AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
24. augustā, 2018
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Tava drošība
53
53

Izpratne par drošību uz ūdens Latvijā ir nulles līmenī

LV portālam: AIVARS PLATONOVS, Latvijas Peldēšanas federācijas valdes priekšsēdētājs

FOTO: no A. Platonova personīgā ahīva

Iespējams, Latvijas Peldēšanas federācijas priekšsēdētāja AIVARA PLATONOVA viedoklis, kāpēc noslīkušo skaits Latvijā sešreiz pārsniedz vidējo Eiropā, daudziem būs neierasts. Viņaprāt, par daudz koncentrējamies uz alkohola un karstā laika riska faktoriem – tā vietā, lai ieguldītu iedzīvotāju, jo īpaši skolas vecuma bērnu, peldētprasmē un zināšanās par drošību uz ūdens. Ievērojot Skandināvijas valstīs noteikto definīciju, Latvijā peldēt prot ap 15–25% iedzīvotāju, kamēr Zviedrijā – 80%. Te arī viens no problēmu cēloņiem, kāpēc pie mums tik daudziem cilvēkiem dzīve traģiski apraujas uz ūdens.

īsumā
  • Absolūtam vairākumam nav izpratnes, ko vispār nozīmē peldētprasme un kāpēc tā būtu īpaši jāmāca. Peldēt apmācība galvenokārt ietver drošības jautājumus, kā pareizi rīkoties ekstremālās situācijās.
  • Vienotā peldētprasmes definīcija Skandināvijas valstīs paredz, ka bērns vai pieaugušais spēj nopeldēt 200 metrus, tai skaitā 50 metrus uz muguras. Cilvēkam ir jāspēj ielēkt dziļākā vietā un paņemt kādu priekšmetu no ūdenstilpes vai baseina dibena.
  • Skandināvijā apmācības tiek organizētas arī brīvā dabā – upēs, ezeros, piejūrā. Somiem ir noteikts, ka bērnam ir jāiemācās lēkt aukstā ūdenī ar drēbēm. Viņi saprot, ka cilvēki noslīkst atklātās ūdenstilpēs, jo nezina, kā rīkoties, nonākot tādā situācijā.

Noslīkušo skaits Latvijā – 6,1 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju – ir visaugstākais Eiropas Savienībā, pārsniedzot vidējo radītāju teju sešas reizes. Vai ir iespējams pateikt, kāpēc pie mums noslīkst vairāk cilvēku nekā citur?

Uzskatu, ka tas ir attieksmes jautājums. Turklāt ne tikai katra apziņā, bet valstiskā līmenī. Piemēram, 2013. gadā izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis pateica, ka cilvēki nemaz jau tik daudz neslīkst, ka tā vispār nav problēma, un valsts līdzfinansējums peldēšanas apmācībai tika “norakts”. Latvija jau tobrīd uz citu ES valstu fona izskatījās vissliktāk. Arī pēc pieciem gadiem joprojām netiek organizētas nedz peldēšanas apmācības, nedz izglītojošais darbs, nedz preventīvas, informatīvas kampaņas.

Tāpat absolūtam vairākumam nav izpratnes, ko vispār nozīmē peldētprasme un kāpēc tā būtu īpaši jāmāca. Sadarbībā ar SKDS Latvijas Peldēšanas federācija veica pētījumu, kas parādīja, ka 45% iedzīvotāju esot iemācījušies peldēt paši, 26% norāda, ka viņiem peldēt iemācīja vecāki vai radinieki. Taču cilvēks nevar pats iemācīties peldēt. Tās ir pilnīgas muļķības! Pats var iemācīties noturēties uz ūdens, kaut kā pārvietoties, bet iemācīties labi peldēt un pareizi rīkoties ekstremālās situācijās – tam ir nepieciešama apmācība.

