OECD aptauja par sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām liecina, ka tikai 24,5% Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai, kas ir ievērojami zemāks rādītājs nekā OECD valstīs vidēji (41%). Uzticēšanās Latvijas valdībai rādītājs vēl zemāks ir iedzīvotāju vecumā no 30 līdz 49 gadiem vidū (20,1%). Jaunieši vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem uzticas Latvijas valdībai mazliet vairāk (28%).
Aptaujas rezultāti Latvijā uzrāda arī zemāku uzticēšanās līmeni civildienestam (35,2%; OECD – 50,2%), likumdevējam (20,7%; OECD – 39,3%), tiesu sistēmai (44%; OECD – 56,9%), politiskajām partijām (11,4%; OECD – 24,5%).
Plašāk par pētījuma rezultātiem >>
|
LV portāls jautā: Ar ko skaidrojama tik zema Latvijas sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei un kas būtu jādara, lai tā uzlabotos?
Ivo Rollis
Valsts pārvaldes eksperts, BAFF pētniecības programmas viespētnieks Pitsburgas Universitātē.
Publicitātes foto.
Latvijas sabiedrības neuzticēšanos valsts pārvaldei var skaidrot ar vairākiem savstarpēji saistītiem faktoriem – indivīda personisko dzīves pieredzi, apkārtējo sociālo vidi, mijiedarbību ar to un attieksmi pret politisko varu.
Būtiska nozīme ir arī iedzīvotāju personīgās pieredzes kvalitātei ar valsts pārvaldi, piemēram, saņemtajiem vai pieejamajiem publiskajiem pakalpojumiem, sajūtai par to, cik taisnīga vai netaisnīga ir valsts politika, cik indivīds (un sabiedrība) jūtas uzklausīts, kā arī valsts pārvaldes tēlam (vai sabiedrības uztverei par to).
Savienojumā ar indivīdam būtiskas informācijas pieejamību un tās formāta kvalitāti arī veidojas attieksme pret politisko sistēmu, uzticēšanās līmeni konkrētām varas politiskajām partijām, politiķiem un valsts pārvaldes institūcijām kopumā.
Tieši politisko partiju interešu sadrumstalotība ir liegusi vairāk stiprināt valsts pārvaldes kapacitāti un panākt augstāku sabiedrības uzticību valdībai, lai veidotu iesaistošāku un sistemātiskāku sadarbības vidi sociālo interešu grupām, vietējo kopienu pārstāvjiem un indivīdiem.
Sabiedrība ar lielāku uzticību valstij ir sadarboties spējīgāka ar valsts varu, savukārt tas ļauj valsts pārvaldes sistēmai kvalitatīvāk pielāgoties sadarbības nodrošināšanai.
Sabiedrības uzticību valsts pārvaldei (ar to saprotot gan administratīvo, gan politisko līmeni) var veidot, pirmkārt, nostiprinot valsts pārvaldes darbā tādas vērtības, kā, piemēram, atvērtību, uzklausot, konsultējot, iesaistot iedzīvotājus, integritāti, ētiski izmantojot varu un valsts resursus, un godīgumu, lai uzlabotu dzīves kvalitāti visiem iedzīvotājiem.
Otrkārt, turpināt stiprināt valsts pārvaldes kompetenci, īpaši attiecībā uz atsaucīgu, klientu orientētu valsts pārvaldi, un veidojot kvalitatīvu, uzticamu valdības rīcībpolitiku. OECD dati par Latvijas iedzīvotāju apmierinātību ar publiskajiem pakalpojumiem, kas ir tuvu OECD vidējam rādītājam, kopumā liecina par sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldes sniegtajiem pakalpojumiem.
Treškārt, sabiedrības līdzdalības stimulējošas vides paplašināšana un kvalitatīva komunikācija ar sabiedrību.
Tieši sistemātiska komunikācija ar sabiedrību, skaidrojot valdības lēmumus un veidojot izpratni par valdības procesiem, ir būtisks veids, kā stimulēt aktīvāku sabiedrības līdzdarbību un uzticēšanos.
Pozitīvi vērtējams, ka sabiedrības uzticības stiprināšana šobrīd jau ir valsts pārvaldes, īpaši Valsts kancelejas, redzeslokā (kā piemēru var minēt jauno Tiesību aktu portālu, Latvijas Piekto nacionālo atvērtās pārvaldības rīcības plānu 2022.–2025. gadam, topošo Valsts pārvaldes modernizācijas plānu 2023.–2027. gadam).
