Līdzdalība – ceļš uz uzticēšanos. Cik augstas ir sabiedrības līdzdalības kāpnes?

Sabiedrības līdzdalību nevajadzētu apiet laika trūkuma dēļ

Eirobarometra 2021. gada pavasara dati liecina: tikai 28% iedzīvotāju Latvijā tic, ka ar savu viedokli var kaut ko mainīt savā valstī, bet 71% netic tam, ka viņu balsij ir nozīme.1 Taču uzticēšanās krīze vispār ir mūsdienu pasaules izaicinājums un skar arī citas valstis.

13. jūlijā tika publicēts jauns Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD pētījums par uzticēšanos, kurā Latvija piedalās līdz ar citām OECD dalībvalstīm Eiropā un arī tādām valstīm kā ASV, Austrālija, Japāna un Koreja. Šī pētījuma dati rāda uzticēšanās līmeni valsts institūcijām. Galvenie sāpju punkti, kas Latvijai ir kopīgi ar citām valstīm, ir atgriezeniskās saites trūkums par sabiedrības līdzdalību, šaubas, ka iedzīvotāju viedoklis patiešām tiek uzklausīts un izvērtēts, un politisko amatpersonu integritāte.2 OECD definē uzticēšanos kā “personas ticību tam, ka cita persona vai institūcija rīkosies atbilstoši tās priekšstatam par to, kāda ir pareiza rīcība”.

Lēmumu pieņemšanas process Latvijā ir diezgan smagnējs. Lai zinātu, kā iestāties par savām interesēm, ir labi jāpārzina, kā notiek lēmumu pieņemšana. Ne vienmēr sabiedrībai tiek līdz galam izskaidrots, kādas ir tās līdzdalības iespējas katrā lēmuma pieņemšanas posmā. Sabiedrības līdzdalības intensitāte un formas tiek izvēlētas atkarībā no projekta būtības, ietekmes uz sabiedrību, nozari vai teritoriju un piemērotas mērķgrupām, kuras šis lēmums skar vai interesē.

Situāciju pēdējā gada laikā būtiski ir uzlabojis Tiesību aktu portāls, kur tiek publicēti visi izstrādē esošie un līdzdalībai pieejamie tiesību aktu projekti. Sabiedrība šo iespēju arvien vairāk izmanto: piemēram, par Izglītības likuma grozījumiem savu viedokli pauda vairāk nekā 600 cilvēku. Būtiski līdzdalību nodrošināt ar dažādām metodēm – diskusijām, darba grupām, konsultatīvajām padomēm, aptaujām vai publiskajām apspriešanām, vienlaikus uzsākot praktizēt arī modernas, ar kopradi saistītas iesaistes formas, piemēram, domnīcas vai dizaina sprinta darbnīcas. Tādējādi iedzīvotāji var izmantot sev piemērotāko iesaistes veidu.

Par Izglītības likuma grozījumiem savu viedokli pauda vairāk nekā 600 cilvēku.

Latvijas Piektajā nacionālajā atvērtās pārvaldības rīcības plānā 2022.–2025. gadam ir iekļauti pasākumi, ar kuriem Valsts kanceleja aicina ministrijas savās nozarēs pārskatīt sadarbības partneru loku un sadarbības formas, lai ikdienā stiprinātu dialogu ar sabiedrību un to iesaistītu dažādos līdzdalības formātos. Savas korekcijas var ienest projekta izstrādē iesaistīto personu loks un laika ietvars, taču sabiedrības līdzdalību nevajadzētu apiet laika trūkuma dēļ, īpaši sabiedrībai nozīmīgā projektā.

Rezultātā varbūt iegūsim kritisku vērtējumu un patērēsim vairāk laika, taču būs arī būtiski ieguvumi – plānotās izmaiņas ir pārrunātas ar mērķgrupām, ir apzinātas to vajadzības, un jaunas valsts prasības iedzīvotājiem vai uzņēmējiem nenāk kā pārsteigums. Projekta apspriešana ar iedzīvotājiem ir arī mūsu attieksme un vēlme izvērtēt patiesās problēmas, kuras skar sabiedrību šajā jomā, un atrast iedzīvotājiem piemērotu risinājumu. Tādēļ sabiedrības līdzdalību nevajadzētu uztvert kā formalitāti, bet gan kā nozīmīgu iespēju veidot demokrātisku un atvērtu pārvaldību un uzlabot pieņemto lēmumu kvalitāti un leģitimitāti.

Iedzīvotājiem lietas jāņem savās rokās

Ja runājam par sabiedrības līdzdalības kāpnēm kopumā, varētu teikt, ka Latvijā pagaidām lielākoties stāvam uz pirmā pakāpiena, kur ir vienvirziena sadarbība, proti, sabiedrība tiek informēta par valsts institūciju plāniem un pieņemtajiem lēmumiem, un arī uz otrā pakāpiena, kas ir konsultācijas ar sabiedrību un bieži izpaužas kā tiesību akta vai kāda plāna projekta publicēšana, lūdzot sniegt rakstisku viedokli par to. Nākamais līmenis būtu dot vēl plašākas iespējas iedzīvotājiem ietekmēt lēmumus un lielāka valsts pārvaldes atvērtība ikdienā.