Diemžēl daudzi jauc peldēšanas izglītības programmu ar sportu. Tas nav sports! Peldēt apmācība galvenokārt ietver drošības jautājumus, tai skaitā: kā izvērtēt ūdens temperatūru, straumes, ko darīt, ja sarauj krampji, notiek aizrīšanās, ko darīt un ko nedarīt, ja kāds slīkst. Tā visa mums nav, un tāpēc ir likumsakarīgi, ka sabiedrības apziņa par drošību uz ūdens ir nulles līmenī.

Vai citās valstīs, kur statistika nav tik traģiska, ir šādas apmācības?

Ja mēs skatāmies ES mērogā, esam vienīgā valsts, kurā nav šādu programmu. Iepriekš tādas bijām trīs.  Šobrīd nevarēšu vienīgi pateikt, kāda situācija ir Rumānijā, bet nav jāskatās tik tālu. Varam sākt kaut vai ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju, kur jau otro vai trešo gadu tiek piešķirts valsts finansējums bērnu peldēt apmācībai. Piemēram, Igaunijā, balstoties Norvēģijas pieredzē, gada laikā izdevās izstrādāt metodiku, veikt pedagogu apmācības, saplānot mācību programmu, iekļaujot drošības uz ūdens jautājumus. Jau nākamajā gadā apmācība tika veikta vienā klašu grupā, tad pakāpeniski paplašināta uz pārējām.

Ļoti laba sistēma, manuprāt, ir Skandināvijas valstīs, kuras ir vienojušās par kopīgu definīciju peldētprasmei. Tas nozīmē, ka ir noteikts, kādiem kritērijiem jāatbilst, lai cilvēks varētu teikt – jā, es protu peldēt. Tur tiek veikti regulāri pētījumi par peldētprasmi, par attieksmi. Latvijā nekad nekas tāds nav darīts. LPF pirmo reizi šādu pētījumu pasūtīja 2017. gadā, un tas izdevās tikai tāpēc, ka uzrakstījām projektu par Latvijas Peldēšanas federācijas darbības stiprināšanu cilvēkdrošības uz ūdens jomā un Sabiedrības integrācijas fonds mums piešķīra nelielu, bet tomēr ļoti vērtīgu finansiālu atbalstu.

Kāpēc nepieciešams pētīt sabiedrības peldētprasmi un attieksmi?

Kamēr nezinām, kāda ir kopējā situācija, neizprotam cēloņus un sekas, mēs nevaram rast labāko risinājumu problēmai. Bieži dzirdu sakām, ka mums jau nav baseinu. Ziniet, Norvēģijā arī ir maz baseinu, Igaunijā vēl mazāk. Tas ir tikai tāds attaisnojums. Vienmēr var atrast veidu, kā nodrošināt apmācību. Piemēram, Skandināvijā, iestājoties siltam laikam, apmācības tiek organizētas arī brīvā dabā – upēs, ezeros, piejūrā. Protams, tam ir vairāk jāsagatavojas, jāplāno, bet viņiem tas viss ir.

Somiem, piemēram, ir noteikts, ka bērnam ir jāiemācās lēkt aukstā ūdenī ar visām drēbēm. Viņi saprot, ka cilvēki jau neslīkst baseinos. Lielākā daļa noslīkst atklātās ūdenstilpēs, jo nezina, kā rīkoties, nonākot tādā situācijā.

Kas notiek pie mums? Katru dienu dzirdam, ka cilvēki slīkst, jo pārāk daudz tiekot dzerts alkohols, esot karsta vasara. Manā skatījumā, nelaimes cēloņu meklēšana alkoholā vai siltos laikapstākļos ir drīzāk nevēlēšanās kaut ko lietas labā darīt vai arī izpratnes trūkums.

Cik noprotu, jūs neuzskatāt, ka alkohols būtu lielākā problēma, kāpēc Latvijā tik daudz cilvēku noslīkst?