Ir būtiski turpināt realizēt iecerētos darbības virzienus attiecībā uz sabiedrības līdzdalību lēmumu izstrādē, turēt solījumus ciešākai sabiedrības iesaistei politikas procesā un kvalitatīvu rīcībpolitiku izstrādē, piemēram, skaidrojot vai vienkāršojot lēmumu pieņemšanas procedūras un sabiedrības līdzdalības metodes. Tas ļautu turpmāk stimulēt arvien plašāku un iesaistošāku sabiedrības līdzdalību politikas procesā visos valsts pārvaldes līmeņos.
Maija Āboliņa
Valsts kontroles padomes locekle un Trešā revīzijas departamenta vadītāja.
Publicitātes foto.
Apmierinātības līmenis izglītības, sociālajā un veselības aprūpes pakalpojumu jomā Latvijā ir zemāks nekā vidēji OECD. Valsts kontrole šīs problēmas mana no revīzijas uz revīziju. Tas, par ko aizdomājos, redzot aptaujas datus, – mēs nevaram visu atrisināt tikai ar iesaistes jautājumiem, aktivitātēm sociālajos tīklos un informatīvajām kampaņām.
Statistika liecina, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti trūcīga. Līdz ar to liels skaits cilvēku Latvijā ir aizņemti ar eksistenciālajiem jautājumiem un pamatvajadzību apmierināšanu.
Piemēram, t. s. “VK nabadzības mazināšanas revīzijā” (revīzija “Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā?”; šeit – red. piez.) secinājām, ka apmēram viena ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Veselības aprūpes jomā varam redzēt datus, ka Latvijā cilvēka kvalitatīvi nodzīvoto gadu skaits vidēji ir vairāk nekā desmit gadus mazāks nekā Eiropas Savienībā. Tas ir ļoti būtiski – trūkst visa veida pakalpojumu, īpaši ģimenēm ar bērniem, ir neapmierinātas bērnu speciālās vajadzības izglītības jomā.
Kādi ir risinājumi? Gan sabiedrības grupām, gan indivīdiem ir dažādas intereses, tās visas var būt leģitīmas, tomēr šajā situācijā valdībai un pašvaldībām, kurām ir liela loma jautājumu risināšanā, un arī sabiedrībai kopumā ir jāfokusējas uz vajadzībām, kuras mūsu valstī ir prioritāras. Visas intereses ierobežoto līdzekļu dēļ nevarēsim apmierināt. Nedrīkst aizmirst par cilvēkiem, kuriem ir grūti, lai iesaistītu viņus valsts dzīvē un mēģinātu celt uzticību un līdzdalību procesos.
Tas, ar ko jāsāk, ir bērni un ģimenes ar bērniem. Šis ir vidēja termiņa jautājums. Mums ir tendence gan veselības aprūpē, gan izglītībā, gan ģimeņu jautājumos problēmas risināt ļoti novēloti, kad tās ir saasinātas un ielaistas. Līdz ar to risinājumi ir sarežģīti – vai nu tā ir ārstēšana, vai darbs ar bērniem, kuriem ir uzvedības traucējumi. Piemēram, profilaktiskās pārbaudes pie ģimenes ārstiem vai vēža skrīningi ir vērsti uz to, lai problēmas konstatētu agrīnā stadijā. Taču mēs ārstējam ielaistas onkoloģiskas slimības, kas ir daudz dārgāk, sarežģītāk, un rezultāti nekad nebūs tik veiksmīgi.
Ir jāmainās sabiedrības domāšanai, nepieciešams ieguldīt līdzekļus agrīnā stadijā, kad problēma nav tik liela, lai neļautu tai samilzt. Tā ir domāšanas maiņa, jo tieši tām vajadzībām, kas nav akūtas, visvairāk ir žēl naudas.
Iveta Reinholde
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, Politikas zinātnes nodaļas vadītāja.
FOTO: Edijs Pālens, LETA.
Neuzticēšanās rādītāji valsts pārvaldei ir zemi jau pēdējos 20 gadus. To var izskaidrot ar nosacīti vēsturisko atmiņu, kad uzticēties valsts pārvaldei nebija nekas labs. Ja paskatāmies, ka neuzticas arī jaunā paaudze, tie, kuri nav redzējuši citus laikus, to varētu dēvēt par vērtību pārmantojamību.
Bubināšana virtuvē, cik viss ir slikti, tiek pārmantota no paaudzes paaudzē.
