību saturā definēto prasmju līmeni jānorāda, ka tas ir katastrofāli smieklīgs, piemēram, ūdenī brīvi kustināt rokas un kājas. Kā pamatam vajadzētu būt definētai jau minētajai prasmei pēc trim apmācības gadiem nopeldēt 200 metru, tostarp 50 metru uz muguras. Turpretī paplašināti drošas peldēšanas pamatelementi, kā pieņemts arī Skandināvijas valstīs, ir: ielēkt no baseina malas ūdenī, izcelt no tā dibena priekšmetu, izkļūt no baseina bez kāpnītēm, pagulēt ūdenī “zvaigznītē” uz muguras, vēdera, arī vertikāli.
Svarīgi mācēt atrasties uz ūdens un noturēties, ja ir jāsagaida palīdzība. Tāpat jāzina, kā, nekrītot panikā, rīkoties, ja ūdenī sarauj krampji, ja esi aizrijies ar ūdeni, ja apgāžas laiva.
Arī bijība jeb pietāte pret ūdeni ir jāapgūst, spēja nerīkoties pārgalvīgi.
Kā liecina mūsu pētījumi, cilvēki ar labām peldēšanas prasmēm, kuri tās apguvuši mācību stundās vai treniņos, ir vairāk kritiski attieksmē pret savām spējām.
Diemžēl to nevar sacīt par tiem, kuri peldēšanu nosacīti apguvuši pašmācības ceļā vai no radiniekiem. Peldēšanas prasmes mūsu sabiedrībā ir visnotaļ zemas, bet pašvērtējums – pārāk augsts; šķiet, ka “jūra līdz ceļiem”. Jo labākas iemaņas, jo adekvātāk spējam novērtēt situāciju un nenokļūt dzīvībai bīstamās situācijās.
Statistika liecina – bērni un jaunieši nav lielākā noslīkušo kategorija. Tie ir pieaugušie apmēram 45–60 gadu vecumā. Ko darīt ar attiecīgo sabiedrības daļu?
Vērtējot kopējo noslīkušo skaitu, bērnu īpatsvars nav augsts, tomēr noslīkšana ir viens no biežākajiem ārējiem bērnu nāves cēloņiem un atsevišķās vecuma grupās tas pat ir pirmajā vietā.
Latvijā ik gadu noslīkst vidēji deviņi bērni vecumā līdz 18 vai 19 gadiem. Savukārt, piemēram, Slovēnijā visa gada laikā noslīkst 11 cilvēki.
Tātad bērnu drošība uz ūdens mūsu valstī ir zemā līmenī. Par to ir atbildīgi arī vecāki, kuri neņem vērā, ka vizuļojošs ūdens, īpaši, ja ir silts laiks, bērnam ir ļoti vilinošs, bet, tajā iekrītot, ja nemāk peldēt, viņš ir bezpalīdzīgs.
Vispirms jāparūpējas, lai pieaugušie nākotnē būtu gudrāki un piesardzīgāki attieksmē pret sevi un atvasēm.
Ko darīt ar pieaugušajiem? Pirmkārt, jānosaka lielāki sodi, tai skaitā par peldēšanos reibumā, lēkšanu ūdenī no hidrotehniskajām būvēm, tiltiem, bezatbildīgu rīcību, laivojot, braucot ar SUP dēļiem un ūdens motocikliem bez drošības vestēm. Pirms pāris dienām bija gadījums, kad laiva apgāzās ezerā un trīs cilvēki nokļuva ūdenī. Divi tika līdz krastam, bet trešais noslīka. Ja visiem trim būtu drošības vestes, viņi izdzīvotu. Sodi un to paaugstināšana, protams, ne vienmēr ir pietiekami efektīvi, taču ir jāpilina visos iespējamajos veidos.
Otrkārt, būtiskas ir arī informatīvās kampaņas. Pats savulaik esmu ieguvis bakalaura grādu reklāmā un sociālajā reklāmā. Tās gan nav tik efektīvas kā, iespējams, pirms 20–30 gadiem, kad informatīvā telpa nebija tik piesātināta.