Šeit aktīvi jāstrādā pie tā, lai veidotos izpratne par inovatīvām līdzdalības metodēm, piemēram, dizaina domāšanu vai Somijā radīto dialoga apļu metodi. Ja iedzīvotājiem ir vēlme sadarboties ar valsti padziļināti un pašiem noteikt un ietekmēt lēmumus un norises valsts institūcijās, šīs mūsdienīgās metodes ir ļoti piemērotas, bet tās prasa laiku un vēlēšanos iesaistīties un regulāri apmeklēt sanāksmes noteiktā laika periodā. Tas ir dziļāks iesaistes līmenis nekā anketas aizpildīšana vakarā pēc darba un nozīmē arī lielāku savstarpēju uzticēšanos.

Katram iedzīvotājam ir vērts aizdomāties, cik daudz laika viņš ir gatavs veltīt, lai iesaistītos aktivitātēs, kas ir vērstas uz kopējo labumu. Virkne cilvēku nevēlēsies iesaistīties ne valsts, ne pašvaldības procesos un drīzāk palīdzēs atrisināt kādu savai apkaimei svarīgu problēmu, kas ietekmē viņu ikdienu. Taču arī tā ir līdzdalība, arī tas ir pilsoniski aktīvs iedzīvotājs, kurš, piemēram, atbild uz kādu pašvaldības īstenotu aptauju vai organizē kaimiņus, lai izveidotu dzīvokļu apsaimniekošanas biedrību.

Rīgas pilsēta ir labs iedzīvotāju pašorganizēšanās piemērs.

Rīgas pilsēta ir labs iedzīvotāju pašorganizēšanās piemērs: parādās arvien vairāk apkaimju biedrību, šīs aktivitātes ir pamanītas, un nu jau katrā apkaimē iedzīvotājiem pieejams pašvaldības algots koordinators un ir uzsākts darbs pie apkaimju politikas izstrādes. Līdzdalības līmeņi ir dažādi, un Latvijā netrūkst ne cilvēku, kuri ērti jūtas uz līdzdalības kāpņu pirmā pakāpiena, ne tādu, kas tikuši līdz pašai augšai. Tomēr nākas secināt, ka valsts institūcijās sabiedrības līdzdalības rezultāts visbiežāk ir viens no diviem – vai nu iedzīvotājiem nav viedokļa un publiskā apspriešana noslēdzas bez rezultāta, vai arī, tieši pretēji, saņemto viedokļu ir daudz un rodas grūtības visus viedokļus izvērtēt un atrast visiem pieņemamu kompromisu.

Cieņpilna saruna – liels solis uz uzticēšanos

Uzticēšanās nerodas vienā dienā, tas ir ilglaicīgs process, kurā pozitīva pieredze un konstruktīva sadarbība rada pārliecību par to, ka vieni strādā sabiedrības un katra indivīda interesēs un otri to novērtē. Savukārt pieredze ar negatīvu nokrāsu, visdrīzāk, uzticēšanos mazina. Uzticēšanās ir divpusējs process, kurā svarīga ir cieņpilna attieksme un prasme gan sarunāties, gan sadzirdēt vienam otru. Abas puses tikai iegūtu, ja valsts pārvaldes darbinieki nebītos atklāti atzīt, ka, “lūk, konkrētu jautājumu vai visas problēmas šobrīd nevaram atrisināt, bet turpinām darbu, un mūs interesē jūsu viedoklis”, bet iedzīvotāji – ieklausītos un apzinātos, ka nevienam ierēdnim nav burvju nūjiņas, kas problēmu atrisinātu uz līdzenas vietas pa prātam pilnīgi visiem.

Cilvēkus iesaistīties motivē atgriezeniskā saite.

Vēl viena būtiska uzticēšanās vērtība ir atgriezeniskā saite. Pērn iniciatīvas “Sabiedrības līdzdalība – atslēga demokrātijas nākotnei”3 ietvaros norisinājās domnīca, kuras dalībnieki nāca no valsts institūcijām un nevalstiskā sektora. Secinājums – cilvēkus iesaistīties motivē atgriezeniskā saite. Kas notiek ar projektu, kāds ir rezultāts, vai un kā sabiedrības viedoklis ir vai nav ņemts vērā? Pat ja jautājuma risināšana ieilgst, iedzīvotājam svarīga ir pārliecība, ka viņa viedoklis ir saņemts un noteiktā laika periodā tiks izvērtēts, nevis tikai informācija, ka lēmums jau ir pieņemts bez paskaidrojumiem, kādas intereses ir ietekmējušas tā izstrādi.

Jā, sabiedrības iesaiste prasa laiku, taču tā arī ir papildu informācija, fakti un apsvērumi, bieži vien tas ir arī impulss, jaunas idejas un iespēja testēt risinājumu, pirms tas tiek apstiprināts. Tikai aktivizējot sabiedrību un dodot tai iespēju līdzdarboties, varam cerēt, ka ilgtermiņā pieaugs uzticēšanās valsts pārvaldei.