OECD par Latviju bija arī labi dati, proti, 61% Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar administratīvajiem pakalpojumiem valstī. Tas nozīmē –, lai arī cik ļoti mums gribas kritizēt valsts pārvaldi, pakalpojumu sadaļa ir vairāk vai mazāk sakārtota. Salīdzinot ar citām valstīm, esam sasnieguši labu progresu.
Tas, ka vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem Latvijas iedzīvotāji vairāk uzticas valsts pārvaldei, nozīmē, ka zināmā mērā notiek paaudžu maiņa. Politikā ienāk daudz jauniešu, ko redzam no politisko partiju jaunatnes organizācijām. Nevajag cerēt, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās būs daudz jaunu, spilgtu līderu, tomēr pieļauju, ka aiznākamajās vēlēšanās situācija krietni mainīsies. Politikā ieiet jaunieši, kuriem par to ir cits skatījums.
Uzticēšanās ir abu virzienu process, tas nav tikai tas, kas jādara valsts pārvaldei, kā Latvijā nepamatoti pieņemam.
No vienas puses, ir jāturpina uzlabot valsts pārvaldes pakalpojumu kvalitāti, no otras puses, iedzīvotājam vajadzētu sākt ar to, ka ir pašvaldības, tajās ir iedzīvotāju apkaimju padomes, kurās ir iespēja balsot par līdzdalības budžetu. Tās ir lietas, kuras cilvēks var izdarīt, – nobalsot par kādu projektu budžetā, reizi trīs mēnešos mazliet tērēt laiku apkaimes padomē. Tas ir vistiešākais ieguldījums cilvēka dzīvesvides sakārtošanā.
Cilvēkiem vajadzētu piedalīties vēlēšanās, tādā veidā ietekmējot, kas notiek valsts pārvaldē. Būtu jāsāk vairāk runāt par to, ko iedzīvotāji var darīt, un tas būtu arī viņu pienākums, lai tiktu veidota sakārtota vide.
Jānis Lielpēteris
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis.
Publicitātes foto.
Kā LTRK pārstāvis vislabāk varu komentēt tieši uzņēmēju pieredzi saistībā ar sabiedrības uzticēšanos. Pēdējie četri gadi uzņēmējiem un citām nevaldības organizācijām bijuši izaicinoši, cenšoties panākt konstruktīvu dialogu par ekonomikas attīstību un citām mūsu sabiedrībai nozīmīgām tēmām.
Lūkojoties nesenā vēsturē, tieši konstruktīva dialoga trūkums jāmin kā būtiskākais uzticības neesamības iemesls.
Ja valsts pārvalde neuzticas saviem iedzīvotājiem un uzņēmējiem politikas veidošanas procesā, arī pretējā virzienā attieksme nevar veidoties pozitīva, īpaši, ja pieņemtie lēmumi nerada pārliecību par to pamatotību.
Minēto iesaistes trūkumu pierāda, piemēram, LTRK un četru valdības sociālo un sadarbības partneru memorands, kuram pievienojušās arī visas jauno valdību veidojošās partijas un kurā galvenais akcents vērsts tieši uz sadarbības partneru iesaisti politikas veidošanā. Ceram, ka memorandā netiks piemirsta politisko spēku paustā apņemšanās par ciešāku sadarbību.
Izvērtējot citus cēloņus, jāuzsver viens no pētījumā izdarītajiem secinājumiem – zaudēta uzticība ātri neatjaunojas.
Aplūkojot datus par Latviju, secināms, ka pēdējos desmit gados esam atradušies uzticības krīzes situācijā, un tas vedina domāt, ka uzticības atjaunošana sabiedrībā nav bijusi viena no būtiskākajām prioritātēm valsts pārvaldē.
Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka aktivitāte 14. Saeimas vēlēšanās norāda uz sabiedrības mobilizēšanos, kas liecina – sabiedrība nav zaudējusi ticību spējai ietekmēt vēlēšanu un politisko procesu iznākumu. Tāpat redzam, ka arī valsts pārvalde kritiku lielākoties vērtē konstruktīvi, nenoliedzot, ka sabiedrības uzticības rādītājos manāma sistemātiska problēma.
Jācer, ka iespējami savlaicīgi no problēmas identificēšanas pievērsīsimies tās risināšanai, kas nereti ir viens no sarežģītākajiem posmiem. Ja nebūs konstruktīvu risinājumu, tas nebūs sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei veicinošs faktors.