Treškārt, jāpanāk, lai ir vairāk drošu peldvietu, vislabāk – ar glābējiem. Peldvietās, kurās ir uzraudzība, tostarp policijas klātbūtne, cilvēki uzvedas disciplinēti un noslīkušo tikpat kā nav.
Tomēr mēs iegūtu daudz vairāk, ieguldot noteiktu summu bērnu peldētapmācībā, nevis pieaugušo pāraudzināšanā.
Kādos apstākļos cilvēki visbiežāk slīkst?
Pieaugušajiem tas galvenokārt notiek saistībā ar alkohola lietošanu – ap 70 procentiem gadījumu. Es teiktu, visbiežāk cilvēks ir nedaudz vai arī krietni iedzēris, atrodas neoficiālā peldvietā, kur ir maz cilvēku, grūti piekļūt, un tad viņš izlemj atsvaidzināties. Pēc tam var būt dažādi – viens par tālu iepeld, par dziļu ienirst, otram sareibst galva, paliek slikti. Kādā mirklī cilvēks ierij ūdeni, un tad nelaime ir klāt.
Slīkšana nenozīmē, ka mēs vienkārši nogrimstam. Cilvēks sāk grimt tāpēc, ka plaušās ūdens ir vairāk nekā gaisa. Plaušas ir diezgan lielas, un, ja tajās ir gaiss, tas palīdz noturēties virs ūdens. Šādā situācijā, visticamāk, iestājas panika, cilvēks grib saukt palīgā, taču ierij vēl vairāk ūdens, sākas ķēdes reakcija, kas noved pie letāla iznākuma.
Peldētapmācība, prasme neapjukt, skaidrs prāts un labas peldvietas ir nozīmīgākie aspekti, lai nelaime nenotiktu.
Kā no malas atpazīt slīkšanu?
Tā noteikti nenotiek kā filmās. Slīcējs nevar pacelt abas rokas augšā, jo tad sāktu grimt. Viņš arī nevar skaļi saukt palīgā, jo ūdens smeļas mutē. Patiesībā slīkšana ir klusa un nemanāma, tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi izdarīt visu, lai līdz tai vispār nenonāktu. Kad peldas, nepieciešams vienam otru uzraudzīt.
Kā izvērtēt, vai glābt slīkstošo?
Sniegt palīdzību var tikai tad, ja prot to darīt. Ja neprot, iznākums var būt slikts gan slīkstošajam, gan glābējam. Tomēr arī šajā ziņā esam augstās domās par savām prasmēm.
Saskaņā ar mūsu pētījumiem vairums sabiedrības būtu gatavi glābt slīcēju, lai gan peldētprasme Latvijā ir zema.
Paradoksāli, ka, redzot potenciāli riskantas situācijas, piemēram, alkohola lietošanu pie ezera vai lēkšanu ūdenī no hidrotehniskajām būvēm, nelabprāt esam gatavi iejaukties un aizrādīt, lai nelaimi novērstu. Taču, kad bezatbildīgs cilvēks slīkst, vēlamies viņu glābt. Turklāt glābēji nereti iet bojā tāpēc, ka nesaprot, ko dara. Viņiem šķiet, ka aizpeldēs slīcējam pakaļ un paņems viņu kā mazu bērnu vai bumbiņu. Tomēr cilvēks, kurš slīkst, cīnās par savu dzīvību un glābēju uztver kā pludiņu, pret kuru atspiesties, un velk viņu uz leju.
Slīcēju glābšana bez īpašām zināšanām un prasmēm ir kā brīvbiļete uz morgu.
Skaidrs, ka ir grūti noskatīties, tomēr konkrētajā situācijā ir jāizsauc glābēji, jāmēģina slīcējam palīdzēt, pasviežot glābšanas riņķi, ja tāds ir, vai kādu peldošu priekšmetu, kā, piemēram, plastmasas pudeli, koka zaru, vai padodot virvi.
Latvijā visai izplatīta ir peldēšanās aukstos ūdeņos, kādos, piemēram, Dienvideiropas valstu iedzīvotāji, lielākoties neiedrošinātos doties. Kāda ūdens temperatūra uzskatāma par drošu peldēšanai vidusmēra cilvēkam?