Dzeršana, protams, ir problēma. Alkohols rada papildu riskus visās dzīves jomās – gan ceļu satiksmē, gan karstos laikapstākļos, gan lietojot uguni, tāpat arī peldoties. Taču nevar teikt, ka alkohols ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā noslīkst katastrofāli daudz cilvēku. Ja mēs pilnībā izslēgtu alkoholu kā riska faktoru, problēma nebūtu atrisināta.

Vispirms palūkosimies uz datiem. Pat pilnībā izslēdzot no statistikas tos, kas noslīkuši alkohola reibumā, redzam, ka 2016. gadā tik un tā noslīka 4,9 cilvēki uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tas joprojām ir viens no augstākajiem rādītājiem ES, kas četrreiz pārsniedz vidējo.

Otrs, ja paskatāmies uz attīstītajām Eiropas valstīm, arī tur tiek lietots alkohols, vēl vairāk nekā pie mums. Līdz ar to jautājums ir: ko cilvēki dara, kad lieto alkoholu? Vai viņi saprot, ka alkohola lietošana nav apvienojama ar darbībām, kas ir bīstamas?

Trešais – kā tas tiek kontrolēts? Ceļu satiksmē par alkohola lietošanu ir paredzēti sodi. Līdzīgi ir ar peldēšanu. Ja būtu paredzēts sods par peldēšanu alkohola reibumā, tas liktu padomāt, ka varbūt nevajag to darīt. Nevis tāpēc, ka varētu noslīkt, bet tāpēc, ka var dabūt 100 eiro sodu. Tas daudzus atturētu.

Vai, jūsuprāt, par peldēšanu alkohola reibumā vajadzētu sodīt?

Jā, daudzās valstīs tas ir sodāms pārkāpums. Arī Latvijā pludmalēs lietot alkoholu ir aizliegts un cilvēkam var noformēt administratīvo protokolu par alkohola lietošanu publiskā vietā, bet tas arī viss. Sods par peldēšanu reibumā nav paredzēts.

Neskatoties uz to, uzskatu, ka pārāk daudz koncentrējamies uz alkohola faktoru. Visās valstīs reibumā noslīkušo īpatsvars ir līdzīgs – tie ir aptuveni 30%. Savā ziņā varētu pat teikt, ka cilvēks, kas ir apmācīts peldēšanā, arī iedzēris adekvātāk spēs uztvert un analizēt situāciju ūdenī – temperatūru, dziļumu, straumes u. c. – nekā iereibis cilvēks, kurš ir iedomājies, ka prot peldēt.

Ko cilvēkam uz ūdens jāspēj izdarīt, lai pēc Skandināvijas valstīs pieņemtās definīcijas viņš atbilstu peldētprasmes kritērijiem?

Pašlaik vienotā peldētprasmes definīcija Skandināvijas valstīs paredz, ka bērns vai pieaugušais spēj nopeldēt 200 metrus, tai skaitā 50 metrus uz muguras. Cilvēkam ir jāspēj ielēkt dziļākā vietā un paņemt kādu priekšmetu no ūdenstilpes vai baseina dibena. Ļoti svarīga ir prasme peldēt uz muguras, jo tā palīdz situācijās, kad cilvēks ir aizrijies vai viņu nes straume, – mierīgi apgulties, nekrist panikā un izdomāt, kā tikt krastā.

Ja cilvēks spēj peldēt tikai ar galvu ārā, tas nozīmē, ka viņam ir ļoti saspringts sprands un muguras muskuļi. Tā nav nekāda peldēšana – krampju vai aizrīšanās gadījumā ir ļoti grūti kaut ko izdarīt, jo cilvēks ir ļoti sasprindzis.

Tātad, ja cilvēks prot noturēties virs ūdens dziļumā un virzīties uz priekšu, piemēram, “suniski”, tas vēl nenozīmē, ka viņš prot peldēt?