Es teiktu, ka visdrošāk peldēties ir baseinā, kur ir 26–27 grādi, savukārt atklātās ūdenstilpēs ne zemākā temperatūrā par 18–20 grādiem. Aukstāks ūdens jau ir stindzinošs. Tādā var doties, lai norūdītos, bet jāievēro atbilstoši drošības nosacījumi, tai skaitā nepeldēt dziļumā un nelēkt ūdenī.
Slāvu valstīs ziemā izcērt āliņģi un lec ūdenī, tomēr cilvēks var arī pakļūt zem ledus, it īpaši, ja ir straume.
Nezinātājam grūti to iedomāties, taču Latvijā daudz noslīkušo, sevišķi bērnu, ir piemājas dīķos.
Jā. Turklāt pie mums dīķos slīkst vairāk nekā citās valstīs. Daudzi uzskata, ka piemājas dīķis ir viņu privātā teritorija, paredzēts estētiskiem nolūkiem, kas nav savienojami ar drošības pasākumiem. Par bērnu drošību nepadomā. Atbilstoši mūsu pētījumam par piemājas dīķiem un baseiniem vecāki maldīgi domā, ka viņi noteikti sadzirdētu, ja atvase slīktu. Bērns, atrodoties savā dārzā, ko uzskata par drošu vietu, nevar iedomāties, ka tajā esošais dīķis ir bīstams. Nereti šādu dīķu malas ir stāvas, proti, visapkārt līdzens mauriņš, bet tad pēkšņi – slīpa nogāze. Bērnam iekrist dīķī ir nevis apgrūtinājums, bet atvieglota situācija, jo viņam nav jāuzkāpj augšā, nav jāpārvar šķēršļi, ja vien tādi (piemēram, dzīvžogs, drošības barjera vai pārklājošs tīkls) nav ierīkoti. Citās valstīs pastāv stingrs regulējums.
Piemēram, Francijā pat nelielu peldbaseinu privātmājā nav ļauts ierīkot bez piemērotiem drošības risinājumiem – agrīnās brīdināšanas sistēmām, žoga utt. Jābūt slēgtai videi.
Latvijā ilgstoši nav pieejamas rekomendācijas vai vadlīnijas drošu peldbaseinu un piemājas ūdenstilpju ierīkošanai un ekspluatācijai.
Runājot par bērnu peldētapmācības programmu, cik ilgā laikā tādu ir iespējams ieviest, sākot no politiska lēmuma un beidzot ar īstenošanu praksē?
Ņemot vērā igauņu un lietuviešu pieredzi, tie būtu divi gadi, kuru laikā visu var izdarīt bez steigas. Taču esam pietiekami kritiskā situācijā, kas liek rīkoties ātrāk, jau pirmajā gadā aptverot nelielu skolu skaitu.
Jebkura vilcināšanās ir bezatbildība ar letālām sekām – katru gadu Latvijā noslīkst vairāk nekā 100 cilvēku. Raugoties optimistiski, ja visi iesaistītie strādātu ar izpratni par sasniedzamā mērķa svarīgumu un ja IZM būtu ieinteresēta un atrastu finansējumu, jau rudenī varētu veikt nepieciešamos priekšdarbus, bet no nākamā gada sākuma līdz vidum būtu iespējams īstenot mācību materiālu un pedagogu sagatavošanu, paralēli apzinot iestādes, kuras vēlas piedalīties attiecīgajā projektā. Tādā gadījumā jau ar nākamo mācību gadu peldētapmācību kā pilotprojektu skolās varētu realizēt.
Ko patlaban darāt lietas labā?
Augustā paredzēta tikšanās ar Saeimas Sporta apakškomisijas vadītāju. Viņš solīja uzaicināt gan IZM, gan Finanšu ministrijas pārstāvjus, lai noskaidrotu, kāpēc pērn finansējums peldētapmācībai netika piešķirts un ko iespējams darīt šogad. Primāri par to jārūpējas IZM, turklāt bez pamudinājumiem no nevalstiskā sektora. Es ceru, ka ministrija to arī darīs.