Protams! Turēties uz ūdens un peldēt – tās ir divas dažādas lietas. Vienu gadu biju nepatīkami pārsteigts, dzirdot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvja apgalvojumu – visbiežāk noslīkst tie, kuri prot peldēt. Tās ir pilnīgas muļķības, un ko tādu teikt, manuprāt, ir bezatbildība no dienesta puses. Tāpēc ir tik svarīgi, ka ir noteikta peldētprasmes definīcija, citādi tam, kurš nepeld, var likties, ka otrs, kas iepeld “suniski” dziļumā, prot peldēt, taču tā nav. Latvijā nav daudz cilvēku, kas spētu izpildīt to, ko paredz peldētprasmes definīcija. Es teiktu, ka tie varētu būt kādi 15 līdz 25 procenti – ļoti maz.

Manuprāt, daudzi savu peldēt māku vērtē augstāk.

Jā, to parādīja arī manis pieminētais SKDS pētījums: 36% respondentu, atbildot uz jautājumu, kā viņi vērtē savas peldētprasmes, atbildēja – labi vai teicami. Šis skaitlis uz Skandināvijas fona ir ļoti mazs, taču, kad pajautājām, ko viņi spēj uz ūdens izdarīt, vairs tikai 29% respondentu atzina, ka spētu nopeldēt 200 metrus. Ja mēs palūgtu to demonstrēt, domāju, procents paliktu vēl mazāks. Salīdzinājumam, Zviedrijā izpildīt peldētprasmes kritērijus spēj 80 procenti iedzīvotāju, Dānijā 73% – vismaz trīsreiz vairāk nekā Latvijā. Lūk, arī atbilde, kāpēc tur slīkst ievērojami mazāk.

Ne reizi vien dzirdēta sava veida lielīšanās par peldēšanos ārzemju kūrortos, kamēr vietējie šausminās, kā tādā vietā vai laikā vispār var līst ūdenī. Varbūt problēma ir arī tajā, ka cilvēki Latvijā mēdz peldēties bīstamās vietās un apstākļos?

Tas jau arī ir izglītības jautājums, kur un kādos apstākļos ir droši iet ūdenī. Problēma ir arī tā, ka oficiālo peldvietu skaits Latvijā ir viens no zemākajiem – tikai 56 peldvietas, kas uz visu valsti ir ļoti maz. Turklāt to izvietojums nav vienmērīgs – tās koncentrētas atsevišķos apgabalos. 31 oficiālā peldvieta atrodas 8 republikas pilsētās, bet no 110 novadiem peldvieta ir iekārtota tikai 17. Ja aplūkojam karti, cilvēkiem, kas dzīvo tālāk no piejūras, lielākoties nav pieejamas oficiālas peldvietas.

Šajā ziņā ir interesanti salīdzināt arī peldsezonas dažādās valstīs. Latvijā Ūdens apsaimniekošanas likums paredz, ka peldsezona sākas 15. maijā un beidzas 15. septembrī. Kopā tās ir 124 dienas. Piemēram, Horvātijā, kas ir īsta dienvidu piejūras valsts, peldsezona ir tikai par trim dienām garāka nekā šeit. Paskatīsimies – kas ik gadu ir centrālā ziņa 15. maijā? Peldsezonas atklāšana un ūdens kvalitātes atbilstība standartiem! Tas nekas, ka šajā datumā visbiežāk ūdens vēl ir ļoti auksts, vienmēr atradīsies cilvēki, kas izmēģinās nopeldēties, jo ir taču peldsezonas atklāšana. Ja paskatāmies ūdens temperatūru, piemēram, Ķīšezerā pēdējos četros gados, redzam, ka ūdens līdz +18 grādiem iesilst, ātrākais, jūnija beigās, bet augusta beigās temperatūra strauji krītas. Ir gadi, kad peldēšanai piemērota temperatūra ir tikai 50% no visas sezonas. Protams, cilvēki var iet un rūdīties, tas nav nekas slikts. Taču ir svarīgi apmācīt jau skolā, ka tas, ka ir vasara un peldsezona, nenozīmē, ka var vienmēr droši iet peldēties.

Parasti mēdz teikt, ka visvairāk noslīkst karstā laikā. Pētījumā aplūkojām datus un secinājām, ka visvairāk noslīkst tad, kad ir vislielākās temperatūras amplitūdas – vienu dienu vēss, bet otrā dienā ļoti karsts. Ūdens vēl nav sasilis, cilvēkam ir ļoti karsti, viņš ielec ūdenī, un, iespējams, sākas problēmas ar sirdsdarbību. Diemžēl valstī netiek analizēts, kāpēc cilvēks ir noslīcis. Tiek pārbaudīts alkohols, taču datu par to, cik no noslīkušajiem bija sirdsdarbības problēmas vai epilepsija, nav. Vismaz mums nav izdevies atrast šādus datus.

Vairums cilvēku neprot atpazīt slīkšanu, tāpēc nereti nelaime notiek draugu, ģimenes acu priekšā. Iespējams, sava loma tajā, ka ir izveidojies priekšstats, ka slīcējs skaļi kliedz, šļakstās un visādi citādi pievērš apkārtējo uzmanību, ir kinoindustrijai.

Jā, tā ir taisnība. Ļoti bieži cilvēki noslīkst citu cilvēku klātbūtnē. It īpaši tas attiecas uz maziem bērniem. Viena lieta ir, ka bērni netiek pietiekami pieskatīti, vecāki neapzinās riskus. Šogad ļoti liels noslīkušo bērnu skaits bija Vācijā, kur atbildīgās institūcijas jau ir secinājušas, ka liela problēma ir viedtālruņi, kas novērš vecāku uzmanību. Kamēr vecāki spaida telefonu, domājot, ka bērns tepat vien ir, notiek traģēdija. Lai noslīktu bērns, pietiek ar 30 cm dziļu ūdeni. Otra lieta, ka cilvēki neprot atpazīt slīkšanu.

Kā atpazīt slīkšanu?

Jāskaidro, jārāda, jāizglīto. Tur gan nav daudz ko mācīt, tas savā ziņā ir netverami, grūti aprakstāmi, bet patiešām jāsāk ar to, ka slīkšana nenotiek tā, kā to rāda filmās. Tāpēc Latvijas Peldēšanas federācijā uzskatām, ka uzsvaram jābūt uz prevenciju – mazāk jārunā par to, kā izglābt, bet vairāk par to, kā nenonākt tādā situācijā, kad nepieciešama glābšana. Vairumā gadījumu slīkšana ir bijusi preventīvi novēršama. Tad, kad cilvēks ir sācis slīkt, ir ļoti maz laika un iespēju, lai izglābtu.

Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai valstī situācija uzlabotos? Peldēt apmācība skolās, informatīvas kampaņas? 

Viens, protams, ir apmācības skolās. Otrs, apmācības ārpus stundām, interešu izglītības pulciņi. Tur vairāk ir sporta novirze, bet nav taču šķēršļu valstij vai pašvaldībām izvirzīt prasības, ka šādā interešu izglītības programmā 10% nodarbību jāvelta drošībai uz ūdens.

Ja uztaisām vienu informatīvo kampaņu gadā, šaubos, vai šajā informācijas laikmetā kāda prātā tā vispār aizķersies. Mums ir ļoti labs piemērs, kā mainīt paradumus un attieksmi, – tā ir ceļu satiksmes drošība. Mērķtiecīgi strādājot vairākos virzienos, izglītojot bērnus skolās, vecākus, veicot reidus, kontroles, alkohola pārbaudes, paaugstinot sodus, uzlabojot ceļu infrastruktūru un tehniskās apskates, 10–15 gadu laikā kopaina ir uzlabojusies. Protams, situāciju nevar uzlabot divu gadu laikā. Tas ir paaudžu maiņas process. Taču pagaidām, runājot par drošību uz ūdens, neredzu valsts ieinteresētību iedziļināties.

Labs saturs
53
